* * *
Tiklīdz O'Mara pateica divas frāzes, Kakstons viņu pārtrauca:
— Jūs jau zināt, ka mūsu Projekts atrodas Monitoru Korpusa pārziņā. Parasti viņi ļauj mums pašiem tikt galā ar savām nepatikšanām, taču šajā gadījumā iet runa par citplanētiešiem, un nāksies Monitoriem sniegt izsmeļošu atskaiti. Būs izmeklēšana, — viņš pieskārās pie mazas plakanas kastītes uz savām krūtīm. — Uzskatu par savu pienākumu jūs brīdināt, ka es fiksēju katru jūsu vārdu.
O'Mara pamāja un sāka monotoni atstāstīt bēdīgā incidenta gaitu. Viņš saprata, ka viņa stāsts šķiet visai neticams, bet uzsvērt kaut kādas detaļas, kas liecinātu viņam par labu, nozīmētu padarīt visu šo stāstu vēl neticamāku.
Pāris reizes Kakstons, šķiet, grasījās kaut ko teikt, taču droši vien pārdomāja. Beidzot viņš neizturēja:
— Bet vai kāds redzēja, ka jūs patiesi darījāt visu iespējamo, lai viņus glābtu? Vai redzējāt abus citplanētiešus bīstamajā zonā, kad jau bija ieslēgti brīdinājuma signāli? Jūs esat izdomājis lielisku pasaciņu, kas izskaidro viņu bezjēdzīgo uzvedību, bet pie viena — protams, pilnīgi nejauši, — iztēlo jūs gluži vai par īstu varoni. Varēja taču notikt arī tā, ka signālus jūs ieslēdzāt jau pēc nelaimes gadījuma, ka visam par iemeslu ir bijusi jūsu nevērība, bet visi šie jūsu stāstiņi par it kā apmaldījušos mazuli nav nekas vairāk kā vienīgi meli, lai novērstu no sevis visai nopietnu apsūdzību.
— Mani redzēja Vorings… — O'Mara viņu pārtrauca.
Kakstons vērīgi uz viņu palūkojās. Apvaldīto dusmu izteiksmi iecirkņa priekšnieka sejā nomainīja nicinājuma pilna grimase.
O'Mara pēkšņi aptvēra, ka viņa seja deg kā ugunīs.
— Tad lūk kā, Vorings… — Kakstons neizteiksmīgi novilka. — Nu ko, veikli izdomāts. Visiem ir labi zināms, ka jūs mūždien ņirgājāties par nabaga Voringu, izvedāt viņu no pacietības un izsmējāt viņa bezpalīdzību tik lielā mērā, ka viņam droši vien būtu jūs vienkārši jāienīst. Un, saprotams, tiesneši nospriedīs, ka pat ja arī viņš jūs ir redzējis, tad turēs mēli aiz zobiem. Bet ja arī neko nav redzējis, viņi vienalga nospriedīs, ka viņš ir redzējis, bet speciāli nesaka ne vārda.
Viņš ātri pagriezās un devās uz slūžām. Jau pārkāpis iekš- durvju slieksnim, viņš atskatījās:
— Un iegaumējiet, O'Mara: ja mazulim jūsu dēļ kļūs slikti vai ar viņu vispār kaut kas atgadīsiem, Monitoriem neizdosies ar jums pat aprunāties.
„Pārāk tiešs mājiens," — O'Mara ar dusmām nodomāja, kad Kakstons izgāja; kopš šī brīža viņš ir nolemts dalīt savu kajīti ar šo piecsimt kilogramus smago dzīvo tanku. Bet visi taču lieliski zina, ka atlaist hudlarieti kosmosā ir tas pats kā atbrīvot suni no saites uz nakti: tam taču absolūti nekas nedraud.
Diemžēl O'Maram bija darīšana ar vienkāršiem, atklātiem, neparasti sentimentāliem un visai izlēmīgiem ļaudīm —
kosmisko konstrukciju montētājiem.
* * *
Pirms sešiem mēnešiem, iestājies darbā Projektā, O'Mara atklāja, ka viņam atkal būs jānodarbojas ar lietu, kas, lai gan arī ir ļoti svarīga, tomēr nesagādā viņam nekādu gandarījumu un neprasa no viņa to, ko viņš spētu dot. Kopš skolas beigšanas brīža visa viņa dzīve bija viena vienīga tamlīdzīgu vilšanos virkne. Kadru inspektori nekādi nespēja noticēt, ka jaunais puisis ar stūraino seju un varenajiem pleciem, uz kuriem galva šķita pārlieku maziņa, varētu interesēties par tik smalkām lietām kā psiholoģija vai elektronika.
O'Mara metās kosmosā, cerībā, ka vismaz šeit viss būs savādāk, bet te tev nu bija. Lai gan viņš katrā sarunā centās paspīdēt ar savām patiesi pārsteidzošajām zināšanām, visus, kā likums, apbūra viņa atlētiskā ķermeņa uzbūve, un viņiem ne prātā neienāca vēl arī ieklausīties, ko viņš saka. Galu galā viņa anketās neizbēgami parādījās rezolūcija: „Izmantot darbos, kas prasa ilgstošu fizisku piepūli."
