Nākošā rītā viņš saņēma pavēli ierasties Galvenā psihologa kabinetā, un pēc īsas sarunas tika nozīmēts par Bērnu nodaļas terapeitu.
TREŠĀ DAĻA
Neraugoties uz milzīgajām medicīniskajām un tehniskajām iespējām, kas izvirzīja Hospitāli pirmajā vietā visā civilizētajā Galaktikā, tomēr gadījās, ka tur ieradās pacients, kuram nekādi nebija iespējams palīdzēt. Šajā konkrētajā gadījumā pacients piederēja pie SRTT tipa — tādi Hospitālī vēl nekad nebija redzēti.
Viņš bija līdzīgs amēbai un spēja izstiept ekstremitātes, sajūtu vai aizsargorgānus, kad varētu ievajadzēties attiecīgos apstākļos, un tam piemita tādas fantastiskas pielāgošanās spējas, ka bija grūti iedomāties, ka tas vispār spētu saslimt.
Vispārsteidzošākais bija tas, ka nebija nekādu saslimšanas simptomu. Nekādu organisku traucējumu, ne miņas no kaitīgu baktēriju klātbūtnes. Pacients gluži vienkārši kusa — klusi, bez trokšņa un satraukuma, gluži kā ledus gabals siltā istabā.
Tika izmēģināti visi līdzekļi, taču nekas nelīdzēja. Diagnosti un jaunākie ārsti, kas novēroja slimnieku, mazpamazām nāca pie bēdīgā slēdziena, ka divpadsmitā sektora Galvenā hospitāļa vienveidīgo medicīnisko brīnumu ķēde drīz vien tiks pārrauta.
— Domāju, ka būtu labāk sākt visu no paša sākuma, — doktors Konvejs teica, cenšoties neskatīties uz sava jaunā kolēģa mazajiem spārniņiem, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. — Sāksim no slimnieku uzņemšanas telpas.
Un viņi devās uz Uzņemšanas nodaļu. Konvejs gaidīja, kā asistents reaģēs uz viņa teikto. Viņš centās iet divus soļus pa priekšu savam pavadonim — ne jau tāpēc, ka gribētu to apvainot, viņš vienkārši baidījās, ka, pieejot tuvāk, varētu sagādāt asistentam smagus fiziskus bojājumus.
Jaunais asistents piederēja pie GLNO tipa. Viņš bija seškā- ju bruņnesis, kukaiņveidīgs Cinrusas planētas iemītnieks. Smaguma spēks uz viņa dzimtās planētas bija divpadsmit reizes mazāks nekā uz Zemes. Tāpēc kukaiņi tur sasniedza tādus izmērus un kļuva par valdošo dzīvības formu.
Asistents bija aplicis divas antigravitācijas jostas — bez tām viņš jau sen būtu saspiests plakans. Starp citu, viņam būtu pieticis arī ar vienu, taču Konvejs nespēja nosodīt viņu par šo divkāršo piesardzību. Asistents bija smalks, neveikls un apbrīnojami trausls. Viņu sauca — doktors Prilikla.
Konvejs zināja, ka Prilikla medicīnā nav nekāds iesācējs — viņam bija liela darba pieredze gan uz savas dzimtās planētas, gan galaktiskajos hospitāļos, taču Galvenā Hospitāļa izmēri viņu patiesi pārsteidza un mulsināja.
Konveja pienākumos ietilpa rūpēties par Priliklu un viņu vadīt, bet tad, kad Konveja norīkojuma termiņš Bērnu nodaļā būs pagājis, nodot šo nodaļu Priliklam. Acīmredzot Hospitāļa vadītājs nolēma, ka ar citplanēliešu bērneļiem vislabāk varētu tikt galā tieši šādi, pie zema spiediena pieraduši, ar paaugstinātu jūtību un smalku uztveri apveltīti ārsti.
„Un tas noteikti ir bijis pareizs lēmums, — Konvejs nodomāja, metoties sānis, lai aizsegtu Priliklu ar savu augumu, jo tieši tobrīd pa gaiteni uz visām savām sešām ziloņa kājām aiz- dipināja traltaniešu praktikants, — ja vien Prilikla vispār spēs sadarboties ar saviem masīvajiem un neveiklajiem kolēģiem."
— Jūs, protams, saprotat, — Konvejs teica, pievedot Priliklu pie Uzņemšanas nodaļas kontrolcentra, — ka reizēm slimnieka atgādāšana uz Hospitāli izvēršas par īstu problēmu. Kas attiecas uz maziem pacientiem, tad šeit viss ir vienkārši, bet ko pavēlēsiet darīt ar traltaniem vai četrdesmitpēdu AUGL no Čaldereskolas?.. — Konvejs aprāva frāzi un teica: — Nu lūk, mēs esam atnākuši.
Cauri platajai caurspīdīgai sekcijas sienai varēja redzēt telpu, kurā atradās trīs kontrolpultis. Pie vienas no tām sēdēja nfdiānis.
