Kad saruna ar O'Maru bija beigusies, Konvejs nosprieda, ka var vēl uz stundu atlikt palātu apgaitu, un devās ar Priliklu uz milzīgu telpu, kas kalpoja par ēdnīcu skābekli elpojošajiem Hospitāļa iemītniekiem.
Pēc pusdienām Konvejs uzaicināja Priliklu uz vienu no palātām, kas atradās viņa pārziņā. Pa ceļam viņš turpināja iepazīstināt asistentu ar šejienes apstākļiem.
Hospitālis sastāvēja no trīssimt astoņdesmit četriem līmeņiem, un tajā bija rūpīgi atveidoti sešdesmit astoņu dažādu saprātīgu dzīvības formu dzīves apstākļi, kas bija zināmi Galaktiskajai Federācijai.
Konvejam nenāca ne prātā apstulbināt Priliklu ar Hospitāļa milzīgajiem izmēriem vai lielīties, lai gan viņš pasakaini lepojās ar to, ka strādā tik ievērojamā iestādē. Konvejs nebija pārliecināts par to, cik lielā mērā viņa kolēģis ir sagatavots apstākļiem, kādos viņam nāksies strādāt…
Pa to laiku sienās iemontētie skaļruņi turpināja nepārtraukti ziņot par pazudušā SRTT meklēšanas gaitu. Viņu vēl arvien nebija atraduši, taču jau daudzkārt tikuši aizturēti pilnīgi nevainīgi garāmgājēji, un arvien biežāk kādam šķita, ka viņš ir redzējis viesi.
Konvejs jau bija gandrīz vai aizmirsis par SRTT eksistenci, bet tagad, iedomājoties, ko bēglis var pastrādāt Bērnu nodaļā, nerunājot jau nemaz par to, ko ar viņu var izdarīt daži no bērneļiem, viņu sāka pārņemt nemiers. Ja vien viņš vairāk ko zinātu par šo SRTT!
Konvejs nolēma piezvanīt O'Maram.
Galvenais psihologs teica:
— Mēs saņēmām informāciju, ka SRTT evolucionējuši uz planētas, kurai ir ekscentriska orbīta. Ģeoloģiskās, klimatiskās un temperatūras svārstības uz tās ir tik milzīgas, ka tās iemītniekiem vajadzēja izstrādāt neparastas piemērošanās spējas. Līdz tur radās civilizācija, šīs planētas iedzīvotāju galvenais aizsardzības veids bija īpaša veida mimikrija — spēja, mainot formu, iedvest bailes vai kopēt savu ienaidnieku ārējo izskatu. Pamazām mimikrija kļuva tik ierasta, ka SRTT sāka neapzināti mainīt savu izskatu. Viņi dzīvo ļoti ilgi — lūk, tas arī viss, ko izdevās noskaidrot, izpētot tās ekspedīcijas ziņojumu, kas atklāja šo planētu. Vēl mēs uzzinājām, ka šīs būtnes nekad neslimo.
— Skaidrs, — Konvejs teica.
— Starp citu, viņiem ir šāda paraža — kad mirst vecāks, tad tur jābūt klāt viņa jaunākajam bērnam, bet nevis vecākajam, — O'Mara turpināja. — Starp vecāku un pēdējo no viņa bērniem eksistē ļoti spēcīga emocionālā saikne. Mūsu bēgļa masa un izmēri norāda uz to, ka viņš vēl ir ļoti jauns. Jau ne mazulis, taču nebūt ne pieaudzis indivīds.
Pēc pauzes O'Mara turpināja:
— Ja mēs runājam par to, kas viņam varētu būt kaitīgi, tad metāna sekcija viņam ir pārlieku auksta, bet radioaktīvās palātas pārlieku „karstas". Diez vai viņš līdīs „turku pirtī" astoņpadsmitajā līmenī, tur viņam nāktos elpot sakarsētu tvaiku. Ņemot vērā šīs ziņas, jūs tagad ne sliktāk par mani zināt, kur viņš varētu atrasties.
— Es ļoti vēlētos palūkoties uz SRTT vecāku, — Konvejs teica. — Vai tas ir iespējams?
Pēc ilgas pauzes O'Mara atbildēja:
— Tas nav tik viegli izdarāms. Pacientu ielenc tik daudz Diagnostu un augstas klases talantu… Ienāciet pie manis, kad beigsiet apgaitu, un es pacentīšos kaut ko izdarīt.
— Paldies, — Konvejs teica un atslēdza sakarus.
Viņš vēl aizvien izjuta nemieru, kas bija saistīts ar neparasto viesi.
Ja bēgli noķert vēl joprojām nav izdevies, tātad SRTT nemaz nav tik jauns un nesaprātīgs, lai nezinātu, kā atveras lūkas starp sektoriem.
Taču Konvejs centās neizrādīt savu nemieru un sāka stāstīt Priliklam par pacientiem nākamajā palātā un mēriem, kādus nākas pielietot, lai tos savaldītu.
