— Vai jums nepieciešama telfiešu mnemogramma? — O'Mara jau nedaudz vēsāk pajautāja. — Neko teikt, doktor, šoreiz jums iekritis rokās patiesi fantastisks gadījums! Bet kad beigsiet darbu, pacentieties pēc iespējas ātrāk izdzēst šo mnemogrammu. Ticiet man, tās nav tādas atmiņas, kuras gribētos saglabāt ilgāk. Atstājiet lūk šeit savu pirksta nospiedumu un sēdieties tur.
Kamēr O'Mara aplika viņam ap pieri Apmācīšanas mašīnas lenti un piestiprināja elektrodus, Konvejs centās izlikties iespējami vienaldzīgāks un nevairīties no stingrajām, prasmīgajām Monitora rokām. O'Maras īsi apcirptie mati laistījās blāvā metāliskā mirdzumā, un arī viņa skatiens bija metālisks, durstīgs. Konvejs saprata, ka šis skatiens tagad fiksē visas viņa reakcijas, bet asais, apķērīgais prāts izdara attiecīgus secinājumus.
— Tas arī viss, — O'Mara teica, kad šī nodarbošanās beidzot bija galā. — Jā, doktor, kamēr jūs neesat aizgājis, lūk, vēl kāda lieta: es domāju, ka mums vajadzētu izbrīvēt laiku nelielai sarunai, ievirzes sarunai, ja tā var izteikties. Nē, ne jau tagad, protams, tagad jums ir nopietns gadījums, taču vistuvākajā laikā.
Konvejs sajuta sev pievērsto Monitora stingro skatienu, kad viņš gāja uz durvīm.
Konvejam pirmo reizi bija darīšana ar citplanētu mnemogrammu, un tagad viņš ar interesi novēroja, kā dubultojas viņa apziņa — tā bija droša pazīme, ka programma ir „pieņemta". Brīdī, kad viņš piegāja pie Operāciju zāles, viņš jau sajutās kā divas būtnes vienlaicīgi — Zemes cilvēks Konvejs un milzīga telfiešu piecsimtlocekļu psihovienība, kurai vajadzēja reģistrēt visu, kas attiecas uz šīs rases fizioloģiju.
Šajā „dubultošanā" slēpās mnemogrammu sistēmas vienīgais trūkums, ja to vispār varēja uzskatīt par trūkumu. Smadzenēs, kas bija izgājušas šo „apmācības" kursu, iegūla ne tikai fakti, bet vienlīdz arī to būtņu personības, kas uzglabāja šos faktus. Tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Diagnosti, kuru atmiņā glabājās vienlaicīgi līdz pat desmit mnemogrammām, izturējās un uzvedās visai dīvaini.
Diagnostu darbs ir vissvarīgākais Hospitālī, — Konvejs prātoja, uzvelkot pretradiācijas „bruņas" un sagatavojoties savu pacientu sākotnējai apskatei. Reizēm viņš prātoja par to, ka arī pats varētu kļūt par Diagnostu. To galvenais mērķis ir veikt patstāvīgus pētījumus ksenoloģiskās terapijas un hirurģijas jomā, izmantojot savus ar mnemogrammām piestūķētos prātus, taču kad atsevišķos gadījumos mnemogrammas nebija, viņiem nācās pulcēties konsīlijos, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu ārstēšanas kursu.
Vienkāršās, parastās slimības un traumas uz viņiem neattiecās. Lai Diagnosts veltītu pacientam savu uzmanību, šim pacientam bija jābūt unikālam un jāguļ uz nāves gultas. Taču ja reiz Diagnosts ķērās pie lietas, tad varēja droši apgalvot, ka pacients izveseļosies — Diagnosti drūmā vienveidībā darīja brīnumus. Konvejs zināja, ka zemāka ranga ārsti vienmēr cīnījās ar kārdinājumu neizdzēst mnemogrammas saturu, bet saglabāt to atmiņā, cerībā, ka kādreiz izdosies veikt kādu unikālu atklājumu, kas padarīs tos slavenus. Taču saprātīgi domājošiem vienkāršiem cilvēkiem, pie kuriem Konvejs pieskaitīja arī sevi,
tomēr tas bija un palika tikai kārdinājums.
* * *
Lai gan Konvejs izmeklēja savus miniatūros pacientus pa vienam, viņš tos vienalga neredzēja. Viņš arī nevarēja tos ieraudzīt, tikai dabūtu bezjēdzīgi noņemties ar spoguļiem un aiz- sargekrāniem. Tomēr viņš zināja, kā tie izskatās no iekšpuses un ārpuses — tāpēc ka mnemogramma būtībā bija pārvērtusi viņu par vienu no tiem. Šīs ziņas kopā ar izmeklēšanas rezultātiem un viņam nodotās slimības vēsturi ļāva tam uzsākt savu pacientu ārstēšanu.
