„Viss šis kosmiskais kuģis ir pretrunu pilns," — Konvejs gurdeni nodomāja. Ne pēc tā formas, ne pēc uzbūves nevarēja pateikt, ka tā saimnieki būtu pieraduši pie liela smaguma spēka. Taču gravitācijas ierīces bija paredzētas pieciem g.
Spriežot pēc telpu nokrāsām, šo būtņu redze maz atšķīrās no Konveja redzes. Taču, ja varēja ticēt Kursedai, tādā atmosfērā vairāk būtu nepieciešams radars nevis acis. Un ko gan lai šeit vēl saka par nepamatoti sarežģīto gaisa apgādes sistēmu un koši oranžo korpusa krāsojumu?
Jau kuru reizi Konvejs centās sastādīt saprātīgu situācijas ainu pēc viņa rīcībā esošajiem datiem, taču velti. Varbūt ja visai šai problēmai pieietu no citas puses…
Pēkšņi viņš ieslēdza radio sakarus un teica:
— Hendriks, savienojiet mani, lūdzu, ar Hospitāli. Man ir nepieciešams aprunāties ar O'Maru. Es gribētu, lai šai sarunā piedalītos jūs, kapteinis Samerfilds un Kurseda. Vai to var izkārtot?
Hendrikss pavīpsnāja un teica:
— Pagaidiet mirklīti.
* * *
Konvejs dzirdēja, kā Hendriksa balss, kuru ik pa brīdim pārtrauca sakaru sprakšķi, izsauca „Šeldona" radistu, tas sazinājās ar Hospitāli un palūdza kapteini Samerfildu nekavējoties ienākt sakaru kabīnē, kā atsaucās mierīgā, bezkaislīgā, trans- latora pārtulkotā citplanētu operatora balss Hospitālī. Apmēram pēc minūtes visa šī kņada norima, un O'Maras labi pazīstamā balss noteica:
— Galvenais psihologs klausās. Runājiet.
Konvejs īsumā raksturoja situāciju, kas valdīja uz avarējušā kosmoplāna. Tad viņš turpināja:
— Glābēji virzās uz kuģa centru, tāpēc ka tur droši vien arī atrodas dzīvā būtne. Taču nav izslēgts, ka tā slēpjas kaut kur sānu sektoros, ja vien tur ir saglabājies spiediens. Tādā gadījumā mums nāksies izložņāt visus nodalījumus, pirms mēs to atradīsim. Tas var ilgt dažas dienas. Ja cietušais vēl nav nomiris, tad viņš gluži noteikti ir visai smagā stāvoklī. Mums vienkārši nav laika.
— Un ko jūs grasāties iesākt, doktor?
— Kā lai jums pasaka, — Konvejs izvairījās no tiešas atbildes. — Mums varētu palīdzēt dažas vispārējas ziņas. Iespējams, ka kapteinis Samerfilds pastāstīs mums tuvāk par apstākļiem, kādos tika atrasts kosmoplāns, par tā stāvokli, virzienu vai arī par saviem personīgajiem iespaidiem un apsvērumiem. Vai lidojuma virziens mums nevarētu palīdzēt noteikt planētu, no kuras startējis šis kosmiskais kuģis…
— Baidos, ka ne, doktor, — atskanēja Samerfilda balss. — Mēs centāmies izsekot kosmoplāna lidojuma virzienam un atklājām, ka tam vajadzētu šķērsot vienu no saules sistēmām. Taču šī sistēma tika apsekota vēl pirms kāda gadsimta un piereģistrēta kā iespējamais kolonizācijas objekts, kas, kā jūs pats to labi noprotat, nozīmē, ka tur nav saprātīgu dzīvības formu. Neviena civilizācija nespēj simt gadu laikā noiet attīstības ceļu no nulles līdz kosmiskiem lidojumiem, bet tas nozīmē, ka kosmoplāns nevar būt startējis no turienes. Šīs līnijas turpinājums veda tukšumā — starpgalaktiku telpā. Acīmredzot katastrofa izsauca krasu kursa izmaiņu, tāpēc kosmoplāna stāvoklis mums neko nedod.
— Neko nepadarīsi, nāksies atteikties no šīs domas, — Konvejs skumji noteica un piebilda jau krietni vien pārliecinošākā balsī: — Kaut kur noteikti atrodas kosmiskā kuģa otra daļa. Ja to izdotos atrast un ja uz tās atrodas citu ekipāžas locekļi ķermeņi, tas mums palīdzētu atrisināt visas problēmas. Es saprotu, ka šis ceļš nav no tiem taisnākajiem, taču ar mūsu tempiem tas var izrādīties visātrākais no visiem iespējamajiem. Es gribu, lai tiktu uzsākta otras kosmoplāna daļas meklēšana.
Konvejs apklusa un gaidīja, kad sacelsies vētra. Pirmais reaģēja kapteinis Samerfilds.
— Tas nav iespējams! Jūs neaptverat, ko runājat! Nāksies mobilizēt kādus divus simtus kosmoplānu — visu sektora floti, lai pārmeklētu šo galaktikas sektoru. Un viss tikai tādēļ, lai jūs atrastu kādu mironi un ķertos pie kāda cita kosmonauta ārstēšanas, kurš līdz tam laikam jau arī būs kļuvis par mironi. Es zinu, ka jums jebkuras saprātīgas būtnes dzīvība ir svarīgāka par materiālajiem apsvērumiem, — Samerfilds jau nedaudz mierīgāk turpināja, — taču jūsu priekšlikums robežojas ar neprātu. Turklāt man nav tiesību ne tikai uzsākt, bet pat piedāvāt tādu operāciju.
— Hospitālim ir tādas tiesības, — O'Mara iejaucās. — Jūs, doktor, riskējat ar galvu. Ja jūs atradīsiet otru kosmoplāna pusi un tā rezultātā cietušais kosmonauts būs glābts, man nospļauties uz to, cik tas maksās un kāds troksnis tā visa dēļ tiks sacelts. Monitori var pat jūs uzslavēt par to, ka esat palīdzējis tiem atklāt agrāk nezināmu civilizāciju. Taču ja viņš nomirs vai jau ir nomiris, visa atbildība gulsies uz jums, doktor.
Liekot roku uz sirds, Konvejs nevarēja teikt, ka būtu vairāk nekā parasti ieinteresēts šī pacienta izglābšanā, taču viņu vadīja ne tikai vienkārša ziņkāre. Viņam bija kāda neapzināta sajūta, ka pretrunīgie fakti sastāda kādu veseluma daļu, kas bija krietni vien lielāks nekā bojā gājušais kosmoplāns un tā vienīgais pasažieris. Citplanētu būtnes nekad nebūvē kosmiskos kuģus tikai tāpēc, lai apstulbinātu Zemes doktorus, un visiem šiem pretrunīgajiem faktiem noteikti vajadzēja kaut ko nozīmēt.
Uz kādu acumirkli Konvejs nosprieda, ka viņš ir atradis atbildi. Kaut kur apziņā pazibēja miglains neskaidrs tēls… Taču to pilnīgi izdzēsa Hendriksa satrauktā balss, kas iezvanīja austiņās:
— Doktor, mēs viņu atradām!
Pēc dažām minūtēm Konvejs atklāja, ka ir jau ierīkotas pagaidu slūžas starp nodalījumiem. Hendrikss un glābšanas grupas dalībnieki sarunājās, neizmantojot radiosakarus. Taču visvairāk Konveju pārsteidza stingri nostieptā lūkas membrāna.
Nodalījumā bija spiediens.
Hendrikss negaidīti ieslēdza rāciju un teica:
— Ienāciet, doktor. Izrādās, varēja vienkārši atvērt durvis, nemaz tās negriežot. — Viņš norādīja uz membrānu un piebilda: — Nodalījumā ir apmēram divpadsmit mārciņu liels spiediens.
Nav nemaz tik daudz, nodomāja Konvejs, ja ņem vērā, ka normālais smaguma spēks šeit ir pieci g un atbilstošs gaisa blīvums. Viņš cerēja, ka iekšā būs saglabājies pietiekami daudz gaisa, lai uzturētu pacienta dzīvību. Acīmredzot pēc avārijas gaiss pamazām izplūda no nodalījuma. Taču, iespējams, šīs būtnes iekšējais spiediens spēja kompensēt ārējā spiediena kritumu.
— Ātri nododiet šī gaisa paraugu Kursedai! — Konvejs pavēlēja. — Tiklīdz būs zināms tā sastāvs, nebūs grūti palielināt spiedienu arī uz kutera, kas nogādās cietušo Hospitālī.
Pēc brīža viņš piebilda:
— Lai četri glābēji paliek pie kutera. Lai izvilktu pacientu no nodalījuma, mums, iespējams, būs steidzami vajadzīgas speciālas iekārtas.
* * #
Konvejs iegāja pa lūku Hendriksa pavadībā, kas pārbaudīja slēģus, aizslēdza ārējās durvis un iztaisnojās.
Pēc skafandra čīkstoņas Konvejs saprata, ka no nodalījuma ieplūdušā gaisa spiediens bija lielāks nekā ārpusē. Gaiss bija caurspīdīgs un tam nebija nekā kopēja ar Kursedas paredzējumiem par biezo, indīgo miglu.
Hermētiskās durvis atvērās.
— Neejiet, pirms es jūs nesaukšu, — Konvejs klusi teica un gāja iekšā. Austiņās atskanēja Hendriksa murmināšanā, kas nozīmēja piekrišanu, tad Kursedas balss, kas paziņoja, ka viņa ieslēdz ierakstu.
Sākumā Konvejs ieraudzīja tikai neskaidras šīs jaunās dzīvības formas aprises. Viņam vajadzēja salīdzināt jaunatklāto būtni ar jau redzētajām — un tam bija nepieciešams zināms laiks.