— Kurš tad atnesa vēsti par indiāņiem? — kāds ievaicājās.
Meitene, it kā joprojām būdama tālu projām, atkārtoja pēdējo teikumu.
— Mēs visi aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es. Šķita, ka bija sācis kustēties viss klajums. Vispirms pa vārtu dzelzs režģiem ieraudzījām putekļu mākoni, tikai pēc tam indiāņus. Viņi nāca uzbrukumā. Sita ar plaukstām pa muti un klaigāja. Santairenē mums bija dažas garas šautenes, kas spēja tikai sacelt troksni un vairot niknumu.
Gūsteknes vārdi plūda kā lūgšana, no galvas, bet es uz ielas saklausīju līdzenuma indiāņus un kliegšanu. Pamatīgs spēriens pa durvīm, un viņi jau bija zālē, ieauļodami gandrīz kā jātnieki kādā no maniem sapņiem. Tie bija apdzērušies pilsētas nomalieši. Tagad, atmiņās, es viņus redzu ļoti lielus. Priekšgalā ejošais iegrūda ar elkoni sānos Rufino, kas sēdēja tuvāk durvīm. Rufino pārmainījās sejā, bet pavirzījās nostāk. Sieviete, kas līdz šim nebija pakustējusies, cēlās kājās un paziņoja:
— Tas ir Huans Moreira.
Pagājuši daudzi gadi, un es vairs nevaru saprast, vai atceros tā vakara vīru vai vēlāk jātnieku skolā tik bieži redzēto cilvēku. Nāk prātā gan Podestas kuplie mati un melnā bārda, gan krogus brāļa seja, ko izvagojušas baku rētas. Šunelis izskrēja pretim, lai apsveiktu jauno viesi. Moreira ar vienu pātagas cirtienu to noguldīja uz grīdas. Šunelis apkrita augšpēdus, notirināja kājas un beigts bija. Bet mans stāsts tikai sākas.
Klusītiņām aizlavījos līdz kādām durvīm, kas izgāja šaurā gaitenī un veda uz kāpnēm. Ticis augšā, patvēros tumšā istabā. Tur bija ļoti zema gulta; vai tur bija vēl citas mēbeles, es nezinu. Drebēju kā apšu lapa. Apakšstāvā nerimās klaigas, saplīsa arī kāds stikls. Saklausīju augšā kāpjošas sievietes soļus, un uz mirkli pazibēja gaismas spraudziņa. Pēc tam Gūsteknes balss mani čukstus pasauca.
— Es te sniedzu pakalpojumus, bet tikai tiem, kas neālējas. Nāc tuvāk, es tev nenodarīšu pāri.
Viņa jau bija nometusi halātu. Apgūlos viņai blakām un sataustīju viņas seju. Nezinu, cik laika tā pagāja. Nebija neviena vārda, neviena skūpsta. Atraisīju viņas bizi un spēlējos ar taisnajiem, gludajiem matiem; pēc tam spēlējos ar viņu. Mēs vairs nekad nesatikāmies, un es nekad neuzzināju viņas vārdu.
Mūs izbiedēja šāviena troksnis. Gūstekne man teica:
— Tu vari aiziet pa otrām kāpnēm.
Tā arī izdarīju un nokļuvu uz zemes ceļa. Debesīs spīdēja mēness. Policijas seržants ar šauteni, kurai bija uzsprausts durklis, sargāja māla ķieģeļu žoga sienu. Ieraudzījis mani, viņš iesmējās:
— Tu esi no tiem agrajiem putniņiem, vai ne?
Kaut ko vajadzēja atbildēt, bet es nepaguvu. Pār
māla sienu rāpās kāds vīrs. Ar vienu lēcienu seržants bija klāt un ietrieca tērauda asmeni cilvēka miesā. Vīrs nokrita zemē un, apvēlies uz muguras, noasiņodams vaidēja. Es atcerējos suni. Lai nodarītu darbiņu līdz galam, seržants iedūra vīram ar durkli vēlreiz.
Un ar savādu prieku paziņoja:
— Redzi, Moreira, šoreiz šaušana nepalīdzēja.
No visām pusēm šurpu nāca uniformās ģērbti policisti, kas bija ielenkuši māju; saradās arī kaimiņi. Andresam Cirino vajadzēja pielikt krietnu spēku, lai izdabūtu no līķa ieroci. Visi viņam gribēja paspiest roku. Rufino smējās:
— Šim draudziņam ballīte beigusies!
Es staigāju no vienas ļaužu grupiņas pie otras un stāstīju, ko biju redzējis. Piepeši augumu pārņēma milzīgs nogurums, iespējams, man bija pat drudzis. Manījos prom, sameklēju Rufino, un mēs devāmies mājup. Sēžot zirgos, varējām redzēt rītausmas gaišo blāzmu. Es biju ne tik daudz noguris, cik apdullis no šīs nakts pavērsieniem.”
— No šīs nakts varenā plūduma! — mans tēvs papildināja.