Iestājies šai darbā, O'Mara izvirzīja sev mērķi iegūt šeit sliktu slavu. Tā rezultātā viņa dzīvi varētu raksturot dažādi, taču tikai ne kā garlaicīgu. Tagad viņš nodomāja, ka labāk tomēr nebūtu tik ļoti centies atgrūst visus no sevis.
Pašlaik viņam vairāk par visu bija vajadzīgi draugi, bet draugu viņam nebija.
Hudlariešu ēdiena asā un nospiedošā smaka atrāva O'Maru no pārdomām par drūmo pagātni un atgrieza viņu vēl drūmākajā tagadnē. Vajadzēja kaut ko darīt, un pēc iespējas ātrāk.
O'Mara steidzīgi ieģērbās vieglā skafandrā un metās uz slūžām.
II
O'Maras kajīte atradās nelielā apakšsekcijā, kuru ar laiku bija paredzēts pārvērst par operācijas, ķiruģisko palātu un palīgtelpām sekcijai, kas bija paredzēta MSVK klases zemas gravitācijas būtnēm. Iemītnieka ērtības labad divas nelielas istabiņas un tās savienojošais gaitenītis atradās zem spiediena un bija aprīkots ar mākslīgo gravitāciju; pārējās telpās nebija ne gaisa, ne gravitācijas.
O'Mara peldēja pa īsiem gaitenīšiem, kas atvērās tieši kosmiskajā tukšumā, pa ceļam ielūkojoties niecīgās sānu nišās, kas bija pārāk mazas, lai tajās ietilptu mazulis, vai arī atvērās tukšumā. Tā pārlūkojot savus niecīgos īpašumus, viņš atgrūdās no kādas režģainas sienas.
Virs viņa, zem viņa un ap viņu desmitiem jūdžu tālumā tukšumā peldēja nākamā Hospitāļa daļas, kuras nevarēja labi saskatīt šeit mūžīgi valdošajā komiskajā tumsā, ja neskaita, protams, spilgtās zilās gaismas signālugunis, kas bija uz tām uzstādītas, lai nodrošinātu drošu kosmoplānu kustību šai zonā.
„Gluži it kā stāvētu lodveida zvaigžņu kopas pašā centrā," — O'Mara nodomāja. Šis skats bija visai iespaidīgs cilvēkam, kas bija noskaņots uz tā vērošanu.
O'Mara nebija noskaņots, jo daudzās no šīm apakšsekcijām dežūrēja staru operatori, kuru uzdevumos ietilpa izšķirt sekcijas, ja tām draudēja sadursme. Šie cilvēki varēja ievērot un paziņot Kakstonam, ka O'Mara izvedis savu aprūpējamo mazuli ārā — vismaz tikai tāpēc, lai to pabarotu.
„Nē, kā redzams, nāksies tikai aizbāzt degunu," — viņš ar pretīgumu nodomāja, griezdamies atpakaļ.
Slūžās to sagaidīja rēciens, kas atgādināja nelielas kuģa sirēnas kaucienu.
Mazulis izdeva asas kaucošas skaņas pēc noteiktiem laika intervāliem, kuri bija pietiekoši ilgi, lai ar trīsām sagaidītu nākošo sirdi plosošo rēcienu. Tuvākas apskates rezultātā uz ādas, kas bija klāta ar ēdiena garozu, atklājas tukši plankumi, kas ļāva izdarīt secinājumu, ka viņa dārgais bērnelis ir atkal izsalcis.
O'Mara devās pēc smidzinātāja.
Kad viņš jau bija apstrādājis gandrīz trīs kvadrātmetrus mazuļa ādas, kajītē ienāca doktors Pelings.
Projekta galvenais ārsts noņēma aizsargķiveri un cimdus, izlocīja pirkstus un norūca:
— Runā, ka jūs esat savainojis kāju. Rādiet šurp, palūkosimies.
Pelings bija ļoti laipns, taču viņš palīdzēja ne tik daudz draudzības apsvērumu vadīts, cik pienākuma dēļ. Viņa balss skanēja atturīgi.
— Stipri sasitumi, nedaudz izstieptas cīpslas, tas arī viss — esat laimīgi ticis cauri. Miers, atpūta. Es iedošu jums ziedi. Vai esat nolēmis pārkrāsot sienas?
— Kā? — O'Mara mēģināja iebilst, bet tad ieraudzīja, kurp skatās Pelings. — Nē, tas ir barības maisījums. Riebīgais radījums šaudās pa kajīti šurpu turpu, kad es viņu laistu. Starp citu, reiz jau mēs esam sākuši par to runāt, vai jūs nevarētu man pateikt…
— Nē, nevaru, — Pelings viņu pārtrauca. — Man galva ir piebāzta ar savu tautiešu slimībām un zālēm, kur nu vēl, lai es piebāztu to ar FROB klases mnemogramām! Vispār jau šīs būtnes ir ļoti dzīvotspējīgas — ar tām gandrīz vispār nekas nevar atgadīties! — viņš ievilka gaisu nāsīs un saviebās. — Kāpēc jūs neturat to ārpusē?