— Daži cilvēki ir pārlieku mīkstsirdīgi, — O'Mara sarūgtinājuma pilnā balsī atbildēja. — Kad viņi redz, kā kaķēnus ceļ gaisā aiz čupra, viņu sirdis sažņaudzas, vērojot tik acīmredzamu cietsirdību.
— Hm… — Pelings gandrīz vai līdzjūtīgi norūca. — Ko tur lai saka, jūsu darīšana. Es apciemošu jūs pēc pāris nedēļām.
— Pagaidiet! — O'Mara lūdzoši iesaucās, tenterējot pakaļ doktoram ar vienu ievilktu bikšu staru; otra, tukša plandīja ap gūžu. — Bet ja nu kaut kas notiks? Jābūt taču kaut kādiem norādījumiem kā viņus, šos FROBus, apkopt, barot, kaut vai visvienkāršākie norādījumi! Jūs taču neatstāsiet mani vienu ar šo… ar šo…
— Es jūs saprotu, — Pelings noteica. Viņš kādu brīdi padomāja, tad teica: — Šķiet, ka man kaut kur mētājas viena grāmatele, kaut kas līdzīgs hudlariešu rokasgrāmatai pirmās palīdzības sniegšanai. Taču tā ir universālā valodā…
— Es lasu universālā valodā, — O'Mara teica.
Pelings, šķiet, izbrīnījās.
— Malacis. Labi, es jums to atsūtīšu.
Viņš aprauti pamāja un izgāja.
# * *
O'Mara ciešāk aizvēra guļamnodalījuma durvis, cerībā, ka smirdoņa būs nedaudz mazāka, tad uzmanīgi apgūlās uz dīvā- niņa, lai baudītu, viņaprāt, godam pelnīto atpūtu.
Slimo kāju viņš iegrozīja tā, ka sāpes kļuva gandrīz vai patīkamas, un viņš sāka pats sevi samierināt ar šo jauno piespiedu situāciju.
Viņa acu plaksti aizvērās, un pa visu ķermeni sāka jau izlīt silts, patīkams stingums.
O'Mara nopūtās, saritinājās un sāka laisties miegā…
Rēkoņa, kas viņu burtiski norāva no divāniņa, bija tik spalga, pavēlnieciska un uzstājīga, ka šķita, tur rēc visas pasaules sirēnas, un tik vareni, ka likās guļamistabas durvis tūlīt izlidos no eņģēm.
O'Mara instinktīvi metās pie skafandra, tad, sapratis, kas īsti notiek, lādēdamies nometa to uz grīdas un devās pēc smidzinātāja.
Mazulis atkal bija izbadojies!..
Pēdējo astoņpadsmit stundu laikā O'Mara paguva tā īsti aptvert, cik maz viņš īstenībā agrāk ir zinājis par hudlariešu mazuļiem. Viņam vairākkārt bija nācies sarunāties ar mazuļa vecākiem pa translatoru, un šajās sarunās bieži tika pieminēts mazulis, taču ne reizes netika runāts par vissvarīgākajām lietām. Tādām, kā piemēram, miegs.
Spriežot pēc O'Maras pašreizējiem novērojumiem, mazgadīgie FROBi vispār iztiek bez miega. Kārtējo ēdienreižu starplaikos — diemžēl neparasti īslaicīgos — viņi vazājas riņķī pa kajīti, graujot savā ceļā visu to, kas nav izgatavots no metāla un pieskrūvēts pie apšuvuma, bet visu metālisko un pieskrūvēto viņi iemanās sabojāt līdz nepazīšanai un padarīt par pilnīgi nelietojamu; vai arī tie iespiežas kaktā un nodarbojas ar savu taustekļu savīšanu un atvīšanu.
Iespējams, ka pieaudzis hudlarietis, ieraugot savu dārgo mazuli, kurš gluži kā bērns ar saviem pirkstiņiem rotaļājas ar taustekļiem, vaidētu aiz labsajūtas, taču O'Maram šis skats nez kādēļ izraisīja tikai riebumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk novērsties.
Un ik pēc divām stundām šo briesmoni vajadzēja barot. Labi vēl, ja mazulis gulēja mierīgi, daudz biežāk gan O'Maram vajadzēja dzīties tam pakaļ ar smidzinātāju rokās. Tādā vecumā FROBi parasti vēl ir pārāk vāji, lai pastāvīgi pārvietotos, — taču tas tā ir uz Hudlaras, ar tās drausmīgo spiedienu un gravitāciju. Šeit, kur gravitācija bija četrreiz mazāka par tiem ierasto, hudlariešu mazuļi kustējās apbrīnojami strauji. Un tas viņiem sagādāja patiesu prieku.
O'Maram tas prieku nesagādāja; viņam likās, ka viņa ķermenis ir kļuvis par biezu, irdenu sūkli, kas līdz pēdējai iespējai piesūcināts ar nogurumu.
