Konvejs pamāja.
Manons atvilka elpu un turpināja:
— Pieņemsim, jūs amputēsiet locekļus un attīrīsiet no audzēja galvu un asti, aizvietojot ādu ar atbilstošu sintētisku materiālu, bet tiklīdz pacients pietiekami atlabs, atkārtosiet šo operāciju uz pārējām ķermeņa daļām. Es atzīstu, ka šis ceļš ir neparasti sarežģīts, bet pašreizējos apstākļos tas šķiet vienīgais. Protams, var arī radīt viņam mākslīgus locekļus…
— Nē! — Konvejs dedzīgi iesaucās. Ja viņa teorija ir pareiza, tad jebkura operācija šai stadijā izrādīsies liktenīga. Ja ne, ja pacients izrādīsies tāds, kāds tas izliekas no pirmā acu uzmetiena — ļauns un neglābjami naidīgs, un viņa draugi to uzmeklēs…
Nedaudz nomierinājies, Konvejs teica:
— Pieņemsim, jūsu draugs, kas saslimis ar ādas slimību, nokļuvis rokās citplanētu doktoram, un tas nevar izdomāt neko labāku, kā novilkt tam ādu vēl dzīvam esot un noraut viņam rokas un kājas. Kad jūs atradīsiet viņu tādā stāvoklī, jums tas noteikti nepatiks. Pat ja pieņemsim, ka jūs esat civilizēta, iecietīga un uz kompromisiem gatava būtne — bet šīs īpašības mēs vēl nekādi nevaram piedēvēt mūsu pacientam, — es varu droši apgalvot, ka jūs nespēsiet savaldīties.
— Tas taču nav salīdzināms, un jūs visu to lieliski saprotat! — Manons dedzīgi iebilda. — Reizēm nākas riskēt. Jūsu priekšā ir tieši šāds gadījums.
— Nē! — Konvejs atbildēja.
— Varbūt jums ir labāks priekšlikums?
Konvejs neatbildēja uzreiz, bet, rūpīgi apsverot katru vārdu, noteica:
— Man ir kāda doma, taču pagaidām es nevēlētos to apspriest. Ja kaut kas izdosies, jūs pirmais par to uzzināsiet. Ja neizdosies — vienalga uzzināsiet. Visi uzzinās.
Manons paraustīja plecus un grasījās aiziet. Pie durvīm viņš teica:
— Lai ari ko jūs nedarītu, tas ir pietiekami nopietni, reiz jau esat izlēmis turēt to visu noslēpumā. Taču atcerieties, ja jūs atklāsiet šo noslēpumu man, tad neveiksmes gadījumā vainu arī dalīsim uz pusēm…
„Man tomēr ir īsti draugi," — Konvejs nodomāja. Viņu pārņēma kārdinājums visu izstāstīt doktoram Manonam. Taču Manons bija piekasīgs, labs un ļoti kompetents Vecākais terapeits, kas ļoti nopietni izturējās pret savu profesiju, lai gan parasti mēdza jokot par šo tēmu. Diez vai viņš spēs darīt to, ko Konvejs viņam lūgs, un diez vai viņš saglabās noslēpumu, ja ar šo lietu nodarbosies pats Konvejs.
Un Konvejs ar nožēlu pagrozīja galvu.
v
Kad Manons aizgāja, Konvejs atgriezās pie sava pacienta. Tas vēl aizvien atgādināja baranku, taču sažuvušu un grumbām izvagotu baranku.
Konvejam bija grūti sevi pārliecināt, ka ir pagājusi tikai nedēļa kopš tās dienas, kad pacients ieradās Hospitālī.
Taustekļi, kurus arī bija skāris audzējs, saspringti slējās gaisā dažādos leņķos kā sažuvuši miruša koka zari.
Saprotot, ka audzējs noslēgs elpošanas ceļus, Konvejs ievietoja tajos caurules, lai nodrošinātu normālu elpošanu. Caurules līdzēja, taču, neraugoties uz to, pacienta elpošana palēninājās un zaudēja dziļumu. Izklausījis pacientu ar stetoskopu, Konvejs pārliecinājās, ka sirdsdarbība paātrinājusies, bet sitieni kļuvuši vājāki.
Konveju nomocīja šaubas.
Fiksējis slimības vēsturē pulsu un elpošanas ritmu, Konvejs nolēma, ka pienācis laiks biežāk izmeklēt slimnieku, kā arī sarunāt ar Priliklu, lai viņš pavadītu Konveju šo vizīšu laikā.
Kurseda nenolaida acis no Konveja. Viņš nebija to brīdinājis, lai tā klusētu par notiekošo, tā kā tas tikai vēl vairāk veicinātu baumu izplatīšanos. Konvejs jau tāpat bija kļuvis medmāsām par aprunāšanas objektu, un pēdējā laikā viņš ievēroja, ka vecākās medmāsas sāka izturēties pret viņu samērā vēsi. Taču, ja viņam paveiksies, priekšniecība vēl dažas dienas par to neko neuzzinās.
