Bet kas attiecas uz Monitoru…
O'Mara iedomājās ka no šīs, ar nelaimes gadījumu saistītās lietas viņam, iespējams, arī izdotos izkļūt cauri sveikā, taču ja vēl tam visam piedevām nomirs mazulis, kuru viņš aprūpēja, tad te nu viņam vairs nebūs nekādu cerību. Tagad O'Maram bija nepieciešams iegūt laiku. Četras sešas stundas, ja var ticēt rokasgrāmatai.
Pēkšņi viņš apjauta, ka mazulis ir nolemts bojāejai. Tam nekļuva labāk — viņš vaidēja un drebēja, un vispār šķita visnožēlojamākā un slimākā būtne Visumā.
O'Mara, zaudējis cerības, nolamājās. To, ko viņš centās izdarīt tagad, vajadzēja izdarīt jau sen iepriekš; tagad mazulis bija jau tikpat kā miris, bet vēl piecas sešas stundas — un O'Mara pats atstieps kājas vai kļūs par invalīdu uz visu atlikušo mūžu. Un pelnīti!
VI
Mazulis ļāva noprast, ka tūlīt atkal sāks aurot, un O'Mara ar drūmu nolemtību atkal sāka nedaudz piecelties uz elkoņiem, grasīdamies uzsākt kārtējo glāstu sēriju. Viņam vajadzēja iegūt laiku, lai pabeigtu uzsākto procedūru un atbildētu uz visiem Monitora uzstājīgajiem jautājumiem. Ja mazulis atkal sāks aurot, šādas iespējas nebūs.
— … jūsu patiesai vaļsirdībai un vēlmei sadarboties, — Monitors dzestri turpināja. — Vispirms es vēlētos dzirdēt paskaidrojumu, kāpēc tik krasi izmainījās jūsu raksturs?
— Man viss apriebās, — O'Mara teica. — Šeit nav kur izvērsties. Iespējams, ka es patiesi esmu kļuvis par kaut ko līdzīgu čīkstulim. Taču tagad mani uzskata par nelieti, un es tā rīkojos apzināti. Esmu pietiekami daudz lasījis un domāju, ka nebūt neesmu slikts psihologs autodidakts.
Un šeit notika katastrofa. O'Maras elkonis paslīdēja uz grīdas, un viņš nogāzās no trīs ceturtdaļmetru augstuma. Trīskārša smaguma spēka gadījumā tas līdzinājās kritienam no otrā stāva. Par laimi viņš bija smagā skafandrā ar blīvēm aizsargķiverē, tāpēc nezaudēja samaņu, taču krītot instinktīvi sagrāba virvi.
Tā izrādījās liktenīgā kļūda.
Viens svars nolaidās, otrs uzlidoja pārāk augstu. Tas ar troksni atsitās pret griestiem un triecās pret skavu, kas saturēja to uz vieglas metāliskas sijas.
Visa sarežģītā konstrukcija salīgojās, sāka jukt ārā un pēkšņi, smaguma spēka iespaidā, sabruka tieši virsū mazulim.
O'Mara, būdams tuvu ģībonim, nespēja noteikt tā sitiena spēku, kādu saņēma mazulis: vai tas tikai nedaudz pārspēja ierasto pliķi, vai arī bija kaut kas krietni vien nopietnāks. Mazulis acumirklī apklusa, un tas satrauca O'Maru.
— Es jums jau trešo reizi vaicāju, — Monitors iesaucās, — kas tur pie jums notiek, velns parāvis?!
O'Mara kaut ko neskaidri nomurmināja. Taču tad iejaucās Kakstons.
— Tur notiek kaut kas visai nelāgs, un es varu apzvērēt, ka tas ir kaut kādā veidā saistīts ar mazuli. Man jāpalūkojas pašam…
— Pagaidiet! — O'Mara izmisīgi iekliedzās. — Dodiet man sešas stundas laika!
— Es būšu pie jums pēc desmit minūtēm, — Kakstons paziņoja.
— Kakston! — O'Mara pēdējiem spēkiem nogārdza. — Ja jūs ieiesiet slūžās, jūs mani piebeigsiet! Man iekšējā lūka ir atvērta, un, ja jūs atvērsiet ārējo, viss gaiss acumirklī aizplūdīs. Monitoram vairs nebūs ko tiesāt.
Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums, tad Monitors mierīgi pavaicāja:
— Kāpēc jums ir nepieciešamas šīs sešas stundas?
O'Mara pacentās sapurināt galvu, lai tādā veidā attīrītu
smadzenes, bet tā kā viņa galva tagad bija trīsreiz smagāka nekā parasti, tad viņš gandrīz vai izmežģīja sev kaklu.
Patiesi, kāpēc gan viņam būtu vajadzīgas šīs sešas stundas, viņš pēkšņi izbrīnījās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja, ka atsvaru sistēma izjūkot ir sīkās driskās sašķaidījusi smidzinātāju un barības rezervuāru. Tagad viņš nevarēja mazuli ne pabarot, ne apmazgāt, bet to pašu gandrīz nevarēja saskatīt zem izjukušās glāstu mašīnas atliekām. Tāpēc viņam atlika tikai gaidīt vienīgi brīnumu.
—,. Tūdaļ tikšu skaidrībā, — Kakstons stūrgalvīgi noteica.
— Nē, — Monitors iebilda joprojām laipnā, taču kategoriskā toni, kas noraidīja jebkādu tukšu pļāpāšanu. — Es gribu uzzināt, kas par lietu. Jūs pagaidiet ārpusē, bet es tikmēr aprunāšos ar O'Maru bez lieciniekiem. Nu, bet tagad, O'Mara, kas… pie jums… tur notiek?
