— Jums tiek aizliegts tuvoties Hospitālim vairāk nekā piecu jūdžu attālumā, — tā pati balss pēkšņi ierunājās. — Citādi jūs radīsiet draudus kosmiskajam transportam, kā arī būtnēm, kas slikti pacieš radiāciju.
— Skaidrs, — telfietis teica.
— Lieliski, — balss atbildēja. — Jums arī jāsaprot, ka jūsu tipa būtnes ir mums pārlieku „karstas", lai mēs varētu ar jums tieši kontaktēties. Taču pie jums jau ir izsūtīti tālvadības mehānismi, un tie atvieglos evakuācijas problēmu, ja jūs nogādāsiet cietušos līdz kosmiskā kuģa vislielākajai lūkai. Taču ja to neizdosies izdarīt, nesatraucieties — mums ir mehānismi, kas spēs iekļūt jūsu kosmoplānā un iznest cietušos.
Balss apklusa, vēl tikai paziņojusi, kas Hospitālis cer palīdzēt pacientiem, taču jebkāda precīzāka prognoze pašlaik nav iespējama.
Telfietis pie sevis nodomāja, ka drīz vien sāpes, kas pašlaik plosa viņa smadzenes un daudzlocekļu ķermeni, izzudīs, bet līdz ar tām izzudīs arī krietna paša ķermeņa ceturtdaļa…
Konvejs steidzīgi devās uz savu palātu ar tās laimes sajūtu, kādu izjūti tikai tad, kad tev aiz muguras ir astoņas stundas miega, bet iekšā — lieliskas brokastis.
Atklāti sakot, to vēl nevarēja nosaukt par „viņa palātu" — ja tajā atgadītos kaut kas nopietns, tad pats lielākais, ko gaidīja no Konveja, bija tas, ka viņš sauks palīgā. Taču tā kā viņš Hospitālī atradās vēl tikai divus mēnešus, Konvejs nepievērsa tam īpašu nozīmi un saprata, ka viņam ne tik drīz uzticēs kaut ko sarežģītāku nekā visvienkāršākās procedūras.
Visas ziņas par jebkuru ārpuszemes psiholoģiju var iegūt dažās minūtēs ar mnemogrammas palīdzību, bet prasme izmantot iegūtās ziņas, it īpaši ķirurģijā, tas jau ir laika jautājums. Un Konvejs bija gatavs ziedot savu dzīvi, lai apgūtu šo māku.
Šķērsojot divu gaiteņu krustojumu, Konvejs ievēroja savu paziņu no FGLI klases, stažieri traltanu, kuprainu ziloņveidī- gu masu uz sešām sūkļveida kājām. Šodien traltana īsās kājas, šķiet, bija ieliekušās vairāk nekā parasti, bet mazā OTSB būtne, kas dzīvoja simbiozē* ar viņa milzīgo ķermeni, atradās nesamaņas stāvoklī.
Konvejs priecīgi pasludināja:
- Labrīt!
Par atbildi viņš izdzirda translatora pārtulkoto un tāpēc, protams, absolūti neizteiksmīgo:
- K-š-š-š!
Konvcjam nekas cits neatlika kā viegli pavīpsnāt.
Vakar slimnieku uzņemšanas zālē valdīja dzīva rosība. Kon- veju gan tur neaicināja, bet traltans izskatījās tā it kā naktī nebūtu paguvis ne atpūsties, ne pat iztaisnoties.
Pagājis dažus soļus, Konvejs sastapa otru traltanu, kurš lēni gāja līdzās mazai DBDG klases būtnei, kas līdzinājās pašam Konvejam. Lai gan tā nebija gan gluži līdzīga: termins DBDG nozīmēja grupas klasifikāciju, kas ievēroja tikai galvenās fiziskās pazīmes, tādas kā roku, galvu, kāju skaitu un to atrašanās vietu.
Šai būtnei bija septiņi pirksti, tā pacēlās virs grīdas tikai kādas četras pēdas un izskatījās kā pinkains plīša lācītis.
DBDG rokas bija savītas aiz muguras, bet atsvešināti koncentrētais skatiens pavērsts lejup. Viņa neveiklais pavadonis izskatījās tikpat lielā mērā koncentrējies, tikai viņa skatiens bija pavērsts augšup — tās bija redzes orgānu izvietojuma īpatnības. Abiem uz piedurknēm bija profesionālas atšķirības zīmes — zeltītas emblēmas, kas liecināja par to, ka to īpašnieki ir vismaz godājamie Diagnosti.
