Viņus apdzina traltans ar Diagnosta zelta emblēmām un inženieris no Zemes.
FGLI ripoja gluži kā uzbrukumā ejošs tanks, bet cilvēks steidzīgi tipināja nopakaļ, lai neatpaliktu.
Konvejs un Prilikla piespiedās pie sienas, lai grieztu ceļu cienījamajam Diagnostam un vēl arī tāpēc, lai nepakļūtu zem tā, bet tad turpināja savu ceļu.
No nejauši noklausīta sarunas fragmenta viņš uzzināja, ka traltans un inženieris ietilpst komisijā, kas sagaidīs SRTT, bet, spriežot pēc Zemes inženiera indīgā toņa, viņiem kļuvis zināms, ka viesis ieradies agrāk nekā ticis gaidīts.
Kad viņi bija nogriezušies aiz stūra un apstājušies netālu no milzīgās ieejas lūkas, Konvejs nespēja atturēties nepasmaidījis, vērojot amizanto skatu, kas viņiem pavērās.
Pa visiem trim gaiteņiem, kas šai līmeni izbeidzās pie slūžu kameras, pa augstākā un zemākā līmeņa gaiteņiem, kas arī bija savienoti ar to, steidzās komisijas locekļi. Izņemot traltanu un cilvēku, kuri viņus apdzina, pie lūkas bija sapulcējušies vēl viens traltans, divi DBLF kāpuri un trauslais, membrānām pārklātais ilensietifcs caurspīdīgā aizsargskafandrā, kurš tikko kā iznāca no PVSŽ sekcijas hlora gaiteņa.
Visi viņi steidzās pie lūkas, kas lēnām vērās vaļā. Tas šķita Konvejam smieklīgi, un viņam pēkšņi izlikās, ka visi viņi saskriesies vienā punktā…
Taču, kamēr viņš tā klusībā smaidīja par savām domām, pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, komēdija pārvērtās par traģēdiju.
Kad viesis iznāca laukumiņā un lūka aiz viņa aizvērās, Konvejs ieraudzīja krokodiļveidīgu būtni ar taustekļiem, kuriem galos bija ragveida uzgaļi. Neko tādu Konvejs vēl nekad nebija redzējis.
Šī būtne atsprāga nost no figūrām, kas steidzās pie viņas, un pēkšņi metās virsū tuvākajai no tām. Par upuri tika izraudzīts mazais PVSŽ, kas stāvēja tuvāk par pārējiem. Šķiet, visi vienlaicīgi iekliedzās, jo no translatoriem pārslodzes dēļ izlauzās tikai spalgs kauciens.
Ieraudzījis savā priekšā uzbrūkošā viesa zobus un ragveida taustekļus, ilensietis bez šaubām iedomājās par to, cik neizturīgs ir mākslīgais apvalks, kas aizsargā viņu no gaisa, un metās pie lūkas, kas atdalīja to no viņa paša sekcijas.
Viesim ceļā pagadījās traltans, kas mēģināja to nomierināt, taču viesis padrāzās tam garām un metās pie tās pašas lūkas.
Visas starpgaiteņu lūkas bija aprīkotas ar ierīci, kas atvēra pirmās durvis tai acumirklī, kad otras aizvērās, lai nevajadzētu gaidīt, kamēr pārejas kamera piepildās ar citu gaisu. PVSŽ, kuru vajāja satrakojies viesis, nolēma, ka tāda nepieciešamība tagad ir radusies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa skafandrs bija cietis no SRTT nagiem un viņam draudēja saindēšanās ar skābekli. Acīmredzot viņš bija pārāk izbijies un neievēroja, ka viesis nepaguva ienākt pa pirmajām durvīm, bet tiklīdz atvērsies otrās durvis, viesi pirmās durvis pārgriezīs uz pusēm…
Visā šai juceklī Konvejs neievēroja, kurš īsti atģidās nospiest rezerves pogu, kas atvēra abas durvis vienlaicīgi, un tādā kārtā izglāba viesa dzīvību. SRTT bija glābts, taču pa atvērtajām durvīm ielauzās biezi dzeltenīgi hlora mākoņi. Un, vēl pirms Konvejs paspēja kaut ko uzsākt, sienās iebūvētie atmosfēras signalizatori ieslēdza trauksmes signālu un vienlaicīgi aizvēra visas pārējās durvis, tā ka visi pie lūkas sapulcējušies nokļuva slazdā.
