Konvejs ieraudzīja O'Maru pie sakaru pults un steidzās pie viņa.
O'Mara uzklausīja Konveju klusējot, lai gan vairākas reizes atvēra muti kā grasītos viņu pārtraukt, taču katrreiz spītīgi saknieba lūpas.
Kad veidzot Konvejs nonāca līdz salauztajam translato- ram, O'Mara ar žestu lika tam apklust un asi uzsita pa izsaukuma pogu.
— Savienojiet mani ar Skemptonu no Tehniskās pārvaldes, — viņš izmeta. — Skempton, mūsu bēglis atrodas Bērnu nodaļas FROB sektorā. Taču ir radies nopietns sarežģījums. Baidos, ka viņš ir zaudējis translatoru…
Pēc pauzes O'Mara turpināja:
— Es nevaru iedomāties, kā jums izdosies viņu nomierināt, ja jūs nespējat ar viņu izskaidroties, taču turpiniet darīt visu, kas jūsu spēkos, bet es pamēģināšu aprunāties ar sakarniekiem.
Viņš atslēdza sakarus, tad atkal nospieda interkoma pogu un teica: v.
— Kolinsonu, lūdzu… Šeit O'Mara. Palūgšu jūs sazināties ar grupu, kas veikusi SRTT planētas pētījumus. Lai viņi sagatavo tekstu SRTT valodā. Tūdaļ es nodiktēšu jums šī teksta saturu, un jūs to viņiem paziņosiet. Jūs pat nevarat iedomāties, cik svarīgs mums ir šis paziņojums. Un es jums paskaidrošu, kāpēc…
* * *
SRTT dzīvo ļoti ilgi, O'Mara skaidroja, un rada pēcnācējus bez otra dzimuma indivīdu līdzdalības. Bērni tiem piedzimst ļoti reti, dzemdības ir neparasti mokošas, un tāpēc vecāku un bērnu starpā pastāv ne tikai stingras radniecības saites, bet vēl arī, kas ir tik ļoti svarīgi šajā konkrētajā gadījumā, bērni it visā paklausa saviem vecākiem. Turklāt, kā uzskata, neraugoties ar visām ārējā izskata izmaiņām, šīs būtnes vienmēr saglabā neskartus runas un dzirdes orgānus, kas ļauj tiem uzturēt sakarus ar tuviniekiem.
Ja kāds no pieaugušajiem SRTT norās mazuli, kas slikti uzvedas, ja šis teksts tiks nodots uz Hospitāli, bet tad tālāk pa skaļruņiem paziņots bēglim, tad iedzimtā paklausība palīdzēs savaldīt mazuli.
— Tā mēs, iespējams, tiksim galā ar šo mazo krīzi. Domāju, ka pēc pāris stundām mēs spēsim nomierināt mazuli, — O'Mara teica un izslēdza interkomu. Taču, ievērojis Konveja sejas izteiksmi, viņš klusi jautāja:
— Vai vēl kaut kas?
— Doktors Prilikla ir empāts, un viņš uztvēra SRTT emocijas. Jūs saprotat, ka bēgļa psiholoģiskais stāvoklis nav no labākajiem. Viss viņam ir sajaucies: skumjas par mirstošo vecāku un izbailes, kuras tas piedzīvoja pie sestajām slūžām, kad viņam visi metās virsū, un krietnais brāziens, kuru tas saņēma FROBu palātā. SRTT vēl ir jauns, nepieredzējis, nu… — Konvejs aplaizīja izkaltušās lūpas. — Vai kādam ir ienācis prātā, kad SRTT ir pēdējo reizi ēdis?
O'Mara tūdaļ saprata, cik tas ir svarīgi. Viņš nekavējoties nospieda sakaru pogu un paķēra mikrofonu.
— Skemptonu, steidzami!.. Skempton?.. Es negribētu šeit spēlēt melodrāmu, taču esiet tik laipns, ieslēdziet jūsu aparāta
pretnoklausīšanās sistēmu. Radies vēl viens sarežģījums… * * *
Aizgājis no O'Maras, Konvejs nezināja, ko tagad darīt — palūkoties uz mirstošo SRTT vai steigties atpakaļ un savu palātu. Prilikla bija uztvēris bēgļa smadzenēs stipru badu, kas sajaucās ar bailēm un izmisumu, un Konvejs, bet tad arī O'Mara un Skemptons saprata, kādas nāvējošas briesmas apkārtējiem tagad rada SRTT.
Jebkuru dzīvu būtņu bērni ir egoistiski, cietsirdīgi, nesaprātīgi. Šis bērns, bada dzīts, var uzbrukt saprātīgai būtnei. Viņš pašlaik neaptver, ko dara, taču no tā viņa upuriem nekļūs vieglāk…
Ja vien Konveja aprūpējamie nebūtu tik mazi, neaizsargāti un… garšīgi.
No otras puses, Konvejs cerēja, ka, ieraugot vecāko SRTT, viņš sapratīs, kā savaldīt bērneli.
Konvejs sāka uzmanīgi spraukties tuvāk pie bākas, cenšoties nepagrūst Zemes doktoru, kas stāvēja tam ceļā, bet tad doktors pagriezās un sapīcis vaicāja:
— Kur jūs spraucaties, velns parāvis?.. Ā, sveicināti, Kon- vej. Vai grasāties izteikt vēl kādu mežonīgu pieņēmumu.
