Diagnosta balss Konveja translatorā skanēja monotoni, taču, arī nebūdams empāts, viņš noprata, ka viņa sarunasbiedrs ir ārkārtīgi saniknots. Pēdējās šaubas par to izzuda, kad Konvejs ieraudzīja, cik neganti apmeklētājs devās durvju virzienā.
Konvejs drūmi nolamājās. Monitori kuru katru brīdi stāsies kontaktā ar šo būtņu koloniju, ja vien viņi to jau nav paspējuši izdarīt. Drīz vien pacienta ciltsbrāļi jau atradīsies Hospitālī un vaicās, kas ir izdarīts ar slimnieku. Un ja pacientam ir slikti, iespējamas nepatikšanas, lai cik miermīlīgi šie svešinieki arī nebūtu. Taču vēl reālākas ir nepatikšanas pašā Hospitālī, tāpēc ka Konvejam neizdevās pārliecināt Tornastoru par savu profesionalitāti.
Konvejam rokā bija sažņaugta kolba, kuras saturs spēja izārstēt pacientu. Jebkurā gadījumā tas iznīcinās tā slimības ārējās izpausmes.
Konvejs apvaldīja šaubas, kas to uz mirkli bija pārņēmušas, un stūlgalvīgi nolēma ieturēt savu līniju — lēmumu, kuru tas bija pieņēmis pirms dažām dienām. Viņam izdevās noslēpt kolbu, pirms atgriezās Prilikla.
— Uzklausiet mani, — Konvejs izmisušā balsī noteica. — Es zinu, ko daru, taču, ja es kļūdos un jūs kļūsiet par šī eksperimenta dalībnieku, jūsu reputācija neglābjami cietīs. Vai saprotat?
Kad Prilikla ierunājās, visas sešas viņa tievās kājas nodrebēja. Taču šeit vārdiem nebija tik lielas nozīmes kā jūtām, kuras pārņēma doktoru. Konvejs saprata, ka viņa emocionālais starojums nevar sagādāt Priliklam īpašu prieku.
— Saprotu, — Prilikla teica.
— Lieliski. Bet tagad ķersimies atkal pie darba. Es gribu, lai jūs vēlreiz kopā ar mani pārbaudītu slimnieka elpas biežumu un pulsu, kā arī novērotu viņa emocionālo stāvokli. Es drīz sagaidu viņa stāvokļa izmaiņas un negribētu palaist garām īsto brīdi.
* # #
Divas stundas no vietas viņi nenolaida no pacienta acis, taču nekas nenotika. Uz kādu brīdi Konvejs atstāja pacientu ar Kursedu un Priliklu, cenšoties sazināties ar Skemptonu. Taču viņam atbildēja, ka tas steidzīgi atstājis Hospitāli pirms trim dienām, atstājot sava nozīmēšanas punkta koordinātes, taču nodibināt ar viņu kontaktu nav iespējams.
Konvejs bija nokavējis un nespēja aizkavēt Monitorus nodibināt kontaktu ar citu civilizāciju. Vienīgais, kas viņam tagad atlika — izārstēt pacientu.
Ja tikai viņam ļaus…
Sienas skaļrunis nokāsējās un noteica:
— Doktoru Konveju lūdz nekavējoties ierasties O'Maras kabinetā.
Konvejs nodomāja, ka Tornastors nav velti zaudējis laiku un jau paguvis pasūdzēties.
Tieši tobrīd Prilikla teica:
— Elpošana gandrīz izzudusi. Pulss neregulārs.
Konvejs sagrāba interkoma mikrofonu un tajā iekliedza:
— Runā Konvejs. Nododiet O'Maram, ka es esmu ļoti aizņemts!
Tad viņš pagriezās pret Priliklu un teica:
— Bet kā ar emocijām?
— Emocionālais izstarojums nedaudz palielinājās pulsa pārtraukuma laikā, taču tagad atkal viss atbilst normai. Organisms arvien zaudē spēkus.
— Lieliski. Esiet uzmanīgs!
Konvejs paņēma gaisa paraugu, kas izlauzās no žaunām, un izlaida to caur analizatoru. Pat ņemot vērā elpas retināto sastāvu, analīzes rezultāts neradīja nekādas šaubas. Konvejs sāka justies pārliecinātāks.
— Elpošana gandrīz izzudusi, — Prilikla teica.
Pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, pa durvīm iedrāzās O'Mara. Apstājies tikai sešu collu attālumā no Konveja, viņš pārlieku mierīgā balsī noteica:
— Ar ko gan jūs esat tik ļoti aizņemts, doktor?
Konvejs bija gatavs diet no nepacietības. Viņš lūdzoši pavaicāja:
— Vai jūsu lieta nevar pagaidīt?
— Nē.
Jā, viņam neizdosies atbrīvoties no psihologa, neizskaidrojot tam savas uzvedības iemeslus. Taču Konvejam tik ļoti bija nepieciešama vismaz stunda bez nepiederošo iejaukšanās!