Guļot uz muguras, O'Mara centās savākt pēdējos spēkus, lai izturētu ilgāku sarunu. Viņš izlēma, ka saprātīgāk būtu izstāstīt Monitoram visu patiesību, bet tad lūgt, lai viņu liktu mierā nākamo sešu stundu laikā. Tikai tā varēja glābt mazuli.
Visas šīs grēksūdzes laikā O'Maras pašsajūta bija ļoti draņķīga, viss peldēja gluži kā miglā, tā ka viņš pats laiku pa laikam nesaprata, vai viņa acis ir vaļā vai ciet. Viņš redzēja, ka kāds pabāza Monitoram zīmīti, bet Kreitorns to nesāka lasīt, līdz O'Mara nebeidza stāstīt.
— Jūs esat iekūlies pamatīgā likstā, — Monitors beidzot noteica. Viņš uzmeta O'Maram īsu līdzjūtīgu skatienu, bet tagad jau stingrāk noteica: — Parastos apstākļos man būtu jārīkojas tā, kā jūs to iesākāt, un es dotu jums sešas stundas laika. Galu galā rokasgrāmata ir pie jums, un jūs labāk zināt, kas jādara. Taču burtiski pēdējo minūšu laikā situācija ir radikāli izmainījusies. Man tikko kā paziņoja, ka ieradušies divi hudlarieši, turklāt viens no tiem ir ārsts. Tāpēc jums labāk būtu piekāpties, O'Mara. Jūs pūlējāties, cik tas bija jūsu spēkos, taču tagad ļaujiet kvalificētiem speciālistiem glābt to, kas vēl ir glābjams. — Viņš brīdi paklusēja, bet tad piebilda: — Jūsu mazuļa dēļ.
* * *
Pēc trim stundām Kakstons, Vorings un O'Mara sēdēja pie galda iepretī Monitoram.
— Tuvākajās pāris dienās es būšu aizņemts, — Kreitorns enerģiski noteica, — tāpēc būtu labāk, ja mēs tiksim ātrāk skaidrībā ar visu šo lietu. Vispirms par nelaimes gadījumu. O'Mara, jūsu lieta pilnīgi bija atkarīga no tā, vai Vorings atbalstīs jūsu versiju. Man zināms, ka jums šai sakarā bija kādi visai viltīgi apsvērumi. Voringa liecību es jau uzklausīju, taču man gribētos apmierināt savu ziņkāri un uzzināt, ko, jūsuprāt, viņš teica.
— Viņš apstiprināja manu teikto, — O'Mara nogurušā balsi teica. — Viņam nebija citas izejas.
Viņš palūkojās lejup uz savām rokām; domās viņš vēl joprojām bija līdzās bezcerīgi slimajam mazulim, kuru viņš atstāja savā kajītē.
Vēlreiz un vēlreiz viņš sev atkārtoja, ka nav vainīgs visā notikušajā, taču sirds dziļumos sajuta, ja vien būtu palauzījis smadzenes un uzsācis ārstēšanu hudlariešu apstākļos ātrāk, tad mazulis pašlaik būtu jau absolūti vesels. Salīdzinājumā ar to izmeklēšanas iznākumam jau vairs nebija nekādas vērtības — gluži tāpat kā Voringa liecībai.
— Kāpēc jūs uzskatāt, ka viņam nebija citas izejas? — Monitors asi izmeta.
Kakstons tikai pavēra muti un izskatījās visai apjucis. Vorings nosarka no kauna un visādi centās izvairīties no O'Maras skatiena.
— Kad es tikko atbraucu uz šejieni, — O'Mara gurdeni paskaidroja, — es sev sāku meklēt kādu papildnodarbošanos, lai kaut kā īsinātu laiku, un sāku vajāt Voringu. Es tā rīkojos tieši paša Voringa dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņu ietekmēt. Lai to izprastu, ir nedaudz jāatgriežas pagātnē. Tās reaktora avārijas daļLvisi z^ni mūsu iecirknī uzskatīja, ka ir Voringam parādā milzu pateicību — jums jau droši vien ir zināmas šī atgadījuma detaļas. Taču pats Vorings gan nekam nederēja. Viņš bija fiziski vārgs — viņam vajadzēja izdarīt injekcijas, lai noturētu līmeni asinspiedienu, viņam knapi pietika spēka, lai tiktu galā ar visām ierīcēm, un viņš burtiski smaka nost aiz žēluma pret sevi. Psiholoģiski viņš bija kļuvis par graustu. Lai gan Pelings viņam apgalvoja, ka pēc diviem mēnešiem injekcijas vairāk nebūs vajadzīgas, Vorings pats sev iegalvoja, ka viņam ir asins vēzis. Piedevām viņš vēl uzskatīja, ka kļuvis sterils — gluži pretēji visiem ārsta apgalvojumiem — un tādēļ sarunājās un uzvedās tā, ka jebkuram normālam cilvēkam sāka skraidīt skudriņas pa muguru. Šādas sarunas ir tipiska patoloģija, bet Voringam nekā tamlīdzīga nebija. Kad es ieraudzīju un sapratu, kas par lietu, es sāku viņu izsmiet jebkurā izdevīgā gadījumā. Es viņu nežēlīgi vajāju. Tāpēc, manuprāt, viņam vajadzēja apstiprināt manu versiju. Viņam nebija citas izejas. To prasīja elementārās pateicības jūtas.