Medmāsa nozuda, Konvejs izsauca Patoloģiju un vaicāja, kādu koagulantu viņi var rekomendēt pacientam, ja būs nepieciešama ilgstoša operācija. Viņi apsolīja atsūtīt pēc dažām minūtēm.
Kad Konvejs atgāja no interkoma, O'Mara ierunājās:
— Kālab šī visa vētrainā darbība, visa šī miglas pūšana acīs neko nedod un nepierāda… Pacients ir pārstājis elpot. Ja viņš vēl nav miris, tad ir tik ļoti tuvu nāvei, ka šeit gandrīz nav nekādas starpības. Un jūs esat par to atbildīgs.
Konvejs pašūpoja galvu.
— Es nevaru pašlaik jums to visu paskaidrot, taču būšu jums ļoti pateicīgs, ja jūs sazināsieties ar Skemptonu un palūgsiet viņu nesteigties. Man ir vajadzīgs laiks, bet cik tieši — es nezinu.
— Jūs nezināt, kad beidzot viss būs pagalam, — O'Mara ļauni noteica, taču, neraugoties uz to, tomēr piegāja pie interkoma. Kamēr viņš nodibināja sakarus, Kurseda ieripināja galdiņu ar instrumentiem.
Konvejs novietoja to līdzās pacientam, tad pār plecu izmeta O'Maram:
— Padomājiet lūk par ko: pēdējo divpadsmit stundu laikā no pacienta plaušām izplūda pilnīgi svaigs gaiss.. Pacients elpo, taču neizmaina gaisa sastāvu organismā… Viņš pieliecās pie slimnieka, pielika pie tā stetoskopu un ieklausījās. Sirdspuksti kļuva biežāki un stiprāki. Taču pulss saglabājās neregulārs, skaņas, kas izlauzās cauri biezajai, cietajai čaulai, kas gluži kā miza pārklāja visu ķermeni, šķita dobjas un izkropļotas. Konvejs nebija īsti pārliecināts, vai tie bija tikai sirdspuksti vai vēl kaut kas cits. Viņš nezināja, tas ir vai nav normāls stāvoklis.
— Ko jūs te melšat, — O'Mara izjauca viņa domu gaitu. Konvejs saprata, ka viņš skaļi prātoja. — Vai tikai jūs negribat teikt, ka pacients nav nemaz slims?..
Konvejs izklaidīgi atbildēja:
— Māte pirms dzemdībām var stipri ciest, taču to nenosauksi par slimību…
— Konvej! — O'Mara ierunājās, ar tādu spēku ievelkot gaisu, ka to varēja dzirdēt pa visu palātu. — Es sazinājos ar
Skemptona kosmoplānu. Viņi jau ir nodibinājuši kontaktu ar šo civilizāciju. Tūdaļ Skemptons pienāks pie mikrofona.. Es palielināšu skaņu — jūs arī dzirdēsiet, ko viņš teiks.
— Ne pārlieku skaļi, — Konvejs brīdināja. Tad, pagriezies pret Priliklu, noteica: — Kāds emocionālais starojums?
— Paaugstinājies. Es atkal uztveru dažādas emocijas. Nomāktības, nepacietības un baiļu sajūta — iespējams, klaustro- fobija [6] , kas līdzinās panikai.
Konvejs uzmanīgi un nesteidzīgi aplūkoja pacientu. Tas bija nekustīgs, tad Konvejs aprauti noteica:
— Vairāk mēs nevaram riskēt. Varbūt viņš ir pārāk vārgs, lai pats ar visu tiktu galā. Sirmi, māsa.
Sirmis bija domāts tam, lai O'Mara nevarētu novērot operācijas gaitu. Ja Galvenais psihologs ieraudzītu, ko Konvejs grasījās darīt, tad viņš vēl varētu izdarīt nepareizus secinājumus un nolemtu pielietot spēku pret Konveju.
— Satraukums pieaug, — Prilikla pēkšņi noteica. — Sāpju sajūtas nav, taču sākušās intensīvas lēkmes…
Konvejs pamāja. Viņš paņēma skalpeli un sāka griezt audzēju, cenšoties noteikt tā biezumu. Tas līdzinājās korķim un viegli padevās.
Astoņu collu dziļumā viņš atklāja kaut ko tādu, kas līdzinājās pelēkai, eļļainai un pakļāvīgai membrānai, taču nekāds šķidrums operācijas laikā neparādījās.
Konvejs atviegloti nopūtās, novāca skalpeli un izdarīja griezumu citā vietā. Šoreiz membrāna bija zaļgana un viegli vibrēja.
Viņš turpināja griezt.
Kļuva acīmredzams, ka audzēja biezums vidēji sasniedza astoņas collas. Strādājot drudžainā ātrumā, Konvejs izdarīja griezumus deviņās vietās, apmēram vienādā attālumā vienu no otra ap visu ķermeņa riņķi. Tad jautājoši pavērās uz Priliklu.
