Viņš turējās cik spēja — minūtes desmit, ne vairāk, — tad, jau nez kuro reizi, novilka no dīvāniņa savu svina noguruma pielieto ķermeni.
— Kāda velna pēc tu auro? — viņš iekliedzās, pārspējot mazuļa rēkoņu. FROBs bija no galvas līdz kājām pārklāts ar barības maisījumu, tāpēc viņš nevarēja būt izsalcis.
Tiklīdz mazulis ievēroja O'Maru, viņš ieaurojās vēl skaļāk un uzstājīgāk. Uz mazua muguras izvietotais kaluja plušām līdzīgais muskuļainais vārsts, kuru FROBi izmantoja tikai lai padotu skaņu signālus, neiedomājamā ātrumā šāvās ārā un krita atpakaļ.
O'Mara aizbāza ausis — tas neko nelīdzēja — un mežonīgi iekliedzās:
— Aizveries!
Viņš lieliski saprata, ka nesen par bāreni kļuvušais hud- larietītis droši vien vēl joprojām ir apjucis un izbiedēts, ka tikai ar barošanu vien nevar apmierināt visas tā emocionālās prasības, un tāpēc viņš izjuta dziļu žēlumu pret nelaimīgo radījumu. Taču šīs jūtas bija pilnīgā pretrunā ar sāpēm, nogurumu un tiem drausmīgajiem skaņu viļņiem, kas plosīja viņa ķermeni.
— Aizveries! AIZVERIES!!! — O'Mara ieaurojās un metās virsū mazulim, spārdot to ar kājām un apstrādājot ar dūrēm cik spēka.
Un — tavu brīnumu! — pēc šādas intensīvas desmitminūšu dauzīšanas hudlarietītis pēkšņi pārstāja aurot.
Kad O'Mara atkal atkrita krēslā, viņš vēl arvien trīcēja. Šīs desmit minūtes viņu bija vadījis akls dzīvniecisks naids. Un tagad viņš ar šausmām un pretīgumu aptvēra sava nodarījuma absolūto bezjēdzību un cietsirdību.
Nebija nekādas jēgas mēģināt sev iestāstīt, ka hudlarietītis, protams, ir biezādaina būtne un, iespējams, pat nav sajutis šos belzienus; mazulis taču tomēr bija apklusis — tātad, tā vai citādi, viņš ticis iespaidots. Hudlarieši ir tiešām stipras un neparasti izturīgas būtnes, bet tas taču bija tikai mazulis, un cilvēka mazuļiem, piemēram, ir viegli ievainojama vieta — galvvidus…
Kad O'Maras izmocītais ķermenis jau sāka grimt miegā, pēdējā viņa sakarīgā doma bija par to, ka viņš droši vien ir
pats pēdējais nelietis pasaulē.
* * #
Pēc sešpadsmit stundām viņš pamodās. Tas bija lēns, dabisks atmošanās process, kas to lēni iznesa no nemaņas dzelmes.
Tiklīdz viņš paspēja izbrīnīties, ka par savu pamošanos viņam nav jāpateicas mazulim, viņš tūdaļ atkal iegrima miegā. Nākošreiz viņš pamodās jau pēc piecām stundām, un šīs pamošanās iemesls bija Voringa ierašanās.
— Doktors P-p-pelings lūdza nodot šo te lietu, — viņš teica, pametot O'Maram mazu grāmateli. — T-t-to es nedaru tevis dēļ, vai s-s-saprati. — Vienkārši viņš teica, ka tas vajadzīgs mazulim. K-k-kā viņam klājas?
— Guļ, — O'Mara atbildēja.
Vorings aplaizīja lūpas.
— Man… jāpārbauda. Ka-ka-kakstons tā teica.
— Lai tad Ka-ka-kakstons arī pārbauda, — O'Mara mēdoties viņu atdarināja.
Viņš klusējot vēroja, kā Voringa seja saspringa un koši piesarka.
Vorings bija kalsns, jauns, ātri iekarsa un nebija ļoti stiprs. Jau kopš pašas pirmās dienas O'Maram piestāstīja pilnas ausis par šo staru operatoru.
Reiz, atomreaktora uzpildīšanas laikā, atgadījās avārija, un Vorings tika iesprostots nodalījumā, kas nebija pietiekami aizsargāts pret radiāciju. Taču viņš nezaudēja galvu un, sekojot instrukcijām, kuras tam pa radio nodeva inženieris, spēja novērst kodolsprādzienu, kas apdraudēja visu to dzīvības, kuri atradās šai iecirknī. Viņš strādāja, skaidri apzinoties, ka ar šādu radiācijas līmeni pilnīgi pietiek, lai viņu nogalinātu dažu stundu laikā.
Aizsardzība tomēr izrādījās daudz drošāka, nekā to bija domājuši, un Vorings neaizgāja bojā. Tomēr šim atgadījumam bija likumsakarīgas sekas.