Nokļuvis viņiem līdzās, Konvejs atturējās no sveiciena un pat centās spert iespējami klusākus soļus. Iespējams, ka viņi bija iegrimuši dziļās pārdomās par kādu medicīnisku problēmu, taču tikpat labi viņi varēja būt sastrīdējušies un apzināti ignorēt viens otru. Diagnosti vispār bija dīvainas būtnes.
Katrā gaiteņu krustojumā no skaļruņiem skanēja kaut kāda citplanētiešu tarkšķēšana, kurā Konvejs necentās īpaši iedziļināties, taču, kad diktors pēkšņi pārgāja uz Zemes valodu un Konvejs izdzirda savu vārdu, viņš izbrīnā sastinga uz vietas.
— … nekavējoties pie divpadsmitajām ieejas slūžām, — balss monotoni atkārtoja. — Doktor Konvej, nekavējoties dodieties pie divpadsmitajām ieejas slūžām. Klasifikācija VTKM-23.
Pirmajā brīdī Konvejs nodomāja, ka tas uz viņu neattiecas, runa taču gāja par nopietnu klīnisku gadījumu, jo skaitlis 23 pēc klasifikācijas indeksa norādīja ārstējamo pacientu skaitu. Un piedevām vēl šī klasifikācija viņam bija kaut kas pilnīgi jauns. Tiesa, Konvejs nojauta, ka burti var sarindoties arī tādā kārtībā.
Viņš neskaidri aptvēra, ka tā tiek apzīmēts kādu telepātisku būtņu paveids, kuru dzīvotspēja pamatojas uz tiešu radiācijas patērēšanu, un ka tās parasti eksistē kā ciešas sadarbības grupa vai psihovieniba. Viņš vēl arvien centās aptvert, vai būs spējīgs tikt galā ar šādu gadījumu, bet kājas jau pašas no sevis pagriezās un nesa viņu divpadsmito slūžu virzienā.
Pacienti gaidīja viņu pie slūžām nelielā metāliskā kastē, kas bija iekrauta pašgājēju ratiņos un visapkārt aplikta ar biezām svina plāksnēm.
Sanitārs īsi pavēstīja Konvejam, ka šīs būtnes sevi dēvē par telfiešiem, ka, spriežot pēc sākotnējās diagnozes, nāksies izmantot Radiācijas Operāciju zāli un ka. pateicoties savu pacientu niecīgajiem izmēriem, Konvejs vai ieekonomēt laiku, ierodoties ar tiem Mnemogrammu sekcijā un atstājot tos aiz durvīm, līdz viņš pats apgūs telfiešu mnemogrammu.
Konvejs pateicīgi pamāja, ieleca ratiņos un ieslēdza motoru, cenšoties izturēties tā, it kā to būtu darījis simtreiz dienā…
Visnotaļ patīkamajai un rosīgajai dzīvei, kuru Konvejs baudīja šai visai neparastajā vietā, ko sauca par Kopējo sektoru, bija tikai viena tumšā puse, un Konvejs atkal tagad ar to saskārās, kad iegāja Mnemogrammu sekcijas telpā: šodien dežūrēja Monitors.
Konvejs nevarēja ciest Monitorus. To klātbūtne izraisīja viņā gluži tādu pašu reakciju kā kontakts ar kādu īpaši bīstamas infekcijas pārnēsātāju.
Konvejs lepojās ar to, ka kā jau saprātīga, civilizēta un tikumiska būtne viņš nav spējīgs kādu vai kaut ko nopietni neieredzēt, taču tas nebūt netraucēja viņam ne acu galā neciest Monitorus. Viņš, protams, zināja, ka laiku pa laikam kolektīvā atgadās kādi konflikti un vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas šādus gadījumus novērsīs un nodrošinās tik nepieciešamo kārtību. Taču, izjūtot riebumu pret jebkāda veida vardarbību, Konvejs nespēja labi izturēties pret cilvēkiem, kas ar to bija spiesti nodarboties.
Un kam gan vispār Hospitālī bija vajadzīgi šie Monitori?
Cilvēks kārtīgā tumši zilā kombinezonā, kas sēdēja pie informatora kontrolpaneļa, izdzirdis soļus, steidzīgi pagriezās, un
Konveju sagaidīja vēl viens trieciens. Piedevām majora uzšuvēm Monitoram vēl bija arī nozīmīte ar zižļa un čūskas attēlu — ārsta emblēma.
— Mani sauc O'Mara, — viņš visai laipnā balsī ierunājās. — Esmu visa šī haosa Galvenais psihologs. Bet jūs, ja esmu pareizi sapratis, esat doktors Konvejs?
Viņš pasmaidīja.
Konvejs piespieda sevi pasmaidīt par atbildi, taču lieliski saprata, cik samocīts izskatījās šis smaids, un baidījās, ka viņa sarunasbiedrs arī to ir pamanījis.