Konvejs ieslēdza mikrofonu:
— Vai ir reakcija?
— Pagaidām nav, — no sirēnas skaļruņa nodārdēja varenā O'Maras balss. — Jums nāksies vēl pacensties.
— Bet viņš taču atrodas galēja uzbudinājuma stāvoklī… — Prilikla iesāka.
Konvejs pagriezās pret asistentu:
— Ja jums ir grūti, ejiet prom.
— Vai varat ieteikt, kā viņu vēl varētu stingrāk ietekmēt? — viņš pavaicāja līdzās stāvošajiem virsniekiem.
— Dažas būtnes spēj izturēt visu, — virsnieks savaldīgi noteica, — taču reizēm tos pilnīgi var izsist no līdzsvara ar griešanos un virpuļošanu…
* # *
Negantajai spīdzināšanai, kurai tika pakļauts SRTT, ātri tika pievienota griešanās. Taču ne vienkārša griešanās, bet mežonīga, nevienmērīga, vājprātīga kustība, uz kuru bija grūti noraudzīties.
Raķetes un gaismas zibeņi uzliesmoja un griezās virs SRTT gluži kā prātu zaudējuši mēneši virs mežonīgas planētas. Dažs labs no klātesošajiem zaudēja sākotnējo entuziasmu, bet Prilikla šūpojās uz savām sešām tievajām kājām, viņu bija pilnīgi pakļāvušas emocionālās vētras brāzmas, kas draudēja to aizraut sev līdzi kā pūciņu.
Nevajadzēja šurp vilkt Priliklu, Konvejs, dusmojoties uz sevi, nodomāja. Empātam šāds pārdzīvojums līdzinās ellei. Droši vien Konvejs ir kļūdījies jau no paša sākuma, šī doma bija nežēlīga, sadistiska un nepareiza. Viņš ir sliktāks par jebkuru briesmoni…
Virpuļojošais, riņķojošais, drebošais brūnais kamols istabas centrā — mazais SRTT — šausmās izkliedza augstu, asu, rīkles skaņu.
Sienu skaļruņus satricināja drausmīga dārdoņa; tajā jaucās auri, kliedzieni, lūztošu mēbeļu troksnis, bēgošu soļu skaņas, un to visu slāpēja zema un nebeidzama kaukšana. Varēja dzirdēt, kā O'Mara kādam cenšas kaut ko paskaidrot, tad nepazīstama balss iesaucās:
— Dieva dēļ, izbeidziet! Tētiņš ir pamodies un grauj visu visapkārt!
Ātri un piesardzīgi viņi apstādināja SRTT un nolaida to uz grīdas. No skaļruņiem skanēja kliedzieni un dārdoņa. Drīz vien tie sasniedza apogeju, bet tad sāka norimt. Cilvēki stāvēja pie sienām, veroties viens uz otru, uz šņukstošo SRTT, sienas skaļruņiem. Gaidīja. Un sagaidīja.
Atskanēja skaņa, kas līdzinājās tai, kādu nesen pārraidīja ierakstā, taču tā skanēja tīri, bez kosmiskiem traucējumiem. Visiem bija translatori, un tāpēc visi saprata, par ko ir runa.
Tā bija vecākā SRTT balss, kas atkal kļuva par vienotu veselu.
Viņš uzrunāja savu bērnu, maigi un stingri vienlaikus. Viņš teica, ka mazulis slikti uzvedas, ka viņam ir nekavējoties jāpārtrauc bēguļošana un viņš vairs nedrīkst sagādāt apkārtējiem nekādas raizes. Un jo ātrāk mazulis paklausīs, jo ātrāk viņš kopā ar tēvu varēs doties mājup.
Bēglim tā bija briesmīga eksekūcija. Varbūt viņš pat pār- centies, Konvejs nodomāja.
Viņš saspringti vēroja, kā SRTT, vēl arvien vienlaikus atgādinot gan zivi, gan putnu, gan zvēru, pierāpoja pie sienas. Un kad viņš uzmanīgi un padevīgi sāka berzties ar galvu pret kāda Monitora ceļgalu, istabā sacēlās tik skaļa jautrība, ka mazulis gandrīz atkal aizbēga.
— Kad Prilikla man paziņoja, kāda ir vecākā SRTT slimības būtība, es sapratu, ka ārstēšanai jābūt radikālai, — Konvejs vērsās pie Diagnostiem un Vecākajiem terapeitiem, kas bija sapulcējušies pie O'Maras galda.
Reiz jau Konvejs bija pieaicināts tik augstā sabiedrībā, tātad viņa rīcība ir novērtēta atzinīgi, un tomēr viņš nespēja pārvarēt satraukumu.
— Es nolēmu izmantot ciešo fizisko un emocionālo saiti, kas pastāv starp pieaugušo SRTT un tā jaunāko atvasi, — Konvejs teica. — Viss notika tā, kā mēs bijām iecerējuši. Vecākais SRTT nespēja mierīgi nogulēt, kad viņa lolojums atradās nāves briesmās. Vecāku mīlestība un pienākums guva virsroku un atgrieza slimnieku realitātē.
