— Jūs esat ļoti laipns, — Konvejs vēsi noteica.
O'Mara pasmaidīja.
— Bet jūs gaidījāt, ka es jūs sākšu lielīt? Mans darbs ir mazgāt galvas, bet nevis kutināt aiz austiņas. Tagad es jums dāvāšu mirkli laika, lai jūs varētu aprast ar savas jaunās slavas spožumu…
Konvejs lieliski saprata, ko viņam nozīmē šis paaugstinājums. Saprotams, viņš jutās pagodināts, taču domāja, ka šo pakāpi iegūs ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Taču viņš arī mazliet izbijās…
Kopš šī brīža viņa piedurkni rotās sarkana uzšuve, viņam būs priekšrocības, salīdzinot ar citiem, izņemot kolēģus, kuriem būs tāda pati pakāpe un, protams, Diagnostus, viņa rīcībā būs visas Hospitāļa iekārtas un aparatūra. Tai pat laikā viņš būs atbildīgs par jebkuru viņam uzticētu pacientu, un viņš nevarēs uzkraut šo atbildības nastu kādam citam. Viņam būs mazāk brīvā laika. Nāksies lasīt lekcijas medmāsām, vadīt nodarbības praktikantiem, un viņu noteikti iesaistīs kādā kolektīvā pētījumā. Nāksies mūždien izmantot vismaz vienu mnemogrammu, bet, iespējams, pat veselas divas. Tas nemaz nebija tik jautri.
— Reiz jau jūs tagad esat Vecākais terapeits, — Psihologs teica, — es piedāvāšu jums kādu darbiņu. Šeit mums ir uzradies avarējis kosmoplāns ar cietušo uz borta. Pārvest to uz Hospitāli parastā veidā mēs nevaram. Šis būtnes fizioloģiskās īpatnības nav zināmas. Mums neizdevās noteikt, no kurienes šis kuģis ir lidojis. Tāpēc mēs nezinām, ko mūsu jaunais pacients elpo, ko ēd un kā izskatās. Es gribu, lai jūs pats personīgi dotos turp, noskaidrotu visus lietas apstākļus un organizētu pacienta transportēšanu. Man paziņoja, ka avārijā cietušais izrāda ļoti vārgas dzīvības pazīmes, — viņš pēkšņi beidza, — tāpēc varam uzskatīt šo gadījumu par ārkārtēju.
— Labi, — Konvejs, pielecot no krēsla, teica.
Pie durvīm viņš uz mirkli aizkavējās. Vēlāk viņš pats brīnījās, kā gan viņam pietika nekaunības pateikt kaut ko tādu Galvenajam psihologam, un nosprieda, ka viņu tā ir ietekmējis negaidītais paaugstinājums.
— Jūsu nolādētais apendiks ir pie manis, — viņš svinīgi paziņoja. — To jums izgrieza Kelermans pirms trim gadiem un saglabāja to burkā. Bet tad zaudēja man to šahā. Tā ka jūsu apendiks stāv manā grāmatplauktā…
O'Mara tikai viegli pielieca galvu kā pateicoties par šo komplimentu.
* * #
Gaitenī Konvejs piegāja pie tuvākā komunikatora un izsauca Transporta nodaļu.
— Runā doktors Konvejs. Man ir steidzams gadījums. Lūdzu nodot manā rīcībā kosmisko kuteri un medmāsu, kas prot rīkoties ar analizatoru un, ja tas ir iespējams, vēlams, lai tai būtu pieredze glābšanas darbos. Pēc dažām minūtēm es būšu pie astotajām ārējām slūžām.
Pacilātais noskaņojums, kādā atradās Konvejs, izgaisa, tiklīdz viņš aizkļuva līdz astotajām slūžām.
Tur viņu gaidīja DBLF medmāsa — spalvaina daudzkāju būtne, kas, ieraugot Konveju, sāka kliegt un svilpot.
Konveja translators pacietīgi pārveidoja svešās valodas skaņas angļu vārdos, kā jebkuru šņapstināšanu, šņarkstēšanu un kurkstēšanu, kādu tikai varēja saklausīt Hospitāli.
— Es gaidu jūs jau vairāk nekā septiņas minūtes, — medmāsa paziņoja. — Man teica, ka šis uzdevums ir ļoti steidzams, taču jūs nemaz nesteidzaties…
Translators nespēja nodot emocijas. Tāpēc DBLF varēja jokot, vilkt uz zoba vai vienkārši konstatēt faktu bez jebkādas slēptas vēlēšanās iedzelt doktoram. Tiesa, par šo pēdējo pieņēmumu Konvejs stipri šaubījās, taču viņš zināja, ka izrādit savu sašutumu būtu absolūti bezjēdzīgi.
