— Stāvi, idiot! Neiedomājies tur iet iekšā!..
Bēglis pieskrēja pie FROBu palātas.
Viņi nokavēja un apjukuši vēroja, kā SRTT atvēra iekšējās durvis un, četrkārtīgā smaguma spēka satverts, nozuda skatienam. Tad iekšējās durvis automātiski aizvērās, un Konvejs un Prilikla iegāja slūžu kamerā, lai pārģērbtos.
Konvejs ātri ielīda augstas drošības skafandrā, kas glabājās skapī, un pārstādīja savas antigravitācijas jostas rādītāju. Pārbaudot skafandra vārstus un neganti lādēdamies, Konvejs palūkojās pa iekšējo durvju lodziņu un nodrebēja.
SRTT ilesiānieša veidolā gulēja pieplacināts pie grīdas. Viņš viegli drebēja, un viens no FROBu mazuļiem jau tuvojās viņam, lai izpētītu šo dīvaino lietiņu.
Mazulis ar vienu savu plato pēdu droši vien aizskāra SRTT, tāpēc ka tas nodrebēja un sāka ātri un neparasti mainīties.
Vājie membrānveidīgie PVSŽ izaugumi pārvērtās spēcīgā kaulainā ķirzakas ķermenī, bet no tā izbāzās asi kaulaini taustekļi — tos Konvejs jau bija redzējis pie sestajām slūžām. Acīmredzot tā bija visbriesmīgākā forma, kādu vien spēja pieņemt SRTT.
Taču FROBu mazulis bija vismaz piecreiz masīvāks par briesmoni un nebūt neizbijās. Viņš pielieca vareno galvu un iebadīja SRTT. Tas aizlidoja kādas divdesmit pēdas un atsitās pret bruņusienu.
FROBs nolēma paspēlēties ar viesi.
Doktors un asistents pa to laiku jau paguva izkļūt no kameras un ierīkojās galerijā virs zāles, no kurienes varēja labāk novērot notiekošo.
SRTT atkal izmainījās.
Četru g apstākļos ķirzakas ķermenis izrādījās nepiemērots un nespēja pretoties jaunajam behemotiņam, un tāpēc SRTT centās atveidot kaut ko jaunu.
Ziņkārīgais FROBs pienāca tuvāk un kā apburts lūkojās uz SRTT.
v
— Doktor, vai jūs spējat vadīt pacēlāja satvērējus, — Konvejs vaicāja. — Lieliski. Ejiet pie pults..
Kamēr Prilikla aizkļuva līdz kontrolpunktam, Konvejs noregulēja antigravitācijas jostu uz nulli un iesaucās:
— Es padošu komandas no lejas!
Atrodoties bezsvara stāvoklī, viņš atgrūdās un sāka peldēt virs grīdas. Taču mazie FROBi lieliski pazina Konveju, lai gan to nemīlēja vai arī viņš bija tiem apnicis: viņš taču prata spēlēt tikai vienu spēli — durstīties ar lielām adatām, kamēr tevi tur, lai tu neizrautos. Tāpēc, neraugoties uz Konveja kliedzieniem un žestiem, mazulis viņu pilnīgi ignorēja. Taču citi palātas iemītnieki izrādīja zināmu interesi, tiesa, nevis par Konveju, bet par viesi, kurš turpināja izmainīties.
— Nedari to! — Konvejs iekliedzās, ieraudzījis, par ko pārvērties SRTT. — Apstājies! Tūdaļ pat pārtrauc!..
Taču bija jau par vēlu.
Visa palāta metās virsū SRTT, atskanēja sajūsminātu bērneļu kliedzieni:
— Lelle! Lelle! Kāda lelle!
Uzlidojis augstāk, lai netrāpītos mazuļiem zem kājām, Konvejs palūkojās no augšas uz lejā viļņojošos FROBu masu un viņam kļuva slikti, iedomājoties, ka neveiksmīgais SRTT tagad noteikti zaudēs dzīvību. Taču bēglis kaut kādā dīvainā veidā iemanījās izmukt no dipošo kāju apakšas un, piespiedies pie sienas, centās izvairīties no pret viņu pastieptajiem bērneļu ģī- mlšiem.
Viņš izkļuva no šī pūļa apdauzīts, pusnožņaugts, vēl joprojām saglabājot pieņemto formu. Viņu gandrīz bija pazudinājusi doma, ka FROBi neuzbruks samazinātai viņu pašu kopijai.
Konvejs uzsauca Priliklam:
— Ķer ciet! Ātrāk!
Prilikla nezaudēja velti laiku. Masīvie pacēlāja satvērēji jau pārkārās pār apdullināto SRTT; pēc Konveja zīmes tie nolaidās un satvēra bēgli.