Pēc trim stundām viņš atgriezās palātā kopā ar Priliklu. Viņš atkal pārbaudīja pulsu un elpošanas ritmu, bet GLNO noskaidroja pacienta emocionālo stāvokli.
— Viņš ir ļoti izvārdzis, — Prilikla domīgi noteica. — Dzīvības liesmiņa knapi viņā vairs kvēlo. Ja ņem vērā, ka elpa gandrīz nav jūtama, bet pulss ir biežs un vājš, tad… — Doma par nāvi empātam bija īpaši nepieņemama, un jūtīgais radījums nespēja sevi piespiest pabeigt teikumu.
— Mēs neesam spējīgi viņu par kaut ko pārliecināt, — Konvejs skaļi prātoja. — Viņš nespēj uzņemt barību, un viņam nācās iztērēt enerģijas krājumus…
Konvejs grasījās turpināt apskati, taču viņu negaidīti iztraucēja.
* # *
Būtne, kas tikai ar pūlēm iespraucās pa durvīm, bija traltans.
Konvejs nespēja atšķirt traltanus vienu no otra, taču šo viņš pazina. Pie viņa bija ieradies neviens cits kā pats Tornastors, Patoloģiskās laboratorijas vadītājs.
Diagnosts izbolīja divas acis Priliklas virzienā un iedūcās:
— Izejiet, lūdzu, ārā. Un jūs arī, māsa. — Tad viņš pavērsa visas četras acis pret Konveju.
— Es nolēmu aprunāties ar jums divatā, — Tornastors teica, kad Prilikla un medmāsa izgāja. — Tā kā dažas no manām piezīmēm attiecas uz jūsu profesionālo uzvedību, es negrasos ar liecinieku klātbūtni nostādīt jūs vēl neērtākā stāvoklī nekā tas, kādā jūs jau atrodaties. Taču es sākšu ar labām ziņām. Mums izdevās atklāt līdzekli, kas aptur audzēja augšanu. Tas ne tikai pārtrauc ļaundabīgā audzēja veidošanos, bet arī mīkstina jau bojātos audus un reģenerē ādu un bojātās locītavas.
„ Velns parāvis!" — Konvejs nodomāja. Skaļi viņš noteica:
— Lielisks sasniegums!
Un tā tas patiesi arī bija.
— Mums tas nebūtu izdevies, ja mēs neaizsūtītu uz bojā gājušo kosmoplānu mūsu līdzstrādnieku ar instrukcijām izpētīt visu, kas attiecas uz pacienta vielu maiņu, — Diagnosts turpināja. — Pilnīgi acīmredzami, ka jūs bijāt atstājis novārtā šo informācijas avotu, jo jūs nodarbojāties ar šo jautājumu tikai vienu vienīgu reizi, kad pirmoreiz nokļuvāt uz avarējušā kuģa. Un jums izdevās atrast tikai mazu daļiņu no tā, kas tur bija. Atļausiet man to uzskatīt par jūsu kļūdu, doktor, un norādīt jums, ka tikai jūsu bijušie nopelni izglāba jūs no pazemināšas amatā un atbrīvošanas no pacienta ārstēšanas… Mūsu veiksme kļuva iespējama tikai tāpēc, ka mēs atklājām visai solīdi iekārtotu aptieciņu. Izpētījuši tās saturu, kā arī citas kuģa ierīces, mēs nācām pie secinājuma, ka šis kosmoplāns bija specializēts medicīnisks kuģis. Monitoru virsnieki visai satraucās, kad mēs to viņiem paziņojām…
— Kad? — Konvejs asi vaicāja. Viņa tik rūpīgi celtā celtne negaidīti sabruka. Konvejs sajuta, ka viņam notirpst rokas. Bet, iespējams, vēl nav par vēlu? — Kad jūs viņiem pateicāt, ka tas ir medicīniskais kuģis?
— Tamlīdzīgai informācijai nevajadzētu izraisīt īpašu jūsu interesi, — Tornastors teica, izvelkot no somas lielu kolbu futlārī. — Jums, pirmkārt, ir jāinteresējas par pacientu. Jums būs vajadzīgs šis līdzeklis lielā daudzumā, un mēs attiecīgi rīkojamies, lai paātrinātu tā sintēzi. Taču arī ar to, ko es jums dodu, jau ir pietiekami bojātajiem galvas apgabaliem. Pielietojiet sakarā ar instrukciju. Efekts atklāsies apmēram pēc pusstundas.
* * *
Konvejs uzmanīgi pacēla kolbu. Cenšoties novilcināt laiku, viņš jautāja:
— Kādi ir iespējamie blakusefekti?.. Es nevēlētos lieki riskēt… -
— Doktor, — Tornastors viņu aprāva, — man šķiet, jūs pārvēršat piesardzību par muļķību, pat par noziegumu.