Tad Monitori nodibinās kontaktus ar svešiniekiem, bet tie, gluži saprotams, gribēs uzzināt par sava slimā ciltsbrāļa likteni, kurš uz to laiku būs pavisam izveseļojies vai ari sācis izveseļoties.
Vai ari…
Konvejs visiem speķiem centās aizdzīt domu: „Bet ja nu pacients nomirs?"
* # #
Pirms nākamā eksperimenta sākuma viņš izprašņāja Priliklu par pacienta emocionālo stāvokli, taču neuzzināja neko jaunu.
Būtne bija nekustīga un acīmredzot bez samaņas.
Kad Konvejs to uzrunāja ar translatora palīdzību, būtni pārņēma bailes, lai gan, pēc Priliklas apgalvojuma, tā saprata, par ko runā Konvejs.
— Es nenodarīšu jums neko ļaunu, — Konvejs lēni un skaidri noteica, tuvodamies pacientam. — Taču man ir nepieciešams jums pieskarties. Ticiet man, es nevēlos jums nodarīt neko ļaunu. — Viņš jautājoši pavērās uz Priliklu.
GLNO teica:
— Bailes un bezpalīdzība. Un vēl padevība liktenim, kas sajaucas ar draudiem… nē, ar brīdinājumu. Viņš noteikti netic tam, ko jūs sakāt, taču cenšas jūs par kaut ko brīdināt.
„Nu, tas jau ir krietni vien labāk," — Konvejs nodomāja. Būtne viņu brīdināja, taču neiebilda pret pieskaršanos.
Viņš piegāja pie pacienta un pieskārās ar cimdā tērptu roku pie tīrās ādas iecirkņa.
Viņa roku it kā atmeta atpakaļ spēcīgs sitiens. Iekliedzies viņš atlēca malā un, berzējot roku, izslēdza translatoru, lai neļautu vaļu savām emocijām.
Nedaudz paklusējis, kā to prasīja pieklājība, FLNO teica:
— Mums izdevās iegūt ļoti vērtīgas ziņas, doktor Konvej. Neraugoties uz fizisko reakciju, pacienta jūtas pret jums nemaz nav izmainījušās.
— Un kas par to? — Konvejs saērcināti noteica.
— Tas, ka šī reakcija ir nepatvaļīga.
Konvejs sagremoja Priliklas paziņojumu un sarūgtināts noteica:
— Tātad mēs nevarēsim pielietot vispārējo anestēziju, pat ja arī mums būtu piemērota narkoze, tāpēc ka sirdi un plaušas darbina nepatvaļīgas muskuļu saraušanās kustības. Bet tas ir kārtējais sarežģījums. Mēs nevaram to anestezēt, bet viņš negrasās mums palīdzēt…
Viņš piegāja pie palātas kontrolpaneļa un nospieda dažas pogas. Stiprinājumi, kas saturēja tīklu, atvērās, un tīkls atvilkās malā.
Konvejs turpināja:
— Viņš pats sev rada traumas, sitoties tīklā. Jūs redzat, ka viņš jau gandrīz pazaudējis vēl vienu taustekli.
Prilikla iebilda pret to, lai novāktu tīklu, uzskatot, ka, nokļuvis brīvībā, pacients var nodarīt sev daudz lielāku ļaunumu.
Konvejs atzīmēja, ka šādā pozīcijā pacients diez vai būs spējīgs brīvi pārvietoties. Viņam ienāca prātā doma, ka poza, kuru ieņēmis pacients, ir ideāla, lai aizsargātos. Tā atgādināja tam kaķa pozu, kurš kautiņa laikā guļ uz sāniem, lai varētu laist darbā visas četras ķepas. Viņa priekšā atradās desmitķepu kaķis, kas spēja aizsargāt sevi pret uzbrukumu no jebkuras puses.
Iedzimtas nepatvaļīgas reakcijas bija evolūcijas produkts. Bet kāpēc gan būtnei vajadzētu ieņemt šo aizsardzības pozīciju un nelaist sev nevienu klāt tieši tad, kad tai ir nepieciešama palīdzība.
Pēkšņi pār Konveju nāca apskaidrība — viņš atrada atbildi uz savu jautājumu! Nē, viņš pats sevi steidzīgi izlaboja, pārvarot
satraukumu, viņš ir pārliecināts, ka atradis atbildi.
* * *
Visi jau no paša sākuma bija izdarījuši nepareizus secinājumus par šīs slimības būtību. Turpinājumā viņi nāca pie nepareiza slēdziena, vienkārša un dabiska, kas bija diagnozes pamatā.
Ja izmaina šo diagnozi, tad var izskaidrot pacienta fizisko un morālo stāvokli, saprast tā naidīguma iemeslus. Un turklāt, kas īpaši svarīgi, tad varēs pielietot vienīgo pareizo ārstēšanas metodi. Beidzot Konvejam radās pamats domāt, ka viņa pacients nemaz nepieder pie ļaunam un naidīgām būtnēm, kā tas sākumā varēja izlikties.
