Vārds kļuva par miesu, lai kļūtu par cilvēku starp cilvēkiem, kas Vārdu piesitis krustā un caur Vārdu taps glābti. Viņš piedzima no sievietes klēpja, un šī sieviete nāca no tautas, kas bija izredzēta ne tikai sludināt mīlestību, bet arī ciest mokas.
Nekas nedrīkstēja tapt aizmirsts. Ar cilvēka nāvi, ko izraisījis zobena cirtiens vai cikutas inde, būtu par maz, lai cilvēku dzimuma iztēle sūrstētu līdz tā dienu galam.
Mūsu Kungs sarindoja notikumus ļoti aizkustinošā veidā. Tāda ir pēdējo vakariņu aina, Jēzus vārdi par viņa nodošanu, kāda mācekļa atkārtoti redzēta zīme, maizes un vīna svētīšana, Pētera trīs zvēresti, vientulībā un nomodā pavadītā nakts Ģetzemanes dārzā, divpadsmit mācekļu sapnis, Dieva Dēla cilvēciskā lūgšana, asiņainie sviedri, zobeni, nodevīgais skūpsts, nevainībā rokas mazgājošais Pilāts, pletņu cirtieni, ņirgāšanās, ērkšķu kronis, purpura mantija un niedru scepteris, etiķis ar žulti, sišana krustā kalna galā, apsolījums labajam zaglim, zemes drebēšana un mijkrēslis.
Dieva bezgalīgā žēlastība, kas man dāvājusi tik daudz laipnību, ļāvusi izzināt arī sektas nosaukuma patieso, apslēpto jēgu. Keriotā, kur, domājams, esmu dzimis, joprojām pastāv nelikumīga kopiena ar palamu “Trīsdesmit graši”. Tas bijis kopienas sākotnējais nosaukums un sniedz mums atminējuma atslēgu. Krustā sišanas traģēdijā — un es to rakstu ar pienākošos cieņu — bija tieši un netieši izpildītāji, visi nepieciešami, visi liktenīgi. Netiešie izpildītāji bija priesteri, kas deva sudraba naudas, netiešu dalību ņēma vienkāršā tauta, kas izvēlējās Barabu, netieša loma bija Jūdejas prokurato-ram, netieša bija to romiešu loma, kas uzcēla Viņa mocību krustu un iedzina naglas, un vilka lozes. Tiešu dalību ņēma tikai divi: izpircējs un Jūda. Pēdējais drīz vien aizsvieda trīsdesmit naudas gabalus, kas bija samaksa par dvēseļu glābšanu, un pakārās. Tapat kā Cilvēka Dēlam, arī viņam šajā laikā bija trīsdesmit trīs gadu. Trīs-desmitnieka sekta abus godā vienādi un piedod citiem.
Viena vainīgā nav, un nav neviena, kas, apzinoties to vai ne, nebūtu Gudrības noliktā plāna izpildītājs. Slava tagad pieder visiem.
Mana roka pretojas aprakstīt vēl vienu ķecerību. Iesvētītie, kas sasnieguši noteikto vecumu, ļauj sevi pazemot un piesist krustā kāda kalna galā, lai ietu savu skolotāju pēdās. Šī piektā baušļa noziedzīgā izkropļošana jāsoda ar vislielāko bardzību, kādu pieprasa cilvēku un Dieva likums. Lai debesu lāsti un eņģeļu dusmas...”
Manuskripta beigas nav atrastas.
DĀVANU NAKTS
Senajā konditorejā Aguila, kas atrodas Pjedades kalnā Floridā, mēs dzirdējām šādu stāstu.
Runa bija iegriezusies par izziņas tēmu. Kāds piesauca Platona tēzi, ka mēs visu esam jau redzējuši iepriekšējā dzīvē, un kaut ko iepazīt nozīmē atkal pazīt. Mans tēvs, ja nemaldos, bilda, ka Bēkona pārspriedumos iemācīties nozīmē atcerēties, līdz ar to kaut ko nezināt nozīmē būt kaut ko aizmirsušam. Vēl kāds sarunas dalībnieks, padzīvojis kungs, no šīs metafizikas, šķiet, bija nedaudz apmulsis un nolēma iejaukties sarunā. Viņš lēnām un pārliecinoši teica:
“— Par šiem Platona arhetipiem man nav nekādas jausmas. Neviens neatceras pirmo reizi, kad redzējis dzelteno vai melno krāsu vai kad pirmo reizi nogaršojis kādu augli, laikam jau tāpēc, ka vēl bija mazs un nevarēja zināt, ka ver vārtiņus kādai ļoti garai pieredzes virtenei. Protams, ir citas pirmās reizes, kuras neviens nespēj aizmirst. Tad nu es varētu izstāstīt par kādu nakti, kas man palikusi atmiņā līdz šai baltai dienai. Ta ir 1974. gada 30. aprīļa nakts.
