— Sāk nedaudz noskaidroties, — Monitors teica. — Turpiniet vien.
— Cilvēki, kas bija viņam līdzās, sajutās pārlieku lieli parādnieki viņa priekšā, — O'Mara turpināja. — Bet, tā vietā, lai viņu apvaldītu, aprunātos ar viņu atklāti, viņi burtiski žņaudza to ar savu žēlsirdību. Viņi ļāva tam uzvarēt visās sadursmēs, spēlēs un tamlīdzīgi un vispār izturējās pret viņu kā pret tādu trauslu idiotu. Es neko tamlīdzīgu nedarīju. Tiklīdz viņš sāka puņķoties vai tizloties, es viņam sadevu kā nākas, neatkarīgi no tā, vai tas notiek viņš slimīgās pašiedvesmas vai īsta fiziska vājuma dēļ, kuru tas nespēja pārvarēt. Iespējams, reizēm es biju pat pārlieku ass, taču es vienatnē centos labot to ļaunumu, kuru viņam nodarīja visi pārējie piecdesmit brašuļi. Saprotams, Vorings bija gatavs mani saplosīt, taču kopā ar mani viņš vienmēr zināja, uz ko ir spējīgs. Es nekad viņam nepadevos. Tajos retajos gadījumos, kad viņam izdevās gūt virsroku, viņš zināja, ka pievarējis mani, lai gan esmu darījis visu iespējamo, lai to nepieļautu. Un tieši to viņam visvairāk vajadzēja, — viņam bija vajadzīgs cilvēks, kas pret viņu izturētos kā līdzīgs pret līdzīgu un neluncinātu asti viņa priekšā. Tāpēc, kad sākās visas šīs nepatikšanas, es biju absolūti pārliecināts, ka viņi apjēgs, kādu pakalpojumu esmu tam izdarījis, un elementārā atzinība un godīgums neļaus tam noklusēt faktus, kas var mani attaisnot. Vai man izrādījās taisnība?
— Jā, — Monitors teica. Viņš ar žestu nomierināja Kak- stonu, kas sašutumā pieleca kājās, un atkal vērsās pie O'Maras.
— Bet tagad pāriesim pie jautājuma par FROBu bērneli. Acīmredzot jūsu mazulis saķēra vienu no tām retajām, vieglajām slimībām, kas labi padodas ārstēšanai tikai dzimtās planētas apstākļos, — Kreitorns negaidot pasmaidīja. — Katrā ziņā tā tika uzskatīts līdz šai dienai. Taču tagad mūsu hudlariešu draugi apgalvo, ka jūs jau esat organizējis visu nepieciešamo ārstēšanu — tagad tikai atliek nogaidīt dienu divas, un mazulis būs svaigs kā gurķītis. Taču viņi ar jums ir ļoti neapmierināti, O'Mara, — Monitors teica. — Viņi saka, ka jūs esat sameistarojis speciālu ierīci, lai glāstītu un mierinātu mazuli, un turklāt esat to glāstījis un mierinājis daudz biežāk nekā vajadzīgs. Viņi saka, ka»jūs esat visnekaunīgākā kārtā pārbarojis un izlutinājis viņu bērneli, ka tagad viņš daudz labāk jūtas cilvēka sabiedrībā nekā ļauj to aprūpēt saviem ciltsbrāļiem.
Kakstons pēkšņi iegāza ar dūri pa galvu:
— Viņš nedrīkst tā vienkārši iziet cauri sveikā! — viņš nosarcis iekliedzās. — Vorings ne vienmēr atbild par saviem vārdiem…
— Kakston, — Monitors viņu asi pārtrauca, — visi fakti, kas ir mūsu rīcībā, liecina par to, ka O'Mara nav pelnījis ne mazāko nosodījumu — gan nelaimes gadījuma laikā, gan vēlāk, kopjot mazuli. Taču es vēl patiešām neesmu beidzis ar viņu sarunāties, tāpēc es domāju, ka jūs būsiet tik laipns un atstāsiet mūs divatā…
Kakstons kā lode izšāvās no kabineta. Vorings, nedaudz vilcinādamies, viņam sekoja. Pie durvīm operators aizkavējās un veltīja O'Maram krietni piparotu vārdu, tad pēkšņi pasmīnēja un izgāja.
Monitors nopūtās.