Viņa pacienti bija daļa no telfiešu psihovienības, kas pilotēja starpzvaigžņu kosmoplānu, kurā notika viena kodolreaktora avārija. Šīs mazās, vabolēm līdzīgās un — ja tos vērtēja atsevišķi — visai trulās būtnes bija enerģijas rijēji, taču šis uzliesmojums izrādījās pārlieku stiprs pat viņām. Slimību varēja klasificēt kā ļoti smagu pārēšanās gadījumu, kam pievienojās pārmērīga visu sajūtu orgānu, it īpaši sāpju centru, stimulācija.
Ja vienkārši tos ievietotu antiradiācijas konteinerā un noteiktu tiem radiācijas bada diētu (ārstniecības kurss, kas absolūti nav iedomājams uz viņu radioaktīvā kosmiskā kuģa), tad jau pēc dažām stundām kādi septiņdesmit procenti no viņiem, jādomā, būtu pilnīgi veseli. Konvejs jau tagad pat varētu pateikt, kurš no viņa pacientiem būs šo laimīgo skaitā. Pārējo liktenis bija traģisks; pat ja viņiem izdotos izglābties no fiziskas nāves, viņus sagaidīja daudz briesmīgāks liktenis: viņi varēja zaudēt saprātu saplūšanas spēju, bet telfiešiem tas nozīmē pārvēršanos par bezpalīdzīgu kropli.
Tikai tie, kas apguvuši telfiešu domāšanas veidu un iemantojuši to instinktus, spēja apzināties šādas traģēdijas īsteno dziļumu.
Tas bija vēl jo briesmīgāk tādēļ, ka, spiežot pēc slimības vēstures, nolemtas bija tieši tās būtnes, kas spēja novērtēt situāciju un dažu sekunžu laikā izglāba kosmoplānu no pilnīgas bojāejas.
Vēl gan tomēr atlika vienīgais šo nelaimīgo būtņu ārstēšanas veids. Sagatavojot servomehānismus priekšā stāvošajai procedūrai, Konvejs visu laiku apjauta, ka šis ceļš ir augstākā mērā nevēlams — tas bija apzināts risks, par to liecināja ari objektīvā klīniskā statistika, kuru viņš nespēja mainīt, pat pieliekot vispārcilvēciskākās pūles. Viņš sajutās kā kaut kas vienkāršam, primitīvam mehānismam līdzīgs.
Nekavējoties ķēries pie lietas, viņš vispirms pārliecinājās, ka sešpadsmit no viņa pacientiem sirgst ar akūtas gremošanas traucējumu telfiešu ekvivalentu. Šis būtnes viņš atdalīja no kopējās grupas un ieslodzīja slēgtos, radiāciju apsorbējošos traukos, lai viņu vēl aizvien „karsto" ķermeņu otrreizējais izsta- rojums neaizkavētu ārstniecības procesu. Traukus viņš ievietoja nelielā reaktorā ar normālu telfiešu apstākļiem piemērotu radiāciju un katram traukam pieslēdza detektoru, kam vajadzēja atslēgt ekranizāciju, tiklīdz kritīsies liekā radiācija.
Septiņiem citiem telfiešiem bija nepieciešama īpaša ārstēšana. Viņš ievietoja tos citā reaktorā un tieši tobrīd regulēja aparatūru, lai iespējami precīzāk reproducētu apstākļus, kas radās kosmoplānā avārijas brīdī, kad pēkšņi atskanēja komuni- katora signāls.
Konvejs beidza regulēt aparatūru, visu pārbaudīja, tad atsaucās:
— Klausos.
— Šeit Izziņu birojs. Doktor Konvej, mēs saņēmām no telfiešu kosmoplāna pieprasījumu, paziņot par cietušo veselības stāvokli. Vai varat sniegt kādu jaunu informāciju?
Konvejs saprata, ka, ņemot vērā visus apstākļus, viņa jaunās ziņas nav nemaz tik sliktas, taču viņš neprātīgi vēlējās, lai tās būtu vēl labākas. Reiz noformējušās telfiešu psihovienības sagraušanu vai pārveidi varēja pielīdzināt tikai nāvējošai traumai,
un Konvejs „uzņēmis" mnemogrammu, izjuta to ar visu savu būtni. Viņš runāja, apsvērdams katru savu vārdu:
— Pēc stundām četrām sešpadsmit telfieši būs pilnīgi veseli, bet no septiņiem atlikušajiem, baidos, ka puse nomirs, bet kuri konkrēti, to mēs varēsim noskaidrot tikai pēc pāris dienām. Es cepinu tos reaktorā, dodu tiem divkāršu radiācijas devu un lēnām samazināšu šo līmeni līdz normālajam. Skaidrs?
— Visu sapratu.
Pēc dažām minūtēm atkal atskanēja informatora balss:
— Telfietis saka, ka tas ir lieliski, un sirsnīgi jums pateicas. Viss.