Konvejs, O'Mara dzēlīgi turpināja, izrādījies pašpārliecināts fanātiķis un pat necenties slēpt, ka jūtas apgānīts, ja viņam pieskaras tāds nejēga kā Monitors. Viņš, O'Mara, pat nespēj aptvert, kā gan cilvēkam ar tādiem uzskatiem ir pieticis prāta, lai saņemtu norīkojumu uz šo Hospitāli.
Konvejs sajuta, ka viņa seja deg no kauna. Cik muļķīgi no viņa puses bija nepateikt psihologam, ka viņš ir jauniņais! O'Mara tagad viņu mierīgi varēja apvainot par nevērīgu attieksmi pret personīgo drošību — bet šādā svarīgā hospitālī tas tika pielīdzināts nevērīgai attieksmei pret pacientu, — un tad Konveju vienkārši izmetīs ārā.
Otrs Monitors, kurš nogādāja Konveju uz šejieni, tagad, jautri smīnēdams, lūkojās uz viņu. Un ar to Konvejam bija vēl grūtāk samierināties nekā ar O'Maras lādēšanos.
— … bet ja jūs vēl joprojām neaptverat, kas notika, — O'Mara gurdeni turpināja, — tad varu jums paziņot, ka jūs — protams, pieredzes trūkuma dēļ — pieļāvāt, ka programmā ierakstītā telfieša personība uz laiku apspiež jūsu paša personību. Tādēļ jūs pats izjutāt neapvaldītu tieksmi pēc spēcīgas radiācijas plūsmas, gaismas un siltuma un, visbeidzot, pēc garīgas saplūšanas, kas raksturīga psihovienībai. Šīs tieksmes, protams, izpaudās jūsu paša cilvēciskās jūtās. Jūs sākāt uztvert visu apkārtni no telfieša pozīcijas, bet telfiešu indivīds — ja tam tiek liegts garīgs kontakts ar savu grupu — tā patiesi ir nelaimīga būtne!
O'Mara pamazām nomierinājās. Tagad viņa balss jau skanēja gandrīz vai mierīgi:
— Jūs apcepinājāties nedaudz spēcīgāk nekā saules apdeguma rezultātā. Jūsu mugura vēl kādu laiciņu sāpēs, bet tad sāks niezēt. Tā jums arī vajag. Bet tagad vācieties prom. Es nevēlos jūs redzēt līdz pat parītam. Pacentieties ierasties pie manis deviņos no rīta. Uzskatiet to par pavēli. Mums ir nepieciešams par šo to aprunāties, vai neesat aizmirsis? * * *
Pēc nedēļas Konveju pilnīgi atbrīvoja no dežūrām palātās un pārveda uz jaukto grupu, kas sastāvēja no zemiešiem un citplanētiešiem — visi viņi apmeklēja lekciju kursu «Kosmiskais glābšanas dienests".
Konvejs nespēja ne nobrīnīties, cik grūti reizēm ir izdabūt no kosmiskajiem kuģiem avārijā cietušos, it īpaši no tiem, kuru reaktori vēl turpināja funkcionēt.
Lekcijām sekoja ārkārtīgi interesantas praktiskās nodarbības, īsti rēbusi, kurus viņam kaut kādā brīnumainā kārtā tomēr izdevās atrisināt, bet pēc tam jau daudz sarežģītākais citplanētu salīdzinošās fizioloģijas kurss.
Paralēli tika lasīts arī lekciju cikls par pirmās palīdzības sniegšanu saindētā vidē: kā rīkoties, ja metāna palātā radusies plaisa un temperatūra paaugstinājusies līdz 41°? Kā rīkoties, ja hloru elpojoša būtne bijusi pakļauta skābekļa iedarbībai vai arī ūdenī elpojoša būtne slāpst gaisā, un otrādi?
Konvejs drebēja bailēs, iedomājoties, kā viņa kursa kolēģi varētu izdarīt tam mākslīgo elpināšanu — daži no viņiem svēra pat pustonnu! — taču, par laimi, praktisko nodarbību šajā lekciju ciklā nebija.
Katrs lektors īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir ātri un precīzi klasificēt ieradušos pacientus, kas reizēm paši nav spējīgi sniegt nepieciešamo informāciju.
Četru burtu apzīmējumu sistēmā pirmais burts norādīja uz vielu maiņas vispārējo raksturu, otrs liecināja par ekstremitāšu un maņu orgānu skaitu un atrašanās vietu, bet pārējie — par nepieciešamo smaguma spēka un spiediena kombināciju, kas ļāva vienlaikus izdarīt secinājumus par klasificēto būtņu masu un izmēriem, kā arī par to ādas tipu.
