Džeimss Vaits
KOSMISKAIS HOSPITĀLIS. - "Albatross
FANTASTIKA
Milzīgā kolosālā konstrukcija, kas iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sektora kosmiskajā tukšumā, bija hospitālis — Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā un kura mērķis bija sniegt pirmo neatliekamo palīdzību visiem nelaimē nokļuvušajiem starpzvaigžņu ceļotājiem. Hospitāļa personāls un pacienti — saprotams, visu Galaktikas saprātīgo iemītnieku pārstāvji: ūdeni, hloru, skābekli elpojošie, ar ledus asinīm vai pilnīgi kristāliskie, radiācijas „rijēji", savu fizisko veidolu mainošie, dažādi telepātiskie paveidi… sienāžiem, milzu bruņukrabjiem, želejām un automobiļu kamerām līdzīgie… galvu, kāju, locekļu skaits nav ierobežots. Šai raibajā citplanētiešu kompānijā lieliski spēj iejusties arī šī aizraujošā stāsta galvenie varoņi zemieši Monitors O'Mara un doktors Konvejs.
PIRMĀ DAĻA
I
Būtne, kas bija ieņēmusi Oivlaras kajītes guiamnodalījumu, svēra ap pustonnu. Tā bija apveltīta ar sešiem īsiem resniem taustekļiem, kas kalpoja tai gan kā rokas, gan kā kājas, bet tās ādas apvalks atgādināja elastīgas tērauda bruņas. Būtnēm no Hudlaras planētas, kur smaguma spēks ir četrreiz, bet spiediens astoņreiz lielāks nekā uz Zemes, tāda ķermeņu uzbūve nebija nekas neparasts.
O'Mara zināja, ka, neraugoties uz milzu spēku, šī būtne bija gluži bezpalīdzīga, jo bija tikai sešus mēnešus veca un pavisam nesen kļuva par liecinieci avārijai, kurā gāja bojā viņas vecāki, taču tā jau bija pietiekami saprātīga, lai šis skats to spētu satriekt.
— Es a-a-atgādāju mazuli, — noteica staru operators Vo- rings, kurš strādāja vienā iecirknī ar O'Maru. Vorings nemīlēja O'Maru, un viņam tam bija visai pamatots iemesls, taču šoreiz viņš tomēr pacentās neizrādīt savas jūtas. — K-k-kakstons mani sūtīja. Viņš t-t-teica, ka tu ar tādu kāju v-v-vienalga nevari p-p-pastrādāt, tad vismaz p-p-pieskati mazuli, līdz pēc viņa ieradīsies no viņa p-p-planētas. Viņi jau ir kādu a-ai-aizsūtīju- ši…
Viņš pameta ar roku sveicienu un sāka pārbaudīt skafandra vārstus, cenšoties pēc iespējas ātrāk nozust, lai tikai O'Mara neuzsāktu ar viņu sarunu par notikušo avāriju.
— Es šeit a-a-atstāju viņam ēdamo, — viņš steidzīgi noteica.^— Tas ir slūžās.
O'Mara klusējot pamāja. Viņš bija vēl jauns. Ļauns liktenis apveltīja viņu ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi; viņa seja bija tikpat smagnēja, stūraina un rupji izcirstiem vaibstiem kā viss pārējais viņa muskuļainais ķermenis.
O'Mara lieliski saprata, ka nav nekādas nozīmes izrādīt, cik ļoti viņu ietekmējusi šī avārija, jo Vorings nospriedīs, ka viņš vienkārši izliekas.
O'Mara jau sen bija atklājis, ka no cilvēkiem ar viņa kom- pleksiju vismazāk sagaida jebkādas sentimentalitātes izpausmes.
Tiklīdz Vorings izgāja, O'Mara devās uz slūžām, lai aplūkotu smidzinātāju, ar kura palīdzību baroja hudlariešus, kad tie neatradās uz savas dzimtās planētas. Pārbaudījis smidzinātāju un tā rezerves ēdināšanas balonus, O'Mara domāja par to, kā viņš visu šo notikumu atstāstīs Kakstonam. Ik pa brīdim skumji palūkojoties iluminatorā, aiz kura peldēja gigantiskās ažūra labirinta sekcijas, kas aizņēma izplatījumā veselas, piecdesmit ku- bikjūdzes, O'Mara apzinīgi centās sevi piespiest domāt par neseno avāriju. Taču domas spītīgi atgriezās pie daudz senākas pagātnes notikumiem vai arī traucās nākotnē.
