Aizsargķivere, kuru atnesa Prilikla, īstenībā bija maska, kas izdala skābekli, ja to stipri piespiež pie sejas. Skābekļa pietika neilgam laikam, kādām desmit minūtēm, taču, uzvilcis masku un atbrīvojies no nāves briesmām, Konvejs atklāja, ka spēj domāt jau krietni vien saprātīgāk.
Sākumā Konvejs aizkļuva līdz atvērtajai lūkai, kas veda uz hlora sekciju. PVSŽ gulēja nekustīgi pie pašām durvīm, un pa viņa ķermeni izplūda pelēki plankumi — agrīnā ādas vēža stadija. PVSŽ skābeklis bija ļoti bīstams.
Konvejs uzmanīgi atvilka ilcnsieti uz viņa sekciju, pie tuvākās noliktavas telpas. Spiediens šajā sekcijā bija nedaudz augstāks nekā skābekļa nodalījumos, un priekš PSVŽ gaiss bija pietiekami tīrs.
SRTT nekur neredzēja.
Konvejs paņēma līdzi pāris plastikāta pārklājus, kas šai sekcijā aizvietoja palagus.
Atgriezies gaitenī, viņš izstāstīja Priliklam savu darbības plānu. Tad izlauzās cauri nekustīgo vai knapi kustošos ķermeņu grēdai līdz sestajām slūžām un atvēra tās. Iekšā, kamerā, rindā stāvēja skābekļa baloni. Viņš paņēma divus no tiem un izkļuva ārā.
Tad viņš ieraudzīja inženieri, kuram tomēr bija izdevies uzvilkt skafandru, taču inženieris nespēja neko saskatīt un, aizgūtnēm klepodams, klīda pa gaiteni. No viņa nevarēja gaidīt nekādu palīdzību.
Prilikla jau bija apklājis ar plastikāta pārklāju vienu no cietušajiem.
Konvejs atvēra skābekļa balona krānu, palika to zem paklāja un vēroja, kā plastikāta palags uzpūšas kā burbulis. Tā bija primitīva skābekļa telts forma, taču tobrīd viņš nespēja neko labāku izdomāt.
Konvejs, ilgi neprātojot, devās pēc jaunas balonu partijas.
Pēc trešā gājiena Konvejs ievēroja satraucošas pazīmes. Viņš pārklājās ar sviedriem, galva plīsa vai pušu un acu priekšā ņirbēja melni punkti — gaisa rezerves sāka izsīkt. Jau sen bija laiks noraut masku, pabāzt galvu zem skābekļa palaga un gaidīt glābšanas brigādes ierašanos.
Viņš paspēra dažus soļus pretī palagā ievīstītajai figūrai… un grīda mežonīgā ātrumā drāzās tam pretī. Sirds neprātīgi dauzījās krūtīs, plaušas liesmoja un nepietika spēka pat noraut masku…
* * *
No dziļā un pat savā veidā patīkamā ģīboņa Konveju izrāva neciešamas sāpes: kaut kas ar milzu spēku spieda viņa krūtis.
Viņš centās pārvarēt sāpes, bet kad vairs nepietika spēka, atvēra acis un teica:
— Norāpieties no manis nost, velns parāvis! Ar mani viss ir kārtībā!
Varenais praktikants, kas ar entuziasmu izpildīja Konvejam mākslīgo elpināšanu, piecēlās kājās un teica:
— Kad mēs aizkļuvām līdz tām nolādētajām slūžām, jūsu sienāzis teica, ka jūs esat jau atstiepis kājas. Es jau gandrīz vai izbijos. Es gribēju teikt… nedaudz izbrīnījos. — Viņš pasmīnēja un piebilda: — Ja vien esat spējīgs kustināt kājas un mēli, ar jums vēlētos aprunāties O'Mara.
Konvejs kaut ko norūca par atbildi un piecēlās. Gaiteņa ventilatori un filtrējošās ierīces ātri attīrīja gaisu no pēdējām hlora paliekām, cietušos evakuēja — dažus uz nestuvēm, kas bija apsegtas ar skābekļa teltīm, pārējie, sanitāru atbalstīti, aizgāja paši.
Konvejs aptaustīja prāvo punu uz pieres — praktikants bija pārāk strauji norāvis masku, — bet tad dažas reizes dziļi ieelpoja svaigo gaisu — pārliecinājās, ka šis murgs beidzot beidzies.
— Paldies, doktor, — viņš izjusti noteica.
— Nav par ko, doktor, — praktikants atbildēja.
* * *
Viņi sastapa O'Maru Zinātnes daļā. Galvenais psihologs nesāka tērēt velti laiku ievadam. Viņš norādīja Konvejam uz krēslu, Priliklam uz kaut ko, kas atgādināja sirreālistisku pa- pīrkurvi, un norūca:
— Kas tur notika?
Istaba grima puskrēslā, tikai uz pults mirgoja uguntiņas un O'Maram priekšā dega galdalampa. Konvejs redzēja vienīgi spēcīgās plaukstas, kas rēgojās no tumši zaļajām formas piedurknēm, un pelēkās aukstās acis aizēnotajā sejā. Plaukstas nekustējās, un O'Mara ne uz mirkli nenovērsa acis no Konveja sejas, kamēr tas runāja.