Viņš ātri piegāja pie pacienta un divos vārdos, nelūkojoties uz O'Maru, izklāstīja Galvenajam psihologam savus apsvērumus, kas attiecās uz citplanētiešu „ātro palīdzību" un tās planētas kolonizāciju, no kuras tā startējusi. Viņš beidza ar lūgumu O'Maram aizkavēt Skemptonu, pirms izdosies iegūt vairāk ziņu par pacienta stāvokli.
— Un tā, jūs zinājāt par to jau pirms nedēļas un ne vārda man neteicāt, — O'Mara domīgi noteica. — Es varu saprast jūsu apsvērumus. Taču Monitori ne pirmo reizi nodibina kontaktus un agrāk ar to ir lieliski tikuši galā. Tie ir cilvēki, kas speciāli tiek gatavoti šādām situācijām. Jūs turpretī darbojāties kā strauss — paslēpāt galvu zem spārna un gaidījāt, līdz problēma atrisināsies pati no sevis. Taču viss, kas saistās ar civilizāciju, kura spēj pārvarēt starpgalaktisko telpu, ir pārāk nozīmīgs, lai no tā varētu tik viegli izvairīties. Šādu problēmu ir nepieciešams risināt ātri un pozitīvi. Ideālā gadījumā mēs spēsim nodemonstrēt mūsu labākās jūtas, atgriežot tiem slimnieku, kurš sācis izveseļoties…
Te O'Mara pārgāja uz dedzīgiem čukstiem un pietuvojās Konvejam tik tuvu, ka tas sajuta un sava kakla viņa karsto elpu.
— Pacienta pirmās apskates laikā jūs aizbēgāt uz savu istabu, pirms vēl mēs paguvām sasniegt kādus vērā ņemamus rezultātus. Tas bija kaunpilns solis no profesionālā redzes viedokļa, taču es biju noskaņots labvēlīgi. Vēlāk doktors Manons piedāvāja ārstēšanu, lai gan riskantu, taču ne tikai pieļaujamu, bet pacientam pat vitāli nepieciešamu. Jūs atteicāties kaut ko uzsākt. Patalogi atklāja vielu, kas spēja izārstēt pacientu dažu stundu laikā, taču jūs nevēlējāties izmantot pat šo līdzekli!
— Parasti es nepievēršu uzmanību tenkām un baumām, kas klīst pa Hospitāli, — O'Mara jau skaļāk turpināja. — Taču kad baumas kļūst īpaši uzmācīgas un izplatās pārlieku plaši, it īpaši medmāsu vidū, kas zina, par ko viņas runā, man nākas pievērst tam uzmanību. Man kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, neraugoties uz regulārajām apskatēm, uz neskaitāmajiem paraugiem, kurus jūs esat sūtījis uz Patoloģisko laboratoriju, jūs neesat izdarījis pacienta labā absolūti neko. Viņš lēni mira tai laikā, kad jūs izlikāties, ka jūs viņu ārstējat. Jūs bijāt tik ļoti nobijies no savas iespējamās neveiksmes sekām, ka nebijāt spējīgs pieņemt pat visvienkāršāko lēmumu.
— Nē, — Konvejs iebilda. Šis apvainojums viņu aizskāra, lai gan tika balstīts uz nepietiekamu informāciju. Taču krietni vien nepatīkamāka par šiem vārdiem bija O'Maras sejas izteiksme — tās bija dusmas, skumjas un vilšanās tai cilvēkā, kuram viņš uzticējās gan kā profesionālim, gan kā draugam un kurš viņu tik nežēlīgi pievīla. O'Mara nosodīja sevi ne mazākā mērā kā Konveju.
— Piesardzība var novest līdz absurdam, — viņš gandrīz ar skumjām turpināja. — Reizēm nākas būt drosmīgam. Ja jāpieņem riskants lēmums, jums tas jādara un jāaizstāv to visiem spēkiem.
— Bet kā jums šķiet, velns parāvis, — Konvejs dusmās iesaucās, — ko es daru?
— Neko, — O'Mara atbildēja. — Absolūti neko!
— Pareizi! — Konvejs iesaucās.
— Elpošana izzudusi, — Prilikla klusi noteica.
Konvejs pagriezās pret pacientu un nospieda zvana pogu, izsaucot Kursedu. Tad vaicāja:
— Sirds? Smadzenes?
— Pulss paātrinājies. Emocionālais stāvoklis nedaudz pastiprinājies.
Šai brīdī uzradās Kurseda, un Konvejs sāka dot norādījumus. Viņam bija nepieciešami instrumenti no kaimiņos atrodošās DBLF operāciju zāles. Viņš precizēja: nekāda aseptika nav vajadzīga. Nav vajadzīga arī anestēzija. Tikai lielais grie- žaminstrumentu komplekts.