Vienīgais vājais punkts viņa teorijā bija tas, ka tā varēja izrādīties kļūdaina.
Viņš ne ar vienu nevarēja apspriesties par noteikto ārstniecības kursu — tas varēja novest pie dienesta nepatikšanām. Ja viņš iedomātos aizstāvēt šādu ārstniecības metodi, tad pacienta nāves gadījumā viņu varētu vienkārši atlaist.
Konvejs atkal pietuvojās pacientam un ieslēdza translatoru. Viņš jau iepriekš zināja, kāda būs pacienta reakcija, jo tas, ko viņš grasījās darīt, slimniekam bija smags pārbaudījums, bet Konvejs nespēja rīkoties citādi.
Viņš teica:
— Nesatraucieties, jaunais cilvēk, mēs ātri jūs atgriezīsim sākotnējā stāvoklī.
Pacienta reakcija bija tik vētraina, ka doktoram Priliklam, kurš uztvēra visas pacienta jūtas, nācās atstāt palātu.
Un tikai tad Konvejs pieņēma izšķirošo lēmumu. * * #
Nākamās trijās dienās Konvejs regulāri iegriezās palātā. Viņš piefiksēja, cik ātri pieaug cietais apvalks, kas aptvēra jau trīs ceturtdaļas no pacienta ķermeņa. Nebija nekādu šaubu, ka izaugumi izplatās arvien ātrāk un audzējs kļūst arvien resnāks.
Viņš aizsūtīja paraugus uz Patoloģisko laboratoriju, un no turienes viņam atbildēja, ka pacients sirgst ar īpašu, visai aktīvu ādas vēža formu, un vaicāja, vai ir iespējama ķirurģisko metožu pielietošana, vai ārstēšana ar radioaktīvajiem izotopiem. Konvejs atbildēja, ka ne viens, ne otrs nav iespējams, jo tas apdraud pacienta dzīvību.
Konvejs deva rīkojumu, lai neviens pacientu necenšas mierināt, jo viņš jau tāpat ir pietiekami daudz cietis šīs labvēlīgās aprobežotības dēļ. Ja vien Konvejam būtu tiesības aizliegt ieiet palātā visiem, izņemot sevi, Kursedu un Priliklu, tad viņš to nekavējoties izdarītu.
Taču lielāko daļu laika viņš centās pats sevi pārliecināt, ka rīkojas pareizi.
Konvejs kopš pirmās konsīlija dienas apzināti izvairījās no doktora Manona. Viņš negribēja, lai senais draugs apspriestu ar viņu slimības gaitu, tāpēc ka Manons bija pārāk gudrs un viņu nevarēja aptīt ap pirkstu, bet teikt patiesību Konvejs neuzdrošinājās pat viņam. Viņš dedzīgi vēlējās, lai kapteinis Sa- merfilds būtu pārāk aizņemts uz kosmiskā kuģa, lai O'Mara un Skemptons aizmirstu par Konveja eksistenci un lai Manons neiedomātos bāzt degunu svešās darīšanās.
Taču tas nenotika.
* * #
Kad piektās dienas rītā Konvejs otrreiz iegāja palātā, viņu tur sagaidīja doktors Manons. Viņš pēc visiem noteikumiem palūdza atļauju palūkoties uz pacientu. Tad, atmetis pie malas formalitātes, viņš teica:
— Paklausieties, jaunais nekauņa, man apnicis skatīties, kā jūs lūkojaties uz kurpēm vai griestos, tiklīdz es pienāku jums tuvāk. Ja vien man nebūtu tikpat izturīga āda kā traltanam, es jūsu nevērīgās attieksmes dēļ jau būtu sagriezies šķībs un greizs. Es zinu, ka Vecākie savu pirmo darba nedēļu laikā pārlieku nopietni izturas paši pret sevi, taču jūsu rīcība pārsniedz visas robežas.
Viņš pacēla roku un, pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, turpināja:
— Es pieņemu jūsu atvainošanos. Tagad pāriesim pie lietas. Es aprunājos ar Priliklu un zēniem no Patoloģijas. Viņi man teica, ka audzējs ir pilnīgi aptvēris visu ķermeni, ka tas ir rentgena staru necaurlaidīgs, tāpēc par iekšējo orgānu darbību un stāvokli var tikai nojaust. Nevar nogriezt izaugumus, tāpēc ka tad nāksies paralizēt taustekļus, bet tas savukārt var apstādināt sirdi. Ja taustekļi darbosies, operāciju arī neizdosies izdarīt. Tai pašā laikā pacients kļūst aizvien vārgāks un vārgāks, bet jūs nevarēsiet to paēdināt, neatbrīvojot viņa muti. Un turklāt vēl pēdējās analīzes liecina, ka audzējs izplatās ne tikai platumā, bet arī uz iekšu, un ir pamats domāt, ja vien nekavējoties netiks veikta operācija, aste pilnīgi saaugs ar muti. Vai ne?