Viņš dziļi nopūtās un teica:
— Es būtu varējis saīsināt jūsu gaidīšanas laiku, ja visu ceļu būtu skrējis. Taču es neatzīstu bezjēdzīgu skraidīšanu; tāpēc ka pārlieka steiga manā stāvoklī var radīt sliktu iespaidu. Apkārtējie vēl secinās, ka esmu pakļāvies panikai un neesmu pārliecināts par savām spējām. Tāpēc lūdzu iegaumēt, — viņš oficiāli piebilda, — es nevis kavējos, bet gāju pārliecinātā, normālā solī.
Skaņa, kuru izdeva DBLF par atbildi uz šo tirādi, nebija pārtulkojama.
Konvejs gāja uz pārejas tuneli, un pēc dažām sekundēm viņi jau devās ceļā.
Kutera aizmugures ekrānā Galvenā hospitāļa uguņu masa sāka bālēt un sarauties, un Konveju pārņēma nemiers. Viņam ļoti gribējās dalīt ar kādu atbildību, vismaz ar doktoru Priliklu.
Lidojuma laikā DBLF, kas paziņoja, ka viņu sauc Kurseda, sarīkoja krietnu viņa pacietības pārbaudi. Māsai absolūti nepiemita takta izjūtas, un izturēt viņu bija ļoti grūti.
DBLF, šajā konkrētajā gadījumā Kursedai, nepiemita tele- pātiskas īpašības, bet tie spēja visai precīzi noteikt sava saru- nasbiedra domas, tos vērojot. Taču tie nebija spējīgi uz jebkādu diplomātiju un vienmēr runāja to, ko domāja.
Beidzot Konvejs un Kurseda pietuvojās kosmiskajam dežūr- kreiserim un pie tā pietauvotajam avarējušajam kosmoplānam. Šis kuģis bija koši oranžā krāsā un ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem avarējušiem kuģiem.
Konvejs nodomāja, ka kosmiskie kuģi atgādina cilvēkus — vardarbīga nāve laupa tiem individualitāti.
Viņš pavēlēja Kursedai pāris reizes aplidot ap avarējušo kuģi, bet pats pieplaka pie iluminatora.
Kosmiskais kuģis bija pārrauts uz pusēm.
Pēc korpusa spilgtā krāsojuma Konvejs varēja spriest par kuģi būvējošo būtņu redzes aparāta raksturu, par atmosfēras blīvumu un tās caurspīdību. Pēc dažām minūtēm, nospriedis, ka vizuālais apskats vairāk neko nedos, viņš lika Kursedai piestāt pie „Šeldona".
* * *
Kreisera pārejas kamera bija maza un šķita vēl mazāka tāpēc, ka tā bija piebāzta ar Monitoriem tumši zaļās formās, kuri aplūkoja kādu mehānismu, kas droši vien bija noņemts no avarējušā kosmoplāna.
Gaisā virmoja tehnisko terminu piesātinātā balsu duna, kas tik raksturīga speciālistiem, un neviens nepievērsa absolūti nekādu uzmanību doktoram un medmāsai.
Konvejam vajadzēja divreiz skaļi nokāsēties, pirms kalsns, sirmot sācis virsnieks atdalījās no pūļa un pienāca pie viņiem.
— Samerfilds, — viņš stādījās priekšā, — dežūrkreisera kapteinis.
Kapteinis runāja ātri, nenovērsdams savu ieinteresēto skatienu no tā, kas gulēja uz grīdas. — Jūs, kā noprotu, esat medicīniskā priekšniecība no Hospitāļa.
Konvejs sāka izjust īgnumu. Viņš spēja saprast šo cilvēku izjūtas — sadauzīts kosmoplāns no citas planētas, kas pieder līdz šim nezināmai kultūrai, bija rets atradums, tehnoloģisks dārgakmenis, kuru grūti novērtēt. Taču Konvejs domāja tikai par dzīvās būtnes glābšanu. Tāpēc viņš nekavējoties pārgāja pie lietas.
— Kapteini Samerfild, — viņš asi teica. — Mums ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk gan uz kutera, gan Hospitālī radīt cietušajam tā ierastos dzīves apstākļus. Palūgšu jūs nozīmēt man pavadoni uz avarējušo kuģi. Vēlams, lai tas būtu pieredzējis virsnieks, kurš…
— Saprotams, — Samerfilds viņu pārtrauca. Šķita, viņš vēlējās kaut ko piebilst, taču tad pārdomāja, paraustīja plecus un pasauca: — Hendriks!
Pie viņiem pienāca Hendrikss — jauns cilvēks ar nedaudz apjukušu sejas izteiksmi, kas jau grasījās vilkt mugurā skafandru. Kapteinis viņu steidzīgi iepazīstināja ar ārstiem.