Kad Konvejs apklusa, O'Mara nopūtās un dažas sekundes klusēja. Tad noteica:
— Pie sestajām slūžām atradās četri no mūsu vadošajiem Diagnostiem. Tas ir krietni vien vairāk nekā Hospitālis var atļauties pazaudēt. Jūsu enerģiskā rīcība izglāba dzīvības vismaz trim no viņiem. Tāpēc jūs var pat uzskatīt par varoņiem. Taču es nelikšu jums sarkt un nepakavēšos ilgāk pie šīs jautājuma puses. Turklāt, — viņš sāji piebilda, — es negrasos jūs samulsināt ar jautājumu par to, kāpēc jūs vispār tur atrādāties. »
Konvejs iekāsējās:
— Vienīgais, ko es vēlētos uzzināt, — viņš teica, — kāpēc SRTT tā satrakojās? Visvienkāršāk būtu iedomāties, ka viņš izbijās, ieraudzījis skrienam pretī sagaidītājus. Taču neviena saprātīga būtne nebūtu tā uzvedusies. Šeit tiek ielaisti tikai valdības locekļi vai speciālisti — un tos parasti nevar izbiedēt ērmīgais citplanētiešu izskats. Starp citu, kāpēc viņu sagaidīt ieradās tik daudz Diagnostu?
— Viņi ieradās tur tāpēc, — O'Mara atbildēja, — ka viņi gribēja redzēt, kā izskatās SRTT tai brīdī, kad tas necenšas līdzināties kaut kam citam. Šī informācija varēja tiem noderēt tā pacienta ārstēšanā, ar kuru mēs pašlaik nodarbojamies. Turklāt, kad mēs sastopamies ar pilnīgi nezināmu dzīvības formu, nekad nav iespējams paredzēt, kāpēc tā rīkojas tieši tā, bet ne citādi. Un visbeidzot, mūsu viesis nepieder pie to apmeklētāju loka, kādus mēs esam ieraduši šeit uzņemt. Mums nācās pārkāpt noteikumus, tāpēc ka viņa vecāks atrodas Hospitālī ārstēšanā. Un viņa stāvoklis ir bezcerīgs.
— Skaidrs, — Konvejs klusi noteica.
Istabā ienāca Monitoru leitnants un piesteidzās pie O'Maras.
— Atvainojiet, — viņš teica. — Man izdevās atklāt kādu detaļu, kas var izrādīties noderīga mūsu meklējumos. DBLF medmāsa paziņoja, ka redzēja PVSŽ, kas aizsteidzās no negadījuma vietas tieši incidenta laikā. No DBLL kāpuru redzes viedokļa šie PVSŽ nav nekādi īpašie skaistuli, taču medmāsa apgalvo, ka šoreiz viņai acīs pagadījies vienkārši kroplis. Tāds kroplis, ka medmāsa nosprieda, ka tas ir pacients, kurš slimo ar velns zina ko…
— Vai pārbaudījāt, ka starp PVSŽ pacientiem nav tāda, kas slimotu ar šādu slimību?
— Jā. Tāds nav atklāts.
O'Mara pēkšņi sadrūma un teica:
— Labi, Karson, jūs zināt, kas jādara.
Un viņš pamāja, atlaižot virsnieku.
Visas sarunas laikā Konvejs tikai ar pūlēm savaldījās un, kad leitnants izgāja, izšāva:
— Būtnei, kas izgāja no slūžām, bija taustekļi… un… un… jebkurā gadījumā tā nemaz nelīdzinājās PVSŽ. Es zinu, ka SRTT var izmainīt savu fizioloģisko struktūru, bet tik radikāli un tādā ātrumā…
O'Mara strauji piecēlās.
— Mēs būtībā neko nezinām par šo dzīvības formu, — viņš teica, — nezinām ne tās vēlmes, ne prasības, ne iespējas, ne emocionālās reakcijas — un mums ir nepieciešams to steidzīgi noskaidrot. Es domāju mesties virsū Kolinsam no Sakaru nodaļas, un tad palūkosimies, ko viņš spēs izrakt. Ceru kaut ko uzzināt par tās dzīves veidu, evolūciju, kulturālajām, sociālajām ietekmēm un tā tālāk. Nedrīkst taču pieļaut, ka mūsu viesis tā vienkārši šaudītos pa Hospitāli — viņš var sagādāt nepatikšanas, pats īsti neapzinoties, ko dara.
— Bet/fy) jums abiem es vēlētos lūk ko, — O'Mara turpināja. — Vērojiet, vai Bērnu nodaļā neparādās kādi dīvaini pacienti vai bērneļi. Karsons tikko kā devās uz Sakaru nodaļu, lai paziņotu par to pa interkomu. Ja jūs ieraudzīsiet kādu, kas atgādinās jums izbēgušo SRTT, izturieties pret to saudzīgi. Tuvojieties tam piesardzīgi, izvairieties no asām kustībām, cenšaties viņu nesatraukt, nerunājiet ar viņu visi uzreiz. Un nekavējoties ziņojiet par to man.