Vorings bieži zaudēja samaņu, sāka stostīties, viņa nervu sistēma sāka uzdot, un vispār mēļoja, ka Voringa uzvedība reizēm ir visai dīvaina, par ko O'Mara drīz pats varēs pārliecināties, un viņš pareizi darīs, ja pacentīsies nepievērst tam visam nozīmi. Galu galā Vorings taču viņus visus izglāba, un jau tāpēc vien viņš ir pelnījis īpašu attieksmi. Šī iemesla dēļ Vo- ringam it visi piekāpās: viņam padevās visās sadursmēs, strīdos un spēlēs, neatkarīgi no tā, vai iznākumu izšķīra prasme vai akls gadījums, un vispār viņu cieši un gādīgi ietina sentimentālu rūpju mīkstajā vatē.
Raugoties uz niknumā nobālušajām Voringa lūpām, uz viņa cieši sažņaugtajām dūrēm, O'Mara pasmaidīja. Viņš nepiekāpās Voringam nevienā lietā, cik vien tas, protams, bija viņa spēkos.
— Ej un palūkojies, — O'Mara beidzot ieteica. — Dari tā, kā tev Kakstons lika.
Viņi iegāja kajītē, uzmeta ātru skatienu mazulim, kas laiku pa laikam nodrebēja miegā, un tūdaļ pat izgāja.
Vorings stostīdamies paziņoja, ka viņam jāiet prom, un devās pie slūžām. Vispār jau viņš pēdējā laikā nemaz tik stipri nestostījās, un O'Mara to lieliski saprata: droši vien Vorings baidījās, lai neaizsāktos saruna par pēdējo avāriju.
— Pagaidi, — O'Mara viņu atturēja. — Man iet uz beigām barības maisījums. Vai tu nevarētu…
— P-p-pats arī gādā!
O'Mara lūkojās viņam tieši virsū, un Vorings samulsis novērsa skatienu.
Tad O'Mara mierīgi teica:
— Kakstons nevar prasīt no manis vienlaicīgi gan vienu, gan otru. Ja jau mazulis ir tik rūpīgi jānovēro, ka pat barošanas laikā to nedrīkst izvest ārpusē, tad no manas puses būtu noziegums tā vienkārši ņemt un aiziet, un atstāt viņu vienu uz vairākām stundām. Tev tas būtu jāsaprot. Dievs vien zina, kas ar viņu notiks, ja es viņu šeit atstāšu vienu. Man uzdeva par viņu rūpēties, un tāpēc es uzstāju…
— B-b-bet nedrīkst taču…
— Tikai kādas pāris stundiņas pārtraukumos starp maiņām, un arī taču ne katru dienu, — O'Mara asi noteica. — Izbeidz čīkstēt. Un izbeidz apšļakstīt mani ar savām siekalām, tu jau esi izaudzis no īsajām bikšelēm un tev jau būtu laiks sākt runāt pareizi.
Vorings dziļi, krampjaini ievilka gaisu plaušās un, žokļus neatverot, izelpoja.
— Tas… aizņems… visu… manu brīvo laiku… — viņš teica. — FROBu sekcija, kurā glabājs viņu barība… rīt tiks pievienota galvenajam korpusam. Barības maisījumu nāksies izvest vēl līdz pievienošanai.
— Redzi, cik tev labi sanāk, kad tu seko tam, kā runā, — O'Mara smaidot piebilda. — Panākumi ir acīmredzami. Jā, vēl — kad nometīsi barības rezervuārus pie slūžām, pacenties pārāk netrokšņot, lai nepamodinātu mazuli.
Divas nākamās minūtes Vorings tikai to vien darīja, ka apsaukāja O'Maru visos iespējamajos lamu vārdos, ne reizi pie tam neatkārtojoties un neaizķeroties.
— Es taču tev jau teicu, ka panākumi ir acīmredzami, — O'Mara beidzot pārmetoši piebilda. — Nav nekādas vajadzības to lieku reizi vēl pierādīt.
Kad Vorings izgāja, O'Mara iedomājās par priekšā stāvošo hudlariešu sekcijas montāžu. FROBi dzīvoja vienā no centrālajiem nodalījumiem, kur gravitācijas režģi nodrošināja četrus g, kā arī bija radītas dažas citas ērtības. Ja jau šo nodalījumu paredzēts teju teju montēt kopā ar galveno korpusu, tas nozīmē, ka līdz pilnīgai montāžas pabeigšanai atlikušas kādas piecas sešas nedēļas.
O'Mara labi saprata, ka šīs pēdējās montāžas stadijas radīs vislielākos satraukumus. Operatori, krītot nost no kājām aiz noguruma, patvērušies drošā aizsegā, pārbīdīs tukšumā tūkstoš- tonnīgus milzeņus un uzmanīgi tos savienos vienu ar otru, bet montētāji pa to laiku pārbaudīs tuvojošos virsmu paralelitāti, koriģēs un sagatavos savienošanai.