Daudzi no viņiem, ignorējot brīdinājuma signālus, pakļaus sevi galējam riskam, lai tikai ieekonomētu laiku un vēlāk nevajadzētu visu pārmontēt.
O'Mara, protams, daudz labprātāk strādātu šīs montāžas noslēguma posmos, nekā šeit auklētu visādus mazuļus.
Atcerējies par mazuli, viņš atkal izjuta satrukumu, kuru bija slēpis no Voringa. Vēl nekad līdz šim mazulis nebija tik ilgi gulējis — kopš tā laika, kad viņš aizmiga, vai, pareizāk sakot, tika aizmidzināts visai nedelikātā veidā, bija jau pagājušas vismaz kādas divdesmit stundas. Tiesa, FROBi ir izturīgas būtnes, taču tomēr, vai nevarētu tā atgadīties, ka mazulis nav vis vienkārši aizmidzis, bet zaudējis samaņu šīs nežēlīgās dauzīšanas rezultātā.
O'Mara sagrāba grāmatu, kuru tam atsūtījis Pelings, un sāka drudžaini lasīt.
Tas nebija nemaz tik viegli, bet pēc divām stundām O'Mara jau šo to zināja par mazgadīgu hudlarictīšu kopšanu; šī informācija viņu nomierināja un tai pašā laikā arī satrauca. Kā rādās, O'Maras dusmu uzliesmojums un tam sekojošā rīcība bija gājusi mazulim tikai labumā — mazgadīgiem FROBiem ir nepieciešami īsti glāsti, bet paviršs to pūļu uzskaitījums, kādas pieliek pieaugušie FROBi, maigi iepliķējot savu bērneli, pārliecināja O'Maru, ka viņa negantie belzieni mazulim šķita kā ļoti maigi glāsti. Taču grāmata brīdināja no pārbarošanas briesmām, un šeit O'Mara neapšaubāmi bija šāvis pār strīpu.
Pēc visa spriežot, mazulim esot nomodā, to vajadzēja barot pēc katrām piecām sešām stundām un nomierināt ar fiziska spēka pielietojumu, iepliķējot, ja mazulis ir satraukts vai prasa vēl barību. Izrādījās arī, ka FROBu bērneļi ir regulāri jāpeldina un turklāt visai bieži.
Uz viņu dzimtās planētas šāda pelde atgādināja attīrīšanas procedūru ar spēcīgas smilšu strūklas palīdzību, taču O'Mara uzskatīja, ka tas droši vien ir saistīts ar spiedienu un viņu dzimtās atmosfēras blīvumu. Turklāt viņam radās vēl viena problēma — kā nodrošināt pietiekami spēcīgus nomierinošus belzienus? Viņš ļoti nopietni šaubījās par to, ka spēs nonākt afekta stāvoklī katrreiz, kad mazulim būs nepieciešama vecāku mīlestības hudlarietiskā porcija.
Katrā ziņā viņam tagad bija milzum daudz laika, lai to visu rūpīgi apdomātu, un viņš vēl arī noskaidroja, ka hudlarietīši paliek nomodā divas diennaktis, bet tad guļ veselas piecas no vietas.
Pa to laiku, kamēr viņa aprūpējamais gulēja, O'Mara spēja izdomāt, kā viņu samīļot un mazgāt, un pat iemanījās izbrīvēt pāris brīvas dienas, lai atpūstos un uzkrātu spēkus divām priekšā stāvošajām sūrā darba diennaktīm.
Cilvēkam ar parasto spēku rezervi šāds režīms būtu nepanesams, taču O'Mara pēc divām nedēļām ievēroja, ka viņa organisms fiziski un garīgi pielāgojās šādam darba ritmam un visām ar to saistītajām grūtībām.
Pēc četrām nedēļām savainotā kāja pārstāja sāpēt un nebija vairs stīva, bet mazulis tam vairāk nesagādāja vispār nekādas rūpes.
Bet tostarp grandiozais projekts tuvojās noslēgumam. Ja neskaita šādas tādas nebūtiskas pārbūves, tad šis viss ažūrais telpiskais labirints bija jau samontēts. Ieradās izmeklētājs no Monitoru Korpusa un nopratināja acīmredzot visus, bet tikai ne O'Maru.
O'Maru, protams, interesēja, vai Voringu jau arī nopratinājuši, un ja tas noticis, ko viņš liecinājis. Izmeklētājs bija profesionāls psihologs, kā visi pārējie Projekta inženieri, un droši vien nebija muļķis.
O'Mara pie sevis nosprieda, ka arī viņš, O'Mara, nav nekāds muļķis; viņš visu apdomāja un būtībā par izmeklēšanas rezultātiem bija drošs. Taču viss atkarīgs no tā, ko Monitoram teicis Vorings.
„Tu esi gluži vai kļuvis zaļš no bailēm, — O'Mara ar nicinājumu domāja par sevi. — Tagad, kad tavas iemīļotās teorijas beidzot tiek pakļautas nopietnai pārbaudei, tu kā tāds muļķis esi pārbijies, ka tās varētu izrādīties nepareizas. Tu esi gatavs līst uz vēdera pie Voringa un laizīt viņam zābakus."