# # #
Pirmajā acumirklī Konvejs tikai ar pūlēm apvaldīja vēlēšanos mesties uz hermētiskajām durvīm un dauzīt pa tām no visa spēka ar dūrēm. Tad viņš nolēma izkļūt cauri indīgajai miglai līdz starpsekciju lūkai. Taču tad viņš ieraudzīja, ka uz lūku steidzas arī inženieris un viens no DBLF kāpuriem, taču viņus tik ļoti cieši ieskāva hlora tvaiki, ka Konveju pārņēma šaubas, vai tikai viņi neies bojā ātrāk, pirms būs paguvuši uzvilkt skafandrus.
Vai ir izredzes aizkļūt līdz lūkai, Konvejs domāja. Tur, pārejas kamerā, kā to paredzēja noteikumi, atradās maskas un aizsargķiveres ar autonomu desmitminūšu skābekļa rezervi. Taču, lai aizkļūtu līdz ķiverei, nāksies vismaz uz trim minūtēm aizturēt elpu un aizspiest acis, jo atliek tikai ievilkt elpu vai atvērt acis, un tūdaļ pilnīgi zaudēsi spēju pārvietoties. Bet ja tu neko neredzi savā priekšā, kā gan citādi vēl izkļūt cauri mudžošajai traltanu kāju un taustekļu masai, kas aizšķērsojusi gaiteni?
Pēkšņi viņš izdzirda Priliklas balsi:
— Atvainojiet, taču hlora atmosfēra man ir nāvējoša.
Ar Priliklu notika kaut kas dīvains. Viņa garās daudzposmu kājas dejoja un raustījās it kā viņš izpildītu kādu mežonīgu rituāla deju, bet divi no četriem manipulatoriem (pateicoties kuriem viņa rase arī iemantoja izcilu hirurgu slavu) veica sarežģītas manipulācijas ar priekšmetiem, kas atgādināja caurspīdīga plastikāta ruļļus.
Konvejs nepaguva lāga saskatīt, kā tas notika, bet viņa asistents pēkšņi izrādījās ievīstījies caurspīdīgā apvalkā, no kura izspraucās ārā sešas kājas un divi manipulatori. Viss Priliklas ķermenis, spārni un divi citi manipulatori, kas steidzīgi lipināja ciet spraugas, pa kurām spraucās ārā kājas, atradās jau zem apvalka, kas sāka uzpūsties. Tas bija hermētisks.
— Man nebija ne jausmas, ka jūs… — Konvejs ierunājās, un tad viņam dzima ceriba.
— Paklausieties, — viņš žēlabaini iesaucās. — Dariet to, ko es jums teikšu. Sagādājiet man aizsargķiveri. Un pēc iespējas ātrāk…
Taču pirms vēl viņš paguva Priliklam visu paskaidrot, cerība nomira tikpat pēkšņi kā bija uzradusies. Prilikla, saprotams, spēja atrast aizsargķiveri. Taču kā gan viņš cauri šai ķermeņu masai uz grīdas aizkļūs līdz lūkai, kur glabājās aizsargķiveres. Kāds nejaušs sitiens var noraut tam kāju vai saspiest kukaiņveidīgās bruņas. Viņam nav tiesības lūgt Priliklu izdarīt šādu pakalpojumu — tas būtu pielīdzināms slepkavībai.
Viņš jau gribēja ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt Priliklam, lai tas paiet malā un parūpējas par savu izglābšanos, kad pēkšņi Prilikla šķērsoja gaiteni, uzskrēja augšā pa sienu, uzradās pie griestiem un nozuda hlora miglā.
Konvejs atcerējās, ka daudziem kukaiņu tipiem pie kājām ir piesūcekņi, un viņš atguva cerību un spēju pievērst uzmanību
tam, kas notiek visapkārt.
* # *
Skaļrunis līdzās Konvejam vēstīja visiem Hospitālī, ka sesto slūžu rajonā notikusi atmosfēras saindēšanās, signālierīce, kas atradās zem skaļruņa, mirgoja ar sarkanu gaismu un nepatīkami sanēja — Apkalpes nodaļā centās uzzināt, vai kāds atrodas saindētajā zonā.
Konvejs pagrāba mikrofonu:
— Klusāk! — viņš iesaucās. — Klausieties! Runā Konvejs, es atrodos līdzās sestajām slūžām. Divi FGLI, divi DBLF, viens DBGD saindējušies ar hloru, taču pagaidām vēl ir dzīvi. Viens PSVŽ bojātā skafandrā un saindējies ar skābekli, iespējams, ievainots, un viens…
Pēkšņi viņam sāka dedzināt un durstīt acīs, Konvejs izmeta mikrofonu. Viņš atkāpās atpakaļ, līdz atspiedās ar muguru pret hermētiskajām durvīm, un lūkojās kā dzeltenā migla arvien tuvojās viņam.
Viņš neredzēja, kas notiek gaiteni, un viņam likās, ka pagāja mūžība, līdz pie griestiem virs viņa galvas parādījās dīvainā Priliklas figūra.
iii