Stāstnieks piekrita:
— Jā, tikai dažās stundās es paguvu iepazīt mīlestību un ieraudzīt nāvi. Dzīves laikā cilvēkam tiek atklāts itin viss, katrā ziņā viss, ko tam atvēlēts iepazīt, un man šajā posmā no vakara līdz rītam tika atklātas šīs divas svarīgās lietas. Gadu gaitā tik daudz reižu esmu stāstījis šo stāstu, ka īsti nezinu, vai atceros pašu notikumu vai tikai vārdus, ar kuriem to stāstu. Varbūt līdzīgi bija arī Gūsteknei ar viņas indiāņu iebrukumu. Tagad jau ir gluži vienalga, vai tas biju es vai kāds cits, kurš redzēja, kā nogalināja Moreiru.
SPOGULIS UN MASKA
Pēc veiksmīgas kaujas pie Klontarfas, kurā norvēģi tika pazemoti, Augstais Karalis uzrunāja dzejnieku un tam bilda:
— Visspožākie varoņdarbi izbāl, ja tos neiekaļ vārdos. Es vēlos, lai tu apdziedi manu uzvaru un slavu. Es būšu Ēneass, un tu būsi mans Vergilijs. Gribu zināt, vai tiksi galā ar šo uzdevumu, kas mūs abus darīs nemirstīgus!
— Jā, Karali, tikšu galā! — atbildēja dzejnieks. — Es esmu Ollans. Divpadsmit ziemas es apguvu metrikas zinības. Zinu no galvas trīssimt sešdesmit fabulu, kas ir jebkuras patiesas dzejas pamatu pamats. Manas arfas stīgās mīt Olsteras un Munsteras sāgu cikli. Apgūtie likumi ļauj devīgi izmantot valodas vissenākās atbalsis un vissmalkākās metaforas. Es pārvaldu slepenu rakstību, kas mūsu darbu pasargā no vienkāršās tautas nesaprotošajām acīm. Varu celt debesīs mīlestību, zirgu zādzības, kuģojumus, karus. Man ir zināmi visu Īrijas karaļnamu mitoloģiskie raduraksti. Man ir atklāti ārstniecisko zāļu, astronomiskās pareģošanas, matemātikas un kanonisko tiesību noslēpumi. Publiskā deklamēšanā esmu sakāvis visus savus pretiniekus. Es māku tā izsmiet, ka cilvēkiem piemetas ādas kaites, pat lepra. Protu labi apieties ar zobenu, ko apliecināju tavā dižajā kaujā; un neesmu izbaudījis tikai vienu — prieku par dāvanu, ko man sniedz.
Karalis, kuru garas un neizdibināmas runas ātri nogurdināja, atviegloti nopūtās un teica:
— Par dāvanām es zinu pārāk labi. Man tikko ziņoja, ka Anglijā jau dzirdama lakstīgala. Kad lieti un sniegi būs garām, kad lakstīgala atgriezīsies no dienvidu zemēm, tu stāsies galma un Dzejnieku kolēģijas priekšā un skandēsi savu dziesmu. Es tev dodu veselu gadu. Nopulē katru vārdu un katru burtu. Atlīdzība, tu jau zini, nedarīs kaunu ne manām karaļa ieražām, ne tavām nakts stundu iedvesmotajām rindām.
— Karali, vislabākā atlīdzība — skatīt tavu vaigu, — atbildēja dzejnieks, kas turklāt bija īsts galminieks.
Dziļi paklanījies, viņš steidzās prom, jau neskaidri nojauzdams pirmās vārsmas.
Noliktais laiks bija pagājis, tas bija bijis slimību un nemieru laiks, un dzejnieks Karalim cēla priekšā savu slavas dziesmu. Viņš to skaitīja nesteidzīgi un nosvērti, ne reizi neiemetot aci manuskriptā. Karalis piekrītoši māja ar galvu. Arī citi klausītāji, pat tie, kas bija sa-drūzmējušies durvīs un nedzirdēja nevienu vārdu, atdarināja viņa kustības. Beidzot Karalis ierunājās:
— Es pieņemu tavu darbu. Ta ir vēl viena uzvara. Katram vārdam tu esi piešķīris tā patieso nozīmi un katram lietvārdam esi dāvājis epitetu, ko tam veltījuši pirmie dzejnieki. Visā slavas dziesmā nav neviena tēla, ko nebūtu izmantojuši klasiķi. Karš tev ir skaisti nopīts cilvēku paklājs, asinis — zobena ūdens. Jūrai ir savs dievs, un pēc mākoņiem var paredzēt nākotni. Ar izcilību tu pārvaldi atskaņas, aliterācijas, asonanses, īsās un garās zilbes, pieproti skolotu retoriku, gudri izmanto ritmus. Ja piepeši izzustu visa Īrijas literatūra — omen absit2 — to bez zaudējumiem varētu atjaunot, izmantojot tavu klasisko odu. Trīsdesmit rakstveži to pārrakstīs divpadsmit reizes.