Pēc katras kārtējās ēdienreizes viņš iekrita divāniņā un iegrima nemaņā.
Pēc katras kārtējās apsmidzināšajas viņš loloja sevi cerību, ka šoreiz viņš nu ir paguris neglābjami un droši vien neizdzirdēs, kad nolādētais briesmonis atkal sāks aurot. Taču ikreiz piesmakušās asās skaņas pēkšņi izrāva to no pussnauda un viņš, grīļojoties kā piedzēries, atkal sāka mehāniski atkārtot procedūru, kas uz īsu mirkli pieklusināja šo drausmīgo, sirdi
un prātu plosošo rēkšanu.
# # #
Pavadījis tādā veidā apmēram trīsdesmit stundas, O'Mara saprata, ka vairāk viņš nespēs izturēt. Savāks šo mazuli pēc divām dienām vai pēc diviem mēnešiem — O'Maram tas jau būs vienalga: viņš jau tāpat būs zaudējis prātu. Ja, protams, viņš līdz tam kādā vājuma brīdī neizmetīsies ārpusē bez skafandra.
Viņš zināja, ka Pelings nekad neļautu pakļaut viņu tāda veida spīdzināšanai, taču Pelings neko nesaprata no FROB klases dzīvības formām. Kakstons, protams, zināja nedaudz vairāk, taču viņš bija vienkāršs un vaļsirdīgs cilvēks, kuram sagādāja prieku tādi rupji jociņi, it īpaši vēl tad, ja viņš uzskatīja, ka upuris ir to pelnījis.
Bet ja nu iecirkņa priekšnieks ir gudrāks nekā tas šķiet? Ja nu viņš lieliski apzinās, kādām mocībām ir nolēmis cilvēku, uzdodams tam rūpēties par hudlariešu mazuli?
O'Mara dusmīgi sāka purināt galvu, velti cenšoties aizdzīt nogurumu, kas aptumšoja viņa apziņu.
Kakstons par to vēl dabūs trūkties.
O'Mara zināja, ka viņš šeit ir pats izturīgākais un viņam piemīt prāvas spēka rezerves. Viņš spītīgi centās sev iestāstīt, ka viss šis nogurums un nervu sabrukums ir tikai viņa iztēles auglis un ka viena vai divas diennaktis bez miega viņa varenajam organismam ir tīrais nieks, pat pēc tās pārcilvēciskās pārpūles nesenās avārijas laikā. Kopumā ņemot, sliktāk nemaz nevarēja būt, tāpēc stāvoklim kuru katru bridi ir jāsāk uzlaboties. Gan jau viņš viņiem vēl parādīs! Kakstonam neizdosies viņu padarīt par psihopātu vai vismaz piespiest lūgt palīdzību.
Vēl nesen viņš pats sev sūrojās, ka nav atradis nodarbošanos, kas tam prasītu visu to, uz ko viš ir spujīgs. Tagad viņam būs nepieciešama visa viņa milzu izturība un apķērība. Viņam uzticēja mazuli, un viņš rūpēsies par to neatkarīgi no tā, vai šis mazulis uzturēsies šeit divas dienas vai divus mēnešus. Vēl vairāk, viņš darīs tā, lai tad, kad ieradīsies mazuļa aizbildņi, tie atzītu viņa nopelnus…
Pavadījis piecdesmit septiņas stundas bez miega, četrdesmit astoņas no tām mazgadīgā FROBa sabiedrībā, O'Mara daudz nebrīnījās par šiem aloģiskajiem un nedaudz sentimentālajiem sapņiem.
Un pēkšņi šī stingrā dienaskārtība, kuru O'Mara jau sāka uzskatīt par pilnīgi neizbēgamu, izjuka. Pēc kārtējā FROBa rēciena, kad viņš, kā parasti, tika pabarots, tas tomēr atteicās apklust.
Sākumā O'Mara apjuka un sašuta: tāda rīcība bija pret visiem noteikumiem. Parasti mazuļi bļauj, tos pabaro, un tie pārstāj bļaut — katrā ziņā uz kādu laiku — FROBs turpretī izturējās tik nekaunīgi, ka O'Mara bija vienkārši šokēts.
Tā bija kaut kāda neprātīga rēkoņa neskaitāmās variācijās. Žēlabaini, kaucoši, nesakarīgi auri kā okeāna viļņi vēlās par O'Maru. Laiku pa laikam skaņas augstums un stiprums mainījās vismežonīgākajā un bezjēdzīgākā veidā, tad pēkšņi pārgāja žņirkstošā tinkšķēšanā it kā mazuļa balss saites būtu pārblīvētas ar drupinātiem stikliem. Laiku pa laikam iestājās divas sekundes līdz pusminūti ilgas pauzes, un tad O'Mara sarāvās, kārtējā skaņu viļņa gaidās.