Milzīgā konstrukcija, kas pakāpeniski iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sektora kosmiskajā tukšumā (pusceļā starp mūsu Galaktiku un biezi apdzīvotajām Lielā Magelāna mākoņu sistēmām), kalpoja kā hospitālis — Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā. Šeit vajadzēja reproducēt simtiem visdažādāko planētu dzīves apstākļu variantus — jebkurus galējos karstuma, aukstuma, spiediena, smaguma, radiācijas vai atmosfēras sastāva variantus, kas būs nepieciešami Hospitāļa pacientiem un personālam.
Šādas sarežģītas un kolosālas konstrukcijas radīšana daudzas reizes pārsniedza jebkuras atsevišķas planētas iespējas, un tāpēc katra no simtām apdzīvoto pasauļu izgatavoja savu
Hospitāļa sekciju, bet tad transportēja to uz galīgās montāžas vietu.
Taču arī šī monstra montāža nebūt nebija viegls darbs.
Katrai no planētām, kas ņēma dalību šajā projektā, bija sava ģenerālā plāna kopija. Un tomēr laiku pa laikam atgadījās kļūdas — iespējams tāpēc, ka plānu nācās pārtulkot visās iespējamās valodās un tā skaitļus pārvērst visās atšķirīgajās skaitīšanas sistēmās.
Sekcijas, kuras bija paredzēts savienot, visai bieži nācās pārtaisīt, lai tās precīzi piedzītu vienu otrai, tāpēc arī tās vajadzēja vairākas reizes bīdīt uz priekšu un atpakaļ ar koncentrētu staru enerģijas kūļu palīdzību. Tas bija grūts uzdevums, lai gan sekciju svars kosmosā līdzinājās nullei, to masa un inerce bija vienkārši kolosāla.
Hudlarieši, kas gāja bojā nesenās avārijas laikā, piederēja pie FROB klases. Viņi svēra ap divām tonnām, un tiem bija neparasti cieta, bet elastīga āda, kas aizsargāja tos no spiediena uz viņu dzimtās planētas un tai pašā laikā ļāva dzīvot un strādāt jebkuros zema spiediena apstākļos, tai skaitā arī kosmiskajā vakuumā. Piedevām tie vēl arī bija pilnīgi nejūtīgi pret radiāciju, un tas padarīja tos vienkārši nenovērtējamus un neaizstājamus, kad vajadzēja montēt kodoltermiskās enerģijas agregātus.
Divu labāko montāžas iecirkņa strādnieku zaudējums droši vien padarīja Kakstonu burtiski traku. To iedomājoties vien, O'Mara smagi nopūtās. Tad viņš savāca smidzinātāju un atgriezās kajītē.
Parastos apstākļos hudlarieši uzsūc barības vielas cauri savai ādai pa taisno no savas planētas atmosfēras, kas tur ir tik bieza gluži kā zupa; taču uz citām planētām vai kosmosā viņu ādu laiku pa laikam nācās apsmidzināt ar speciālu barojošu koncentrātu. Uz mazgadīgā citplanētieša ādas varēja samanīt plašus plankumus, arī pārējās vietās garoziņa, kas pielipusi pagājušās barošanas laikā, bija kļuvusi ievērojami plānāka. Nē, mazuli noteikti vajadzēja vēlreiz pabarot.
O'Mara pietuvojās mazulim tiktāl, cik to atļāva piesardzība, un uzmanīgi ieslēdza barotāju.
Apsmidzināšana ar barojošo koncentrātu mazgadīgajam FROBam droši vien šķita visai patīkama procedūra. Viņš izlīda no kakta un sāka uzbudināti šaudīties pa niecīgo guļamnoda- lījumu.
O'Maram vajadzēja trāpīt ar strūklu pa ātri kustošos objektu un tai pat laikā enerģiski manevrēt, lai izvairītos no sadursmes ar šo objektu. No šiem lecieniem krietni vien dabūja ciest slimā kāja un tāpat arī — guļamistabas mēbeles.
Tai brīdī, kad uzradās Kakstons, visa tagad jau rāma kļuvušā mazuļa virsma, kā arī visa guļamistabas ārējā virsma, bija noklāta ar biezu neciešami smirdošā barības maisījuma slāni.
— Kas šeit notiek? — iecirkņa priekšnieks skaļi uzbļāva.
Apvaldījis dusmas, O'Mara paskaidroja, kas notiek, un piebilda:
— Tagad es nolēmu viņu palaist atklātā kosmosā un tur arī barot…
— Nekādā gadījumā! — Kakstons burtiski uzsprāga. — Mazulim visu laiku jāatrodas šeit, kopā ar jums. Taču mēs vēl par to pagūsim aprunāties. Tagad runa būs par avāriju. Jūsu vaina visā šai notikumā — lūk, kas mani interesē pirmām kārtām.
Ar visu savu izturēšanos Kakstons lika noprast, ka ir gatavs pacietīgi klausīties, taču jau iepriekš netic nevienam O'Maras vārdam.