Konvejs ieķērās vienā no trosēm un, ceļoties līdz ar svaru, teica:
— Viss kārtībā! Tu esi drošībā. Neuztraucies. Es gribu tev palīdzēt…
Par atbildi SRTT sāka dauzīties ar tādu spēku, ka gandrīz atspieda satvērējus, un negaidīti pārvērtās mīkstā masā, kas izslīdēja starp pacēlāja ķepām un nokrita uz grīdas.
FROBi līksmi ieaurojās un metās uz bēgli.
„Šoreiz jau viņam neizķepuroties," — Konvejs domāja, viņu sagrāba šausmas, žēlums un vilšanās. Būtni, kas izbijās brīdī, kad tā ieradās Hospitālī, un kopš tā laika bēguļoja, bija sagrābusi tāda panika, ka to jau neviens nespēja glābt. Satvērēji nekam nederēja, taču atlika vēl viens līdzeklis. Droši vien O'Mara novilks viņam ādu pār acīm vēl dzīvam esot, taču tā vismaz Konvejs varbūt izglābs bēglim dzīvību, ja ļaus tam aizbēgt.
Sienā iepretī ieejas lūkai atradās durvis, pa kurām ielaida slimos FROBus. Tās bija visvienkāršākās durvis, tāpēc ka spiediens gaitenī bija tāds pats kā palātā.
Konvejs pārlidoja pāri palātai pie kontrolpaneļa un atvēra šīs durvis.
SRTT, kas nebija no bailēm zaudējis saprātu vēl tik lielā mērā, lai neievērotu atkāpšanās ceļu, ieslīdēja pa šīm durvīm un nozuda.
Konvejs aizcirta šīs durvis, neļaujot nerātnajiem mazuļiem sekot savam upurim, bet tad pacēlās līdz kontrolpunktam, lai par visu paziņotu O'Maram.
Tagad situācija bija daudz sliktāka nekā viņi domāja. Pretējā palātas stūrī Konvejs paguva ievērot kaut ko tādu, kas neparasti apgrūtināja bēgļa notveršanu.
Konvejs beidzot saprata, kāpēc SRTT nekādi nereaģēja uz visiem viņa izsaucieniem — SRTT translators bija sadauzīts un nedarbojās.
Konvejs jau pasniedzās ar roku pie interkoma slēdža, kad pēkšņi izdzirda Priliklas balsi:
— Atvainojiet, vai jūs neuztrauc manas spējas uztvert jūtas? Varbūt jums ir nepatīkami, kad es skaļi runāju par to, kas jūs satrauc?
— Uz šiem abiem jautājumiem es atbildu noraidoši, — Konvejs teica. — Lai gan, kas attiecas uz otro, man nesagādātu īpašu prieku, ja jūs sāktu stāstīt par saviem novērojumiem vēl kādam citam. Bet kāpēc jūs tā vaicājat?
— Tāpēc ka es sajutu, cik ļoti jūs esat satraukts par to, ko SRTT var izdarīt ar jūsu pacientiem, — Prilikla atbildēja. — Un man īpaši negribētos jūs satraukt vēl vairāk, stāstot jums par to emociju tipu un spēku, kuras es uztvēru bēgļa smadzenēs.
Konvejs nopūtās.
— Klājiet tik vaļā. Viss ir tik slikti, ka sliktāk nemaz nevar
būt.
Taču kā nedaudz vēlāk izrādījās, tas vēl nebūt nebija pats sliktākais.
Kad Prilikla beidza stāstīt, Konvejs gluži kā dzelts atrāva roku no interkoma.
— Es nevaru to viņam stāstīt pa interkomu! — viņš uzsprāga. — Atliek par to uzzināt tikai kādam no pacientiem vai apkalpojošā personāla, un tūdaļ izcelsies panika. Skrienam, mums ir jāuzmeklē O'Mara!
Galvenā psihologa nebija ne viņa kabinetā, ne Mnemo- gramu sekcijā. Taču viņiem izdevās uzzināt, kur viņš atrodas, un viņi steidzās uz četrdesmit septīto līmeni uz Laboratoriju palātu Nr. 3.
Tā bija liela istaba, kurā valdīja spiediens un temperatūra, kas bija piemērota ar skābekli elpojošām siltasiņu būtnēm. Ārsti, kas ārstēja DBDG, BBLF un FGLI, šeit pētīja visretākos un eksotiskākos gadījumus. Ja palātas apstākļi pacientiem nebija piemēroti, tad viņi gaidīja savu kārtu lielos caurspīdīgos boksos, kas bija izvietoti gar sienām. Hospitālī šo palātu bija iesaukuši par «Izmēģinājumu poligonu", un Konvejs ieraudzīja šeit visdažādāko formu un izmēru mediķu grupu, kas ielenca stikla bāku palātas vidū. Droši vien tajā atradās vecais mirstošais SRTT.