— Jūs esat pierādījis atzīstamas dedukcijas spējas, doktor, — O'Mara no visas sirds noteica, — jūs esat cienīgs…
Tieši tobrīd atskanēja interkoma dīkšana. Merčisone ziņoja, ka visiem trim AVGL sāk parādīties stīvuma pazīmes, un lūdza doktoru Konveju nekavējoties atnākt uz palātu.
Konvejs palūdza izsniegt viņam un Priliklam AVGL mnemogrammas un ar nožēlu nodomāja, ka Merčisones zvans ir izbojājis viņa triumfu.
— Nesatraucieties, doktor, — O'Mara jautri noteica it kā būtu nolasījis viņa domas. — Ja viņa būtu piezvanījusi minūtes piecas vēlāk, jūsu galva tik ļoti būtu uzpūtusies no visām uzslavām, ka tajā vairs nepietiktu vietas mnemogrammai…
Pēc divām dienām Konvejs pirmo un pēdējo reizi sastrīdējās ar Priliklu.
Konvejs apgalvoja, ka bez viņa asistenta empātisko īpašību izmantošanas un māsas Merčisones gādības būtu neiespējami izārstēt trīs AVGL mazuļus.
Doktors Prilikla iebilda, ka, lai gan viņš nav ieradis strīdēties ar priekšniekiem, taču šajā gadījumā doktors Konvejs dziļi maldās. Merčisone tikai atbildēja, ka priecājas, ja var izrādīties noderīga.
Konvejs turpināja strīdēties ar Priliklu.
Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka bez mazā empāta palīdzības viņam nebūtu izdevies izglābt AVGL.
Strīds, ja tā vispār var nosaukt draudzīgu diskusiju, ilga vairākas dienas. Un visu šo laiku neviens nenojauta, ka Hospitālim tuvojas avārijā cietis kosmoplāns, bet tajā atrodas — kāda būtne.
Konvejs nezināja arī to, ka pēc divām nedēļām viņu nicinās viss Hospitāļa personāls.
CETURTA DAĻA
Kosmiskais dežūrkreiseris „Šeldons" iznira no hipertelpas piecsimt jūdžu no Galvenā Hospitāļa. Tas uzradās šeit tādēļ, ka hipertelpas ģeneratoru darbības lauku zonā bija avarējis kāds kosmiskais kuģis.
Šādā attālumā milzīgā, krāsainām ugunīm mirgojošā konstrukcija šķita tikai gaišs plankumiņš, taču kreisera kapteinis neuzdrošinājās uzreiz tuvoties Hospitālim.
Kaut kur avāriju cietušajā kosmoplānā atradās tā ekipāžas loceklis, kuram bija nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība.
Kreisera kapteinis bija īstens likuma un kārtības sargs un baidījās ar savu lēmumu kaut kā kaitēt nejaušiem garāmgājējiem. Šajā gadījumā garāmgājēju lomā uzstājās lielākā Galaktiskā interzvaigžņu hospitāļa iemītnieki.
Sazinoties ar Uzņemšanas nodaļu, kapteinis paskaidroja situāciju un saņēma solījumu, ka ar šo lietu nekavējoties sāks nodarboties. Pārliecinājies, ka avārijā cietušā liktenis ir drošās rokās, kapteinis ar tīru sirdsapziņu nolēma ķerties klāt pie avārijā cietušā kosmoplāna izpētes, kurš kurā katrā brīdī varēja sasprāgt gabalos.
Doktors Konvejs visai neveikli iegūlās ļoti mīkstā krēslā Galvenā psihologa kabinetā un pāri ar papīriem apkrautajam
rakstāmgaldam lūkojās uz kvadrātveidīgo un stūraino O'Maras seju.
— Atslābinieties, doktor, — O'Mara pēkšņi noteica, kā parasti uzminot viņa domas. — Ja es būtu jūs izsaucis, lai norātu, būtu apsēdinājis uz cietāka krēsla. Taču esmu saņēmis norādījumu paglāstīt jūs pa spalvai. Jūs, doktor, esat saņēmis paaugstinājumu. Apsveicu. Tagad jūs godinās par Vecāko terapeitu.
Taču nepaguva Konvejs ne muti atvērt, kad O'Mara pacēla lielo kvadrātveida plaukstu.
— Personīgi es esmu pārliecināts, ka notikusi nejēdzīga kļūda, — viņš turpināja. — Taču gluži acīmredzami, ka jūsu panākumi ar kūstošo SRTT atstājuši vērā ņemamu iespaidu uz priekšniecību. Viņi iedomājušies, ka tā nav vistīrākā veiksme, bet gan jūsu spēju nopelns. Kas attiecas uz mani, — viņš pasmīnējis turpināja, — tad es neuzticētu jums izgriezt pat manu apendicītu.