Izrādījās, ka tas ir Manons, kura vadībā Konvejs kādreiz bija strādājis. Tagad Manons jau kļuvis par Vecāko terapeitu un mērķēja uz Diagnostu. Kad Konvejs pirmoreiz nokļuva Hospitālī, Manons ņēma viņu savā aizbildniecībā, jo, kā viņš pats izteicās, viņš vienmēr žēloja nomaldījušos kucēnus, kaķēnus un praktikantus. Doktoram Manonam bija atļauts turēt galvā vienlaicīgi trīs mnemogrammas — traltaniešu mikroķirurģijas eksperta un divu LSBO un MSVK ķirurgu, kas specializējās operācijās zema spiediena apstākļos. Taču lielāko dienas daļu viņš uzvedās kā cilvēks. Viņš palūkojās uz Priliklu, kas centās apiet pūli.
Konvejs jau sāka skaidrot, ar ko izceļas viņa jaunais asistents, taču Manons skaļi teica:
— Pietiek, cienījamais. Citādi tu sāc līdzināties notāram, kas lasa testamentu. Pārvietošanās vieglums un empātiskās spējas dod lielas priekšrocības mūsu darbā. Taču tu vienmēr izvēlies sev dīvaina izskata draugus — te lidojošās lodes, te kukaiņus, te dinozaurus un tā tālāk. Tev jāatzīst, ka tie visi ir dīvaina tauta. Un ir tikai viens vienīgs izņēmums: es pilnīgi pievienojos tavai sajūsmai par medmāsu no divdesmit trešā līmeņa.
— Sakiet, vai jums izdevās gūt panākumus pieaugušā SRTT ārstēšanā? — Konvejs jautāja, tīšām pievērsdamies galvenajam sarunas priekšmetam. Manons bija vislabākais cilvēks pasaulē, taču viņam piemita riebīgs paradums piebāzt savu sa- runasbiedru ar saviem jociņiem tiktāl, ka tie sāka tam jau līst ārā pa ausīm un degunu.
— Bez panākumiem, — Manons atzinās. — Un kad es teicu par mežonīgiem priekšlikumiem, es nebūt nejokoju. Mēs visi šeit pārtiekam no pieņēmumiem un minējumiem. Šeit neder parastie diagnostikas paņēmieni. Tu tikai palūkojies uz viņu!
Manons atvirzījās sānis, un Konvejs sajuta mīkstu pieskārienu — tur Prilikla pastiepās uz priekšu, lai palūkotos uz SRTT.
vi
Aprakstīt bākā gulošo būtni nebija iespējams, tāpēc ka tad, kad sākās izkušana, tā acīmredzot centās pieņemt uzreiz vairākas formas. Šeit bija locekļi un taustekļi ar locītavām un bez locītavām; tās ķermeni klāja ādas, vilnas un bruņuplākšņu gabali; uz purna bija kaut kas mutei un žaunām līdzīgs. Un piedevām vēl nevienai ķermeņa daļai nebija noteiktu aprišu, tāpēc ka tā bija ļengana, slimības skarta masa, gluži it kā tā būtu salipināta no vaska un aizmirsta saulē.
No pacienta ķermeņa nepārtraukti izdalījās šķidrums, un ūdens līmenis bākā jau bija pacēlies par kādām sešām collām.
— Zinot par šo būtņu pielāgošanās spēju, — Konvejs teica, — par to, cik viegli tās pārcieš fiziskus ievainojumus, un, ņemot vērā to ķermeņa neparasto formu, es uzskatītu, ka visas šīs saslimšanas pamatā ir psiholoģiski cēloņi.
Manons tēlotās šausmās lēni nomērīja viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, tad ar pārākumu noteica:
— Tātad psiholoģiski cēloņi?! Pārsteidzoši! Labi, bet kāds vēl var būt slimības cēlonis tam, kas nebaidās ne no fiziskiem bojājumiem, ne no bakteriālas infekcijas? Kas gan vēl var novest līdz tādam stāvoklim, ja ne viņa smadzeņu kārba? Bet, iespējams, jums labpatiktu izteikties precīzāk.
Konvejs sajuta, kā viņa ausis un kakls nosarkst. Viņš neko neatbildēja.
Pasmīnējis Manons turpināja:
— Viņš pārvēršas par ūdeni, tieši par ūdeni, kas satur tikai nelielu skaita absolūti nekaitīgu baktēriju. Mēs izmēģinājām visas iespējamās fizioloģiskās un psihiskās ārstēšanas metodes. Un nekādu rezultātu! Tikko kāds piedāvāja viņu iesaldēt, lai izbeigtu viņa kušanu un lai mums būtu laiks padomāt. Šis ieteikums tūdaļ pat ar balsu vairākumu tika noraidīts, jo tādā stāvoklī pacients tūdaļ pat dosies uz viņpasauli. Mēs palūdzām mūsu kolēģus telepātus noskaņoties uz viņa raidītajiem bioviļ- ņiem un iedarboties uz viņu attiecīgā veidā, bet O'Mara vispār atgriezās tālā tumšā pagātnē un pielietoja arhaisko elektrošo- ku, taču bez jebkādiem rezultātiem! Mēs kopā un katrs atsevišķi izmēģinājām visas civilizētajā Galaktikā zināmās medicīniskās metodes un vēl līdz pat šim brīdim nesaprotam, kas viņam kait…