Palātā bija divdesmit astoņi FROBu mazuļi — zemas, reti varenas būtnes, kuru apvalks bija vienas vienīgas kustīgas bruņas.
Pieaugušie FROBi bija tik masīvi, ka pārvietojās lēni un neveikli, taču bērneļi kustējās ārkārtīgi ātri.
Šajā palātā bija nepieciešami sevišķi augstas aizsardzības skafandri, ārsti un medmāsas tur iegāja tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Lai pacientus apskatītu, tos ar ceļamkrānu pacēla līdz pašiem griestiem, kur to anestezēja, vēl pirms tika palaistas vaļā krāna ķepas. Narkoze tika ievadīta ar garu un ļoti izturīgu adatu, kuru vajadzēja iedurt vienā no nedaudzajām FROBu ķermeņa neaizsargātajām vietām — starp pakaļkāju un vēderu.
— Baidos, ka jums nāksies salauzt ne mazums adatu, līdz jūs iemācīsieties durstīt šos FROBus, — Konvejs teica. — Taču neņemiet to tuvu pie sirds un nedomājiet, ka sagādājat tiem sāpes. Šiem mazuļiem ir tik stipri nervi, ka, pat ja līdzās uzsprāgs bumba, viņi ne aci nepamirkšķinās.
Viņi ātri devās uz FROBu palātu. Šķita, ka Priliklas tievās kājiņas aizņem visu telpu, taču viņš iemanījās ne reizi neaizskart Konveju.
Konvejs jau atbrīvojās no sajūtas, ka iet pa plānu ledu, viņš vairāk jau nebaidījās pieskarties GLNO un nedomāja, ka viņa asistents izjuks, tiklīdz viņš to aizskars. Prilikla jau ne reizi vien spīdoši bija nodemonstrējis savu māku izvairīties no nevēlamiem kontaktiem un sadursmēm un darīja to patiesi graciozi.
Cilvēks tomēr var sastrādāties ar ikvienu, — Konvejs nodomāja.
— Atgriezīsimies pie mūsu biezādainajiem draugiem, — viņš teica, — viņi ir ļoti izturīgi, taču bērnībā viņiem ir zemas pretestības spējas pret mikrobiem un dažādām vīrusu infekcijām; kļūstot vecāki, viņi izstrādā visas organismam nepieciešamās antivielas, un pieaugušie indivīdi, kā likums, ir veseli, bet mazuļi…
— Viņi iemanās saķert jebkuru slimību, — Prilikla iebilda, — un atliek tikai atklāt kādu jaunu, kad viņi nekavējoties ar to saslimst.
Konvejs iesmējās.
— Es pavisam aizmirsu, ka jums droši vien jau ir nācies saskarties ar FROBiem un jūs zināt, ka viņu slimības ļoti reti beidzas letāli, taču viņu ārstēšana ir garš, sarežģīts un nepateicīgs process, tāpēc ka viņi nekavējoties saslimst ar vēl kādu citu infekciju. Šeit nav neviena smaga gadījuma, un mēs turam visus šeit, bet nevis parastā hospitālī, tāpēc ka ceram atklāt serumu, kas pasargātu viņus no jebkuras infekcijas, un izstrādāt viņiem imunitāti, vēl pirms… Pagaidiet! — Konvejs pēkšņi nočukstēja.
Prilikla pamira, plati iepletis garās kājas, un vēroja būtni,
kas parādījās gaiteņu krustojumā.
* * *
Pirmajā acumirkli šķita, ka tas ir ilensietis. Bczformlgais tievais ķermenis ar sažuvušām, čaukstošām membrānām, kas savienoja apakšējās un augšējās ekstremitātes, neapšaubāmi piederēja hloru elpojošajam PVSŽ. Taču bez tam viņam vēl bija taustekļi, kas šķita kā pārstādīti no FGLI, spalvainas krūtis kā DBLF, un, līdzīgi viņiem, viņš elpoja ar skābekli piesātinātu gaisu.
Tas varēja būt vienīgi bēglis.
Pretēji visiem fizioloģijas likumiem Konvejs sajuta, kā viņa sirds daudzās kaklā, un, atcerējies O'Maras stingro piekodinājumu neizbiedēt bēgli, drudžaini centās rast kādus labus un nomierinošus vārdus.
Taču SRTT, ievērojis doktoru un asistentu, metās bēgt, un Konvejam nekas cits neatlika kā iesaukties:
— Ātrāk viņam pakaļ!
Viņi metās uz krustojumu un nogriezās gaitenī, kurā nozuda SRTT. Prilikla skrēja pa griestiem, lai netrāpītos Konvejam zem kājām. Taču, ieraudzījis FROBu palātas ieejas lūku, Konvejs vienā acumirklī aizmirsa visas O'Maras pavēles un iesaucās: