Выбрать главу

Konvejam vajadzēja būt apmierinātam, ka viņš ir tik veik­smīgi ticis galā ar savu pirmo patstāvīgo ārstēšanas gadījumu, taču viņš nez kāpēc jutās vīlies. Tagad, kad pats briesmīgākais jau bija aiz muguras, viņa smadzenēs viss kaut kā dīvaini sa­jaucās. Viņš nespēja atbrīvoties no domas, ka puse no septi­ņiem ir trīs ar pusi, bet kā gan tad būs ar šo nolādēto telfieša pusīti? Viņš tomēr cerēja, ka no visas šīs ķibeles izkulsies svei­kā četri, bet nevis trīs, un šie četri nebūs garīgi atpalikuši.

Vēl viņš domāja, cik labi ir būt par telfieti, nepārtraukti absorbēt radiāciju un izjust visas sava vienotā ķermeņa bagā­tīgās izjūtas. No visām šim domām viņa paša ķermenis tam sāka likties kaut kāds pārlieku vientuļš. Tikai ar lielu gribas­spēka piepūli viņš piespieda sevi atstāt mājīgo Radiācijas Ope-. rāciju zāli.

Aizvēris aiz sevis durvis, viņš iekāpa pašgājēja ratiņos un brauca atpakaļ pie ieejas lūkas. Vispareizāk tagad būtu, pro­tams, ierasties Mnemogrammu sekcijā, lai izdzēstu telfiešu mnemogrammu, — viņam tā arī bija likuši darīt. Taču viņam negribējās turp iet; jau pati doma par satikšanos ar O'Maru viņam šķita nepatīkama un pat nedaudz to biedēja.

Konvejs zināja, ka viņam derdzas visi bez izņēmuma Mo­nitori, bet šeit slēpās vēl arī kas cits. Viņš sajutās pazemots, gluži it kā O'Mara būtu par viņu pārāks, bet viņš taču pat iedomāties nespēja, ka to varētu pārspēt kaut kāds Monitors.

Šo jūtu spēks un intensitāte viņu patiesi biedēja; viņam, labi audzinātam, līdzsvarotam cilvēkam vispār nevajadzētu ras­ties jūtām, kas robežotos ar īstu naidu. Izbijies — šoreiz jau pats par sevi — Konvejs centās kaut nedaudz kontrolēt savas domas. Viņš nolēma novilcināt laiku un nerādīties Mnemo­grammu sekcijā, līdz nebūs pilnīgi pieņemams pretarguments gadījumam, ja O'Mara sāks viņam pārmest par aizkavēšanos, bet pa to laiku Galveno psihologu, iespējams, kaut kur izsauks vai arī viņš pats aizies. Konvejs ļoti cerēja, ka tas tā notiks.

III

Šajā iecirknī Hospitāļa konstrukcija atgādināja spageti por­ciju — taisnus, izlocītus un neaprakstāmi savītus spageti. Tā, piemēram, katru gaiteni ar Zemes atmosfērām, spiedienu un temperatūru no augšas, apakšas un no abām pusēm pēc no­teiktiem intervāliem šķērsoja citi gaiteņi, ar citu atmosfēru, spiedienu un temperatūru, kas, kā likums, bija nāvējoši cilvē­kiem.

Tas tika tā ierīkots tāpēc, lai nepieciešamības gadījumā ārsts varētu visīsākajā laikā aizkļūt līdz jebkuram pacientam — šķēr­sot Hospitāli no viena gala līdz otram, jau iepriekš ieģērbtam aizsargskafandrā, būtu ļoti neērti un tas aizņemtu krietnu laiku. Tāpēc nosprieda, ka būtu daudz saprātīgāk ietērpties atbilstošā skafandra tipā tieši pie ieejas katra konkrētā pacienta palātā, kā to arī tagad darīja Konvejs.

Pa ceļam pie saviem aukstasiņu pacientiem, Konvejs ap­tvēra, ka var ievērojami saīsināt ceļu, ja dosies pa gaiteni, kas ir piepildīts ar ūdeni un ved uz čalderu Operāciju zāli, izies pa lūku hlora nodaļā, uzkāps vēl divus stāvus augstāk un no­kļūs metāna palātā. Šāds maršruts ļāva tam vēl neilgu laiku uzkavēties siltā ūdenī, bet Konveju pilnīgi noteikti kratīja dre­buļi.

Hlora nodaļā garām Konvejam, ar saviem durstīgajiem, membrānveidīgajiem izaugumiem čaukstēdams, aizrāpoja at­spirgt sākušais PVSŽ, un Konvejam pēkšņi izmisīgi sagribējās uzsākt ar to sarunu — vienalga par ko. Taču viņš piespieda sevi paiet tam garām.

Metāna palātas Konvejam līdzīgu DBDG būtņu aizsargska- fandrs līdzinājās nelielam pašgājēju tankam. Iekšpusē tam bija uzstādīti sildītāji, lai ārstējošais ārsts nenosaltu līdz nāvei, bet ārpusē — dzesētāji, lai izstarotie siltuma viļņi neizcepinātu na­baga pacientus, kuriem niecīga radiācijas vai pat gaismas staro­juma deva bija nāvējoša.

Konvejam, piemēram, nebija ne jausmas, pēc kāda principa darbojas skanēšanas aparāts, kuru viņš izmantoja pacientu iz­meklēšanas laikā — to zināja vienīgi tie uz tehniku ķertie tipi ar inženieru zīmotnēm, — taču viņš bija pārliecināts, ka šī ie­rīce nestrādā ar infrasarkano viļņu palīdzību — tā būtu pār­lieku karsta viņa pacientiem.

Darba procesā Konvejs nepārtraukti palielināja siltuma pa­devi skafandrā, tā ka galu galā no viņa aumaļām sāka tecēt sviedri, taču viņam joprojām bija auksti.

Pēkšņi viņu pārņēma bailes. Ja nu viņš ir nogrābis kaut kādu slimību?

Atkal izkļuvis ārā, svaigā gaisā, viņš steidzīgi palūkojās uz apakšdelma ādā iešūto mazo ciparnīcu. Pulss, elpošana, hor­monālā vielu maiņa — viss bija normā, ja neskaita vienīgi ne­lielas pārbīļa izsauktas novirzes; asinīs nebija arī nekādu cit-

ķermeņu. Bet kas tad ar viņu īsti notiek?

* * *

Konvejs steidzās pabeigt apgaitu. Viņš atkal izjuta satrau­kumu. Ja viņa personīgā apziņa izstrādā šādus jociņus, tad ir nepieciešams atbilstoši rīkoties. Droši vien tas ir kaut kā saistīts ar telfiešu mnemogrammu. O'Mara par to viņam kaut ko bija teicis, taču viņš tagad nespēja atcerēties, ko īsti. Katrā ziņā viņam tūdaļ pat vajadzēja doties uz Mnemogrammu sekciju. Taču tagad viņam šāds lēmums jau nebūt nešķita vairs tik sa­prātīgs. Tur bija auksti un drūmi, bet vienīgais sarunasbiedrs varēja izrādīties šis O'Mara. Konvejam turpretī gribējās iejukt pūlī, un jo lielāks bija šis pūlis, jo labāk.

Viņš atcerējās par ēdnīcu tepat netālu un devās turp. Gaiteņu krustojumā viņam patrāpījās acīs plāksnīte ar uzrakstu:

DIĒTISKĀ ĒDNlCA

palātas 52 - 68, DBDL, DBLF un FGLI tipa būtnes

Tad viņš pēkšņi atcerējās, ka ir drausmīgi nosalis…

Dietologi bija pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību ap­meklētājam.

Konvejs noskatīja labi sakarsušu plīti un apgūlās uz tās, ar baudu ienirstot ultravioletās antiseptiskās radiācijas plūsmā, kas apņēma viņa improvizēto guļvietu, un pilnīgi ignorējot degošā gumijotā auduma smaku, kas nāca no viņa vieglā kostīma. Ta­gad viņam palika siltāk, mazliet siltāk, taču viņu joprojām ne­pameta drausmīgā pilnīgās un dziļās vientulības sajūta. Tāds vientuļš, neviena nemīlēts un nevienam nevajadzīgs… O, tad jau labāk viņš nemaz nebūtu nācis pasaulē.

Kad pēc dažām minūtēm, steigā uzvilcis kāda dietologa sil- tumizturīgo skafandru, pie viņa pieskrēja viens no Monitoriem, kas jau gaitenī bija pievērsis uzmanību viņa dīvainajai uzve­dībai, viņš ieraudzīja, ka pa Konveja vaigiem plūst lielas sma­gas asaras…

— Jūs esat īsts laimesbērns un muļķa puišelis, — kāda labi pazīstama balss noteica.

Pavēris acis, Konvejs atklāja, ka guļ mnemogrammu dzē­šanai paredzētā krēslā, bet pār viņu pārliekušies O'Mara un vēl kāds Monitors.

Konveja mugura atgādināja pusizceptu bifšteku, bet viss ķermenis dega kā pēc spēcīga saules apdeguma.

Naidīgi lūkojoties uz Konveju, O'Mara atkal ierunājās:

—    Laimesbērns. Tāpēc ka neesat guvis nopietnus apde­gumus, bet muļķis — jo aizmirsāt paziņot man ļoti būtisku de­taļu: to, ka pirmoreiz dzīvē strādājat ar mnemogrammu…

O'Mara šos vārdus izteica nedaudz vainīgā toni un paskaid­roja, ja Konvejs būtu viņam to pateicis, viņš būtu pakļāvis Konveju hipnoapstrādei, kas ļautu doktoram atšķirt savas paša vēlmes no telfiešu vajadzībām, kas bija kļuvuši par viņa sma­dzeņu līdzīpašniekiem. Ka Konvejs šai lietā ir iesācējs, O'Mara aptvēra tikai tad, kad aizpildīja viņa kartiņu ar pirkstu nospie­dumiem, un lai velns viņu parauj, ja kāds viņam apgalvos, ka tik gigantiskā iestādē var atcerēties, kurš ir jauniņais, bet kurš ne. Taču jebkurā gadījumā, ja vien Konvejs būtu vairāk domā­jis par savu darbu un mazāk par to, ka saņem mnemogrammu no tik ļoti nīstā Monitora, tad nekas tamlīdzīgs nebūtu atga­dījies.