O'Mara apzinājās, ka tas ienestu nejaušības elementu tai situācijā, kurai vajadzēja būt prognozējamai, un gandrīz pilnīgi noteikti visu izbojātu. Neraugoties uz to, vilinājums bija ļoti spēcīgs.
# * *
Tā bija jau sestā nedēļa, kopš O'Mara bija spiests kopt mazuli, un viņš sāka studēt tās pārsteidzošās un ērmīgās kaites, kurām ir pakļauti mazgadīgie hudlarietīši, kad pēkšņi slūžu signālierīce ziņoja, ka kāds ieradies vizītē.
O'Mara steidzīgi pieleca no krēsla un lūkojās uz lēnām vaļā verošos lūku, cenšoties neizrādīt pat mazākās satraukuma pazīmes.
Taču tas bija tikai Kakstons.
— Es gaidīju Monitoru, — O'Mara teica.
Kakstons pasmīnēja.
— Hm… Vai tad viņš ar jums vēl nerunāja? Iespējams, viņš to uzskata par lieku laika tērēšanu. Pēc visa tā, ko mēs viņam pastāstījām, viņš droši vien domā, ka šī lieta ir pilnīgi skaidra. Pie jums viņš ieradīsies jau ar roku dzelžiem.
O'Mara tikai palūkojās uz viņu. Viņam tā vien gribējās pajautāt Kakstonam, vai Monitors jau ir nopratinājis Voringu, taču viņš apspieda šo vēlēšanos.
— Es atnācu pavaicāt, ko jūs darāt ar ūdeni, — Kakstons naidīgi noteica, — no noliktavām ziņo, ka jūs esat pieprasījis trīsreiz vairāk ūdens nekā varējāt izmantot. Esat šeit ierīkojis akvāriju vai kaut ko tādā pašā garā?
O'Mara tīšām izvairījās no tiešas atbildes. Viņš tikai noteica:
— Laiks peldināt mazuli, vai negribat paskatīties?
Viņš pieliecās, veikli atbīdīja malā apšuves gabalu sev tieši zem kājām un iebāza roku atsegtajā caurumā.
— Ko jūs darāt? — Kakstons iekliedzās. — Tur taču atrodas gravitācijas režģi, tos nedrīkst aiztikt.
Grīda pēkšņi sašķiebās asā leņķī. "Kakstons lādēdamies uzgāzās virsū mēbelēm. O'Mara iztaisnojās, atvēra slūžu iekšējās durtiņas un devās uz guļamnodalījumu.
Kakstons viņam sekoja, nepārstādams aurot, ka O'Maram nav ne tiesību, ne pietiekamas kvalifikācijas, lai tas varētu pats regulēt mākslīgās gravitācijas ierīci.
Iegājis guļamistabā, O'Mara paziņoja:
— Tas ir rezerves barošanas rezervuārs, uz kura uzrīkots sūknis, kas ir pārtaisīts tā, lai padotu ūdens strūklu zem augsta spiediena.
Viņš nodemonstrēja, kā darbojas ierīce, apskalojot nelielu hudlarietīša ādas apgabalu. Taču mazulis bija pilnībā aizņemts ar to, ka beidza lauzt vienu no krēsliem, un nepievērsa ienācējiem nekādu uzmanību.
— Jūs savā priekšā redzat, — O'Mara turpināja, — ādas apgabalu, kur barības maisījums vēl nav pilnīgi sacietējis. Šo garozu pēc noteikta laika perioda ir jānoskalo, tāpēc ka tā aizsprosto barības uzņemšanas ceļus un tādā veidā samazina barības pārstrādi. Tā visa rezultātā mazais hudlarietītis slikti jūtas, un viņš … ē-ē… sāk draiskoties.
O'Mara turpināja runāt tukšumā. Viņš redzēja, ka Kakstons pat neskatās uz mazuli, bet apcer ūdens strūkli, kas, atsitoties no hudlarietīša, tagad jau straumītē tecēja pa krietni sašķiebtajām dzīvojamās telpas durvīm atvērtajā slūžu lūkā. Taču tas nāca O'Maram tikai par labu, jo uz mazuļa ādas pēkšņi parādījās tādas krāsas un konsistences pleķis, kādu O'Mara nekad agrāk netika ievērojis.
Iespējams, ka uztraukumam nebija pamata, taču tomēr labi, ka Kakstons to neredz un neuzdos liekus jautājumus.
— Bet kas tur augšā? — Kakstons vaicāja, norādot uz griestiem.
Lai nodrošinātu mazulim maigu apiešanos, kādu tas neapšaubāmi bija pelnījis, O'Maram nācās izgatavot veselu sviru, bloku un atsvaru sistēmu un nostiprināt šo neveiklo mašīnu pie griestiem. Šķiet, viņš pat lepojās ar savu ierīci; tā ļāva apveltīt mazuli ar kārtīgu, solīdu pliķi — sitienu, ar kuru varētu uz vietas nosist cilvēku. Taču O'Mara stipri šaubījās par to, vai šis izgudrojums iepatiksies Kakstonam. Visticamāk, ka iecirkņa priekšnieks apvainos viņu par to, ka tas ņirgājas par mazuli, un aizliegs pielietot tamlīdzīgus paņēmienus.