Agrāk vasaras bija daudz garākas, taču man nav saprotams, kāpēc brālēnu Domu īpašumā dažas jūdzes no Lobosas aizkavējāmies tik ilgi. Toreiz viņiem bija algādzis, Rufino, lcas mani iesvaidīja lauku dzīvē. Man bija nepilni trīspadsmit gadi; Rufino bija krietni vecāks un īsts nemiera gars. Turklāt ļoti izveicīgs; spēlējot paukošanos ar nūjām, zils ģīmis vienmēr bija pretiniekam. Kādu piektdienu viņš man piedāvāja sestdienas vakarā doties izklaidēties uz pilsētiņu. Protams, es piekritu, īsti nezinot, par ko bija runa. Tikai brīdināju, ka neprotu dejot; viņš attrauca, ka dejot var viegli iemācīties. Pēc vakariņām ap pulksten pusastoņiem devāmies ceļā. Rufino bija uzcirties kā jau uz balli, pie sāniem laistījās sudraba duncis. Es savu mazo nazīti, lai nekļūtu par apsmieklu, biju atstājis mājās. Drīz vien samanījām pirmās mājas. Jūs nekad neesat bijuši Lobošā? Neko neesat zaudējuši; visas lauku pilsētiņas ir līdzīgas kā ūdens piles, kaut arī to iedzīvotāji iedomājas, ka atšķiras. Tie paši zemes ceļi un atkritumu bedres, tās pašas zemās mājeles, kurām līdzās jātnieks jūtas tāds kā varenāks. Uz kāda ielas stūra nokāpām no zirgiem pie mājas, kas bija krāsota debesu zilos vai ro-zīgos toņos un ko daiļoja uzraksts La Estrella. Pie slitas bija vairāki lepni segloti zirgi. Pa puspavērtajām ielas durvīm vīdēja gaismas josla. Priekšnama dzīlēs pletās gara telpa ar dēļu soliem gar sienām, starp soliem tumsā grima nez kur vedosas durvis. Man pretim apsveicināties riedams izskrēja dzeltenīgs šunelis. Cilvēku bija diezgan daudz; kāds pusducis sieviešu puķainos, platos tērpos tekalēja šurpu un turpu. Kāda ļoti cienījama izskata kundze, tērpusies viscaur melnā, man izskatījās pēc saimnieces. Rufino viņu sveicināja un teica:
— Es jums atvedu jaunu draugu, kuram zirgs tā īsti vēl neklausa.
— Gan iemācīsies, neraizējies, — kundze atbildēja.
Man bija kauns. Vai nu uzmanības novēršanai, vai nu vēlēdamies izrādīt, ka esmu vēl bērns, sola galā sāku spēlēties ar suni. Uz virtuves galda, iebāztas pudelēs, dega tauku sveces, atceros arī nelielu krāsniņu tālākā telpas stūrī. Pie pretējās balsinātās sienas bija Žēlsirdīgās Jaunavas bilde.
Jokiem pa vidu kāds neveikli raustīja ģitāras stīgas, it kā pūloties to uzskaņot. Tikai bikluma pēc neatteicos no kadiķu degvīna, kas apsvilināja muti kā degošas ogles. Es biju pievērsis uzmanību sievietei, kas atšķīrās no citām. Ļaudis viņu dēvēja par Gūstekni. Viņā bija kaut kas no indiānietes, lai gan sejas vaibsti bija kā bilde un acis neizsakāmi skumjas. Rufino, pamanījis manu skatienu, meitenei teica:
— Izstāsti vēlreiz par to indiāņu iebrukumu, atsvaidzini cilvēkiem atmiņu!
Meitene ierunājās tā, it kā krogā būtu viena pati; es nojautu, ka viņa ne par ko citu nespēja domāt un ka viņai tas bija vienīgais notikums dzīvē. Lūk, ko Gūstekne pastāstīja:
— Uz Katamarku mani atveda vēl pavisam bērnu, kurš par indiāņu iebrukumiem nevarēja neko daudz zināt. Turklāt iebrukumus baidījās pat pieminēt. To, ka indiāņi varēja uzkrist kā sniegs uz galvas, nogalēt cilvēkus un nozagt lopus, man pačukstēja kā vislielāko noslēpumu. Sievietes viņi ņēma līdzi uz iekšzemi un darīja ar tām, ko gribēja. Es no sirds centos šīm runām neticēt. Mans brālis Lūkass, kuru vēlāk sadūra ar šķēpu, apzvērēja, ka tie visi bija meli. Taču, ja kaut kas ir taisnība un ja šo taisnību kāds pastāsta otram, tad šim otram šaubu vairs nav. Valdība indiāņiem piegādā tabaku un alkoholu, un matēs tēju, bet viņi neliekas mierā un labprāt uzklausa savus aizdomu pilnos burvjus. Pietiek ar vienu cilts vadoņa pavēli, lai tie mestos virsū kādam no līdzenumā izkaisītajiem fortiem. Es tik ilgi lauzīju galvu par šiem iebrukumiem, ka turpat vai sāku vēlēties indiāņu atnākšanu un katru vakaru domīgi vēros uz to pusi, kur nozuda saule. Es neprotu skaitīt laiku, bet bija salnas un vasaras, un lopu zīmogošana, un pārvaldnieka dēla nāve — un tad viņi nāca. Kā vēji no pampām. Es redzēju kanālā dadža ziediņu, bet naktī sapņoju par indiāņiem. No rīta viņi bija klāt. Dzīvnieki par to uzzināja vēl pirms kristiešiem, tāpat kā zemestrīces laikā. Visā saimniecībā bija jaušams nemiers, gaisā laidelējās satraukti putni. Mēs aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es.