Ja pirmie burti bija A, B vai C, tātad tie bija ūdenī elpojošie. Ar L un M, piemēram, tika apzīmētas būtnes, kas dzīvo zemas gravitācijas apstākļos, taču līdzinās putniem. Hloru elpojošos iedalīja O un P klasēs. Tad sekoja jau gluži neiedomājamas būtnes: no radiācijas pārtiekošās; ar ledus asinīm vai pilnīgi kristāliskas; būtnes, kas spējīgas patvaļīgi izmainīt savu fizisko veidolu; būtnes, kurām piemita visneiespējamākās ārpussa- jūtu spējas. Telepātiskie paveidi tika atzīmēti ar pirmo burtu U.
Uz kādām trim sekundēm uz ekrāna parādījās nezināma citplanētieša kājas vai ādas attēls, un ja vien Konvejs šai laikā nepaspēja dot pareizo klasifikācijas apzīmējumu, tad pār viņa galvu bira visai sarkastiskas piezīmes.
Tas viss bija ļoti interesanti, taču, kad Konvejs aptvēra, ka iet uz beigām jau sestā nedēļa, bet viņš vēl nav ne reizi redzējis dzīvu pacientu, viņš satraucās ne pa jokam. Viņš nolēma piezvanīt O'Maram un visai piesardzīgi noskaidrot situāciju.
— Protams, jūs vienkārši gribat atgriezties pie jūsu slimniekiem, — O'Mara paskaidroja, kad Konvejs beidzot aizkļuva līdz lietas būtībai. — Un jūsu nodaļas vadītājs jūs labprāt paņems atpakaļ. Taču man, kā rādās, būs jums darbiņš, un es negribētu, lai jūs ar kādu jau par kaut ko vienotos. Tikai nepārlieciniet sevi, ka jūs velti tērējat laiku. Jūs apgūstat vērtīgas lietas, doktor. Ceru, protams, ka jūs tās patiesi apgūstat.
Noliekot interkoma klausuli, Konvejs nodomāja, ka daudz no tā, ko viņam šeit māca, varētu attiecināt arī uz pašu O'Ma- ru. Viņiem, tiesa, nebija lekciju kursa par Galveno psihologu, taču tādu kursu bija visai viegli iedomāties — nebija nevienas lekcijas, kurā nejaustos O'Maras neredzamā klātbūtne. Un tikai tagad Konvejs sāka aptvert, cik tuvu viņš bija tam, lai izlidotu no Hospitāļa — tieši viņa dīvainās uzvedības dēļ visā šai nelaimīgajā atgadījumā ar telfiešiem.
O'Mara valkāja Monitoru korpusa majora uzšuves, taču Konvejs jau zināja, ka ir visai grūti noteikt to robežu, kur vairs nesniedzas viņa ietekmes sfēra Hospitālī. Kā Galvenais psihologs viņš bija atbildīgs par visa personāla garīgo veselību, un šis personāls taču bija tik neparasti daudzveidīgs. Viņam bija jārūpējas arī par to, lai starp visu šo neskaitāmo veidu un tipu pārstāvjiem nerastos nekādas domstarpības.
Pat maksimālas iecietības un savstarpējas cieņas pilnajos apstākļos, kādi valdīja Hospitālī, tomēr starp līdzstrādniekiem reizēm radās nesaskaņas. Šādas bīstamas situācijas radās pieredzes trūkuma vai pārpratuma dēļ; kādam pēkšņi varēja uz- rasties ksenofobiska neiroze, kas tam laupīja darbaspējas vai izjauca garīgo līdzsvaru, vai arī tas notika vienlaicīgi. Tā, piemēram, viens no zemiešu ārstiem, kas zemapziņā baidījās no zirnekļiem, nespēja saglabāt objektivitāti attiecībā pret savu pacientu — ilensānieti, un tas traucēja normālai ārstniecības gaitai. O'Maram vajadzēja atklāt un novērst tamlīdzīgas nepatikšanas vai — ja visi izmantotie līdzekļi tomēr nedeva vēlamo efektu — atbrīvoties no šī potenciāli bīstamā indivīda, pirms vēl nesaskaņas nav pārvērtušās atklātā konfliktā. Cīņa pret neveselīgu, kļūdainu vai neiecietīgu attieksmi pret citām būtnēm bija vijjtupienākums, un vi^to pildīja tik apzinīgi, ka — Konvejs pats bija dzirdējis — viņu reizēm salīdzināja ar seno laiku Torkvemadu [4] .
O'Mara neatbildēja par pacientu psihiskajie traucējumiem, bet tā kā reizēm ir ļoti grūti atšķirt, kur fiziskas sāpes robežojas ar psihosomātiskām ciešanām, ar viņu bieži konsultējās ari šajos jautājumos.
Tas, ka O'Mara atbrīvoja Konveju no darba palātās, varēja nozīmēt tiklab paaugstinājumu, kā sodu. Taču reiz jau nodaļas vadītājs piedāvājis viņam atgriezties, tātad darbs, par kuru ieminējās O'Mara, ir svarīgāks. Tādā veidā Konvejs secināja, ka no O'Maras puses viņam nekas nedraud, — un šis secinājums šķita visai patīkams. Taču tagad viņu mocīja ziņkāre…