Tāpēc O'Mara steidzās ārā no guļamnodalījuma un kā starp citu izmeta:
— Vienkāršs pacēlājs.
* * *
O'Mara izberza ar lupatu slapjos plankumus uz grīdas un iemeta lupatu slūžās, kas bija jau līdz pusei piepildītas ar ūdeni. Kurpes un kombinezons arī bija samirkuši, tāpēc viņš tos arī iemeta turpat, tad aizvēra iekšējo lūku un atvēra ārējo.
Kamēr ūdens uzvārījās, izlaužoties vakuumā, O'Mara pārslēdza gravitācijas režģus, lai grīda atkal kļūtu horizontāla, tad izvilka no slūžām savas kurpes, kombinezonu un pārējo apģērbu, kas jau bija paguvis pilnīgi izžūt.
— Jums, kā redzu, viss ir lieliski organizēts, — Kakstons norūca, nostiprinot sava skafandra sejassargu. — Katrā ziņā jūs rūpējaties par mazuli labāk nekā to darīja viņa vecāki. Pacentieties turpināt tādā pašā garā.
Pēc tam viņš piebilda:
— Monitors apciemos jūs rīt deviņos no rīta.
Un izgāja.
O'Mara iemetās atpakaļ guļamistabā, lai uzmanīgāk aplūkotu aizdomīgo plankumu. Plankums bija bāls, pelēki zils, un šai vietā gludā, gandrīz tēraudcietā āda bija sasprēgājusi.
O'Mara uzmanīgi paglaudīja plankumu, mazulis tūdaļ pat sarāvās un nesapratnē iekaucās.
O'Mara neatcerējās, ka būtu lasījis grāmatā par kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš taču nebija to izlasījis līdz galam. Jo ātrāk viņš to izdarīs, jo labāk.
Visdažādākās būtnes šeit galvenokārt sazinājās ar transla- tora palīdzību, kas šķiroja un klasificēja visas saprātīgās skaņas, bet tad atskaņoja tās runājošās būtnes valodā. Tajos gadījumos, kad ar translatoru nepietika, izmantoja mnemogrammu sistēmas. Mnemogrammas pārnesa visas būtnes jutekliskās sajūtas, zināšanas un psiholoģiskās īpatnības tieši otras būtnes apziņā.
Daudz mazāk populāra un precīza bija to rakstisko simbolu izmantošana, kas veidoja tā saucamo universālo valodu jeb uni- versumu.
Universums derēja tikai tām būtnēm, kuru smadzenes bija pieslēgtas pie optiskiem receptoriem, kas spēja izlobīt ziņas no simboliskām zīmēm uz plakanas virsmas — citiem vārdiem sakot, no rakstiska teksta.
Lai gan bija visai daudz būtņu, kas apveltītas ar šo spēju, tomēr dažādiem tipiem parasti bija dažāda reakcija uz krāsu. Tas, ko O'Mara uzskatīja par pelēki zilo, citai būtnei varēja likties pelēki dzeltens vai purpursarkans, un, pilnīgi iespējams, tieši šī cita būtne varēja būt hudlariešu grāmatas autors.
Vienā no grāmatas pielikumiem bija ievietota salīdzināmā tabula aptuvenai krāsu attiecību noteikšanai, taču rakņāties tajā bija ļoti garlaicīgs un ilgs darbs, turklāt arī O'Maras univer-
suma zināšanas nebija nemaz tik spīdošas.
* * *
Pēc piecām stundām O'Mara vēl joprojām nespēja noteikt diagnozi, bet pa to laiku pelēki zilais plankums uz mazuļa ādas palielinājās divkārt un līdzās tam uzradās vēl trīs tādi paši. Skaidri nezinot, vai rīkojas pareizi, O'Mara tomēr pabaroja mazuli un atkal iegrima grāmatas studēšanā.
Ja varēja ticēt rokasgrāmatai, tad bija burtiski simtiem dažādu slimību, kas apdraudēja jaunos hudlarietīšus. O'Maras mazulis no tām laimīgā kārtā izvairījās tikai tāpēc, ka viņu baroja ar barības koncentrātiem un viņam nebija kontakta ar tām baktērijām, kas bagātīgi mājoja viņa dzimtās planētas atmosfērā.
O'Mara gan mierināja sevi, ka mazuļa slimība droši vien ir kāds masalu uzbēruma hudlariešu ekvivalents, tomēr plankumi izskatījās visai draudīgi. Nākošajā barošanas reizē tie jau bija veseli septiņi, visi tie ieguva zilgani ļaunu vēstošu nokrāsu, un piedevām vēl mazulis nepārtraukti sevi pļaukāja ar saviem izaugumiem jeb taustekļiem. Acīmredzot plankumi neciešami kņudēja.
Uzzinājis šos jaunumus, O'Mara atkal uzmanīgi pievērsās grāmatai.
Un pēkšņi viņš uzdūrās tam, ko meklēja. Simptomu uzskaitījumā tika norādīti izteikti plankumi uz ādas un neciešama kņudoņa, kuru izsauc ādā neuzsūkušās barības daļiņas.
Vienīgā ārstēšanas metode bija kairināto ādas apgabalu attīrīšana, lai tādā veidā novērstu kņudoņu un niezi, bet par visu pārējo parūpēsies pati daba. Šī bija hudlariešiem visai reta slimība, tās simptomi parādījās ļoti pēkšņi, tā tikpat ātri attīstījās un tