— Tās nav magones, — Konvejs teica. — Nebūt ne tik nekaitīgi. — Viņš pieripināja pie pacienta rentgena ierīci. — Zēni no Patoloģiskās laboratorijas uzskata, ka tie ir ļaundabīgi veidojumi. Bet pašam pacientam, ja tā vērīgāk ielūkojas, nav nekā kopēja ar baranku. Viņam ir parasti DBLF klasifikācijai raksturīgie fizioloģiskie rādītāji — cilindrisks ķermenis ar vāji izteiktu skeletu un spēcīgu muskulatūru. Maldīgais priekšstats rodas tāpēc, ka viņš tikai viņam vienam zināmu iemeslu dēļ cenšas norīt savu asti.
Manons vērīgi ielūkojās rentgena ierīces ekrānā, iztaisnojās un noplātīja rokas.
— Tipisks apburtais aplis, — viņš noteica un piebilda: — Vai tāpēc jūs uzaicinājāt O'Maru? Vai jums ir aizdomas, ka pacientam nav visi mājās?
Konvejs palaida to gar ausīm un turpināja:
— Pataloģija visvairāk izpaužas tai vietā, kur savienojas pacienta mute un aste. Būtībā šis apgabals ir tik lielā mērā slimības pārņemts, ka ir grūti saskatīt robežu starp tām. Acīmredzot šie izaugumi ir ļoti sāpīgi vai vismaz rada ārkārtīgu niezi. Lūk tāpēc viņš burtiski iekodies savā astē. No otras puses, šādu ķermeņa stāvokli varētu izskaidrot ar slimības izraisītu nekontrolējamu muskuļu savilkšanos, kaut kas līdzīgs epileptiskiem krampjiem…
— Otrā ideja man vairāk pa prātam, — Manons iejaucās. — Lai šāda infekcija spētu pāriet no astes uz mutes rajonu vai otrādi, nepieciešams, lai žokļi būtu sakļauti ļoti ilgu laiku.
Konvejs turpināja:
— Lai gan uz avarējušā kosmoplāna arī pastāvēja mākslīgā gravitācija, es noskaidroju, ka pacienta dzīves apstākļi ļoti tuvi mūsējiem. Žaunveidīgās spraugas abās galvas pusēs, kuras vēl nav pārklājuši šie mīklainie izaugumi, kalpo tam kā elpošanas orgāni. Mazāko izmēru atveres, ko daļēji aizsedz muskuļu izaugumi, ir ausis. Pacients spēj dzirdēt un elpot, taču nevar ēst. Ceru, jūs piekritīsiet, ka vispirms ir jāatbrīvo mute.
Manons un O'Mara piekrītoši pamāja. Prilikla noplātīja savus četrus manipulatorus, kas nozīmēja apmēram to pašu, bet Skemptons blenza griestos un droši vien prātoja, kāda velna pēc viņu šeit pieaicinājuši. Konvejs vērsās pie viņa.
Kamēr viņš un Manons saskaņos operācijas gaitu, Priliklam un Galvenajam inženierim vajadzēs ņemt savā ziņā sakaru jautājumus. Tai laikā, kad Prilikla centīsies noskaidrot pacienta emocionālo reakciju, Skemptons ar palīgiem veiks virkni skaņu eksperimentu. Tiklīdz tiks noskaidrota pacienta dzirdes barjera, būs iespējams modificēt traanslatoru, un pats slimnieks varēs palīdzēt ārstiem noteikt diagnozi un pareizo ārstēšanas metodi.
— Šeit jau tāpat ir pārāk daudz tautas, — Skemptons lietišķi noteica. — Es arī viens tikšu galā. — Viņš piegāja pie interkoma, lai pasūtītu nepieciešamo aparatūru.
Konvejs pagriezās pret O'Maru.
— Klusējiet, es pats gribu uzminēt, — Galvenais psihologs teica, vēl pirms Konvejs paguva atvērt muti. — Man ticis visvieglākais darbiņš — tiklīdz mēs atradīsim veidu, kā sazināties ar pacientu, man viņš jāpārliecina par to, ka šie miesnieki — es domāju jūs un doktoru Manonu — nenodarīs tam neko ļaunu.
— Pilnīgi pareizi, — Konvejs pasmaidīja un steidzīgi atkal pievērsa savu uzmanību pacientam.
Konvejam bija nācies vērot daudzus ļaundabīgus veidojumus gan Zemes slimniekiem, gan citplanētiešiem, taču ar šo nebūs viegli tikt galā.
Līdzīgi biezai, viļņotai koka mizai, izaugumi pilnīgi pārklāja pacienta mutes un astes savienojuma vietu. Piedevām visiem šiem sarežģījumiem žokļa kaulu struktūru nebija iespējams saskatīt ar rentgenierīci, jo audzējs gandrīz nemaz nelaida cauri rentgena starus. Zem šīs „mizas" atradās arī pacienta acis, un tas arī radīja papildus grūtības, jo vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam.