Pults indikatori norādīja, ka viņš ir nodibinājis kontaktu ar kādu Hospitālim tuvojošos kosmoplānu.
— Paklausīsimies, — Konvejs noteica.
— Lūdzu paziņojiet, — nldiāniešu sarkanais lācēns noteica savā ātrajā rejošajā balsi, kas, izejot cauri Konveja translato- ram, pārvērtās angļu valodā. Prilikla izdzirda šos pašus vārdus savā gludajā, absolūti neemocionālajā cinruniešu valodā. — Kas jūs esat? Pacients, viesis vai līdzstrādnieks? Kāda ir jūsu fizioloģiskā piederība?
— Viesis, — sekoja atbilde no kosmoplāna. — Cilvēks.
Pēc mazas pauzltes sarkanspalvainais dežurants piemiedza
ar aci aiz caurspīdīgās sienas stāvošajiem Konvejam un Pri- liklam un teica:
— Esat tik laipns, paziņojiet jūsu fizioloģisko raksturojumu. Visas saprātīgās būtnes sauc sevi par cilvēkiem, bet visus pārējos uzskata par necilvēkiem. Tāpēc jūsu vārdiem trūkst dziļākas jēgas…
Konvejs gandrīz nedzirdēja pārējo sarunu, tāpēc ka centās iedomāties, kā gan varētu izskatīties SRTT — būtne ar šādu fizioloģisko raksturojumu. Dubultais T nozīmēja, ka tās forma un fizioloģiskie rādītāji var mainīties, R — ka šī būtne spēj izturēt augstas temperatūras un spiedienus, bet kas attiecas uz S, tad šeit bija lieki jebkādi komentāri… Ja vien šī būtne neatrastos netālu no Hospitāļa, Konvejs nekad nespētu noticēt, ka tā vispār var eksistēt.
Turklāt viesis izrādījās svarīga persona: dežurants steidzīgi paziņoja par viņa ierašanos medicīniskajam personālam — pārsvarā tiem, kas nebija zemāki par Diagnostu rangu.
Pēkšņi Konvejam radās vēlēšanās palūkoties uz šo visaugstākā mērā neparasto būtni, taču viņu atturēja doma, ka, metoties aplūkot šo brīnumu, viņš rādīs sliktu piemēru Prilik- lam. Turklāt Konvejs vēl ļoti maz pazina savu asistentu: bet ja nu pēkšņi Prilikla pieder pie tām pārlieku jūtīgajām personām, kas uzskata, ka, blenžot uz citām būtnēm sava prieka pēc, tās tiek smagi apvainotas.
— Ja vien tas netraucētu svarīgākām lietām, — no aparāta atskanēja Priliklas mērenā balss, — es gribētu palūkoties uz šo viesi.
— Paldies Dievam, Konvejs nodomāja, taču izlikās, ka apdomā Priliklas priekšlikumu. Beidzot viņš piekrita un teica:
— Citos apstākļos es tam nekādā gadījumā nepiekristu, bet reiz jau slūžas, pa kurām SRTT iekļūs Hospitāli, atrodas netālu no šejienes un mūsu rīcībā ir nedaudz brīva laika, es domāju, ka mēs varam atļauties apmierināt jūsu ziņkāri. Palūgšu jūs, doktor, man sekot.
Pamājis uz atvadām pinkainajam dežurantam, Konvejs nodomāja, cik labi gan, ka Priliklas trasnslators nespēja nodot viņa pēdējo vārdu ironisko zemtekstu. Citādi gan asistents spētu noprast, cik ļoti viņam ir pa prātam šis priekšlikums.
Un tad pār Konveju nāca apskaidrība. Viņš atcerējās, ka Prilikla bija empāts.
Kopš viņi iepazinās, Prilikla bija pateicis pavisam nedaudz, bet visi viņa teiktie vārdi apbrīnojami atbilda Konveja izjūtām. Jaunais asistents nebija telcpāts — viņš nespēja lasīt domas, — taču viņš uztvēra jūtas un emocijas un, protams, nojauta Konveja ziņkāri.
Konvejs sapīka — kā gan viņš varēja aizmirst par asistenta empātiskajām spējām.
„Vēl nav zināms, kurš kuru šeit īsti izmanto savās interesēs," — viņš nodomāja.
* * *
Sestās slūžas, pa kurām vajadzēja ienākt SRTT, atradās dažu minūšu gājiena attālumā, ja, protams, turp doties pa visīsāko ceļu, pa vienu no ar ūdeni piepildītajiem gaiteņiem uz AUGL Operāciju zāli un cauri hloru elpojošo PVSŽ Hirurģiskajai nodaļai. Taču, lai veiktu šo gājienu, vajadzēja uzvilkt vieglos ūdenslīdēju skafandrus. Konvejs to varēja izdarīt bez kādām īpašām problēmām, taču viņš visai skeptiski vērtēja daudzkā- jainā Priliklas spējas šajā darbības jomā. Nācās izvēlēties apkārtceļu un pasteigties.