— Daudz sliktāk, — GLNO teica. — Neizsakāma morāla nospiestība, izmisums, bailes, elpas trūkums…
Nepaspēja empāts izteikt līdz galam, kad Konvejs atvēzējās ar skalpeli. Viņš graizīja ķermeni, savienojot griezumus vienā milzigā rētā. Ātruma labā viņš ziedoja visu. Neviens nespētu šo operāciju nosaukt par ķirurģisku iejaukšanos — jebkurš
miesnieks ar trulu cirvi būtu veicis šo operāciju akurātāk. * * *
Pabeidzis darbu, viņš kādu laiku lūkojās uz pacientu, taču nespēja uztvert nekādu kustību. Konvejs aizmeta skalpeli un sāka ar rokām raut nost mizu.
Pēkšņi palātu piepildīja Skemptona balss, kas uzbudināti stāstīja par nolaišanos citgalaktiskajā kolonijā un par nodibinātajiem sakariem ar tās iemītniekiem. Viņš turpināja:
— … Paklausieties, O'Mara, viņiem ir tik neparasta sociālā struktūra. Es neko tamlīdzīgu vēl neesmu redzējis. Viņiem ir divas dažādas formas…
— Kas pieder vienai un tai pašai sugai, — Konvejs iestarpināja, nepārtraucot darbu.
Pacients acīmredzami atdzīvojās un sāka palīdzēt ārstam.
Konvejam gribējās kliegt no satraukuma, bet viņš turpināja:
— Viena forma — šeit gulošais desmitkājainais draugs. Tiesa, viņam nav paredzēts bāzt asti mutē. Taču tā ir tikai pārejas stadija…
— Otra forma, tā… tā… — Konvejs apklusa, ielūkojoties būtnē, kas tikko bija nākusi pasaulē.
„Audzēja" gabali mētājās uz grīdas. Daļu nogrieza Konvejs, bet no atlikušās daļas atbrīvojās arī pats jaundzimušais.
— Elpo skābekli, — Konvejs turpināja. — Dēj olas. Garais, bet lokanais ķermenis aprīkots ar četrām kājām kā kukainim, manipulatoriem, parastajiem sajūtu orgāniem un trim spārnu pāriem. Ārēji atgādina sienāzi. Es pat teiktu, ka pirmā forma, spriežot pēc primitīvajiem taustekļiem, ir piemērota smagiem darbiem. Tik ilgi līdz tā nepārdzīvos „kūniņas" stadiju un nepārvērtīsies daudz kustīgākajā, elegantajā būtnē, to nevar uzskatīt par pilnīgi nobriedušu un gatavu patstāvīgam atbildīgam darbam. Es domāju, ka tas arī noved pie šīs sarežģītās sabiedrības rašanās… v.
— Es tieši pašlaik gribēju teikt, — Skemptons iejaucās, un viņa balsī skanēja vilšanās, kā cilvēkam, kas gribējis radīt sensāciju, taču no tā nekas nav iznācis, — ka divas tādas būtnes atrodas uz mūsu kosmiskā kuģa borta un tās pārņems visas rūpes par pacientu. Viņi uzstāj, lai ar pacientu nekādā gadījumā neko nedarītu…
Tieši tobrīd O'Mara iekļuva aiz širmja. Viņš stāvēja, acis iepletis, un lūkojās uz pacientu, kas izlocīja savus spārnus, tad ar pūlēm saņēma sevi rokās.
— Es domāju, ka jūs pieņemat manu atvainošanos, doktor, — viņš teica. — Bet kāpēc jūs nevienam neteicāt?..
— Man nebija pierādījumu, ka mana teorija ir pareiza, — Konvejs atbildēja. — Kad pacients izrādīja paniku, man radās iespaids, ka šis „audzējs" ir normālais stāvoklis. Jebkurš kāpurs pretosies, lai viņam nenorautu kūniņas apvalku, tāpēc ka tad viņš aizies bojā. Bija arī citi apsvērumi. Trūka orgāna barības uzņemšanai, aizsargpozīcija ar izstieptiem taustekļiem, kas saglabājusies vēl no tām dienām, kad dabiskie ienaidnieki apdraudēja jauno radību, kas ieslēpta lēni cietējošā apvalkā. Visbeidzot tas, ka pēdējā stadijā gaisā, kas izgāja no plaušām, nebija nekādu izmaiņu, tātad sirdij un plaušām, kuras mēs saklausījām, nebija tiešas saistības ar organismu.
Konvejs pastāstīja, ka sākumā viņš nebija īsti pārliecināts par savas teorijas pareizību, taču tomēr nepaklausīja Manona un Tornastora padomiem. Viņš nolēma, ka pacienta stāvoklis ir normāls vai salīdzinoši normāls un labākais lēmums būtu neko neuzsākt. Tā viņš arī rīkojās.