— O'Mara, — viņš skarbi noteica, — jūs atkal esat palicis bez darba, un lai gan es negribētu uzbāzties ar nelūgtiem padomiem, es tomēr vēlētos jums šo to atgādināt. Pēc dažām nedēļām sāks ierasties Hospitāļa ārstējošais un tehniskais personāls, kurā ietilps gandrīz visu Galaktikas iemītnieku pārstāvji. Mans pienākums ir viņus kā nākas uzņemt un novērst iespējamās nesaskaņas, lai ar laiku tie labi sastrādātos. Tamlīdzīgiem gadījumiem vēl nav rakstītu likumu, taču, kad mana priekšniecība sūtīja mani uz šejieni, man teica, ka tādam darbam būs nepieciešams cilvēks ar iedzimtām psihologa dotībām, kuram piemistu arī pietiekami daudz veselā saprāta un kas nebaidītos no pamatota riska. Domāju, ka nav vērts īpaši skaidrot, ka divi tādi psihologi ir vēl labāk nekā viens…
O'Mara viņu uzmanīgi klausījās, taču vēl joprojām domāja par Voringa sminiņu. Viņš zināja, ka gan ar mazuli, gan ar Voringu tagad viss būs kārtībā, un, atrodoties tādā pacilātā garastāvoklī, viņš nespēja nevienam neko atteikt. Taču Monitors droši vien noturēja šo viņa izklaidību par kaut ko gluži citu.
— Velns parāvis, es taču piedāvāju jums darbu. Vai tad jūs neredzat, ka tas ir jums kā radīts! Mans dārgais draugs, tas taču ir Hospitālis, bet jūs tikko kā izārstējāt jūsu pirmo pacientu!
OTRĀ DAĻA
Gluži kā Ziemassvētku lampiņas neizskatīgā, pārlieku kuplā eglē uz bālo zvaigžņu lauku fona mirgoja divpadsmitā galaktiskā sektora Galvenā Hospitāļa ugunis. Tā iluminatori laistījās dzeltenā, sārti oranžā, liegi zaļā un ultrazilā krāsā. Bet šur tur tie vispār, bija tumši. Šeit, aiz gaismas necaurlaidīgiem metāliskiem ekrāniem bija ierīkotas sekcijas, kur apgaismojums bija neizturami spožs vai ari vaidija tumsa un aukstums, tāpēc ka turienes iemītniekiem varēja kaitēt pat vājā zvaigžņu gaisma.
Tiem, kas atradās uz telfiešu kosmoplāna, kurš tikko kā iznira no hipertelpas un tagad palika karājoties kādu divdesmit jūdžu attālumā no gigantiskās konstrukcijas, šī acij tīkamo iz- starojumu parāde bija pārlieku nespodra, lai to spētu atšķirt bez optisko ierīču palīdzības.
Telfieši bija radioaktīvās enerģijas rijēji.
Telfiešu kosmiskā lainera korpusu aptvēra mirdzoši zilgans radioaktīvs izstarojums, bet tā iekšienē tika uzturēts stabils augsts radiācijas līmenis, kas, starp citu, telfiešu izpratnē bija pilnīgi normāli.
Tikai niecīgā kosmiskā kuģa priekšgalā valdīja pilnīgs haoss. Šeit pa visu planctāro dzinēju nodalījumu bija izmētātas tikko kā uzsprāgušā kodolreaktora serdes nelielās, kritiskās masas atlūzas; un šeit bija pārlieku „karsti" pat telfiešu izpratnē.
Kolektīvi domājošā grupveida vienība, kas vienlaicīgi bija telfiešu kosmoplāna kapteinis un tā komanda, ieslēdza tuvās
darbības komunikatoru un ierunājās valodā, kura tika izmantota saziņai ar būtnēm, kas nav spējīgas psihosaplūst — tas izklausījās pēc ātras džinkstošas knikšķu krusas.
— Runā telfiešu simtlocekļu psihovienlba, — tā lēni un skaidri noteica. — Mums ir cietušie, un mums ir nepieciešama steidzama palīdzība. Mūsu grupas klasifikācija VTKM, atkārtoju - VTKM…
— Esiet tik laipni, paziņojiet sīkākas detaļas un steidzamības pakāpi, — kāda balss lietišķi noteica tieši tobrīd, kad telfietis jau grasījās atkārtot savu paziņojumu.
Telfietis ātri paziņoja detaļas un sāka gaidīt. Viņa smadzenes un daudzlocekļu ķermenis sastāvēja no simt elementārām būtnēm. Dažas no tām pārvērtušās par aklām, kurlām un, iespējams, pat mirušām šūnām, kas neuztvēra un neraidīja nekādu informāciju, bet bija arī citas, kas izstaroja tik nepanesamus mokošu sāpju viļņus, ka kolektīvā apziņa drebinājās un locījās mēmā līdzjūtībā. Vai šī balss beidzot atbildēs, tā domāja, un ja atbildēs, vai spēs viņam palīdzēt?..