Norādījis uz izplūdušo siluetu uz rentgenierīces ekrāna, Manons izjusti noteica:
— Vismaz būtu pakasījies, lai atbrīvotos no niezes. Viņa zobi ir tik ļoti sakosti, ka viņš gandrīz vai nokodis savu asti! Pilnīgi skaidrs — tas ir epileptisks stāvoklis. Vai arī prāta aptumsums.
— Ir nu gan! — O'Mara ar riebumu noteica.
Pa to laiku tika atgādāta Skemptona aparatūra, un viņš ar Priliklu sāka meistarot pacientam translatoru. Šie visi eksperimenti prasīja ilgu laiku un lielu piepūli, tā kā slimnieks atradās bezsamaņā, un Konvejam ar Manonu nācās pāriet uz
Galveno Operāciju zāli, lai vienotos par turpmāko rīcību. * * *
Pēc pusstundas uzradās Prilikla un teica, ka viņi jau var parunāt ar pacientu, lai gan tas vēl nav īsti atguvies. Visi aizsteidzās uz palātu.
O'Mara teica, ka ap pacientu ir sapulcējušies draugi, ka pacients tiem šķiet ļoti patīkams un ka viņi darīs visu iespējamo, lai tam palīdzētu.
Viņš klusi runāja savā translatorā, bet no otra translatora, kas atradās pie pacienta galvas, atskanēja nesaprotami klikšķi un čīkstoņa. Pauzēs starp O'Maras frāzēm Prilikla ziņoja par pacienta morālo stāvokli.
— Apjukums, naids un bailes, — skanēja GLNO balss no viņa personīgā translatora.
Jau dažas minūtes emocionālo reakciju intensitāte un tips nemainījās. Konvejs izlēma spert nākamo soli.
— Nododiet viņam, ka es grasos stāties ar to fiziskā kontaktā, — viņš O'Maram teica. — Es lūdzu piedošanu par iespējamajām nepatīkamajām sajūtām, taču es negrasos viņam nodarīt neko ļaunu.
Viņš paņēma garu smailu stikla nūjiņu un pieskārās pie tās ķermeņa daļas, kuru klāja visintensīvākā izauguma kārta.
Prilikla paziņoja, ka tam nekāda reakcija nesekoja. Tas nozīmēja, ka būtne asi reaģēja tikai tad, kas pieskārās pie slimības neskartajiem ādas iecirkņiem. Konvejs sajuta, ka beidzot ir vērojams kaut neliels progress.
Izslēdzis pacienta translatoru, viņš teica:
— Uz to ari es cerēju. Ja slimības skartie iecirkņi ir sāpju nejūtīgi, mums izdosies ar pacienta palīdzību atbrīvot muti, neizmantojot anestēziju. Turklāt mums vēl nav zināma tik labi vielu maiņa, lai varētu dot narkozi, neriskējot to nogalināt. Bet vai esat pārliecināts, ka viņš dzird un saprot to, ko mēs runājam? — viņš pajautāja Priliklam.
— Jā, doktor, — GLNO apstiprināja, — viņš saprot visu, ko jūs sakāt lēni un skaidri.
Konvejs atkal ieslēdza translatoru un nesteidzīgi, uzsverot katru vārdu, noteica:
— Mēs grasāmies jums palīdzēt. Sākumā mēs gribam jums atbrīvot muti, bet tad mēs likvidēsim ļaundabīgos…
Pēkšņi tīkls saspringa un nodrebēja. Pieci taustekļu pāri tika ar spēku izsviesti uz dažādām pusēm.
Konvejs lādēdamies atlēca nost. Viņš dusmojās uz pacientu, bet vēl vairāk uz sevi — par to, ka pārsteidzies.
— Bailes un naids, — Prilikla teica un piebilda: — Šai būtnei, šķiet, ir pamats šādai reakcijai.
— Bet kāpēc? Es taču vēlos tai palīdzēt…
* # *
Pacienta krampji sasniedza vēl līdz šim nebijušu pakāpi. Priliklas trauslais ķermenis drebēja tās emocionālās vētras iespaidā, kas plosījās pacienta smadzenēs. Viens no taustekļiem, kas izauga no slimības skartā apgabala, iepinās tīklā un notrūka.
Akla, iracionāla panika, Konvejs gurdeni domāja. Bet Prilikla teica, ka pacientam ir pamats šādai panikai. Konvejs klusi nolamajās. Pat šīs būtnes smadzenes darbojas neparasti.
— Nu! — Manons uzstājīgi noteica, kad pacients nedaudz nomierinājās.
— Bailes, naids, dusmas, — GLNO ziņoja. — Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka mūsu palīdzība tam nav vēlama.
— Mums ir patrāpījies ļoti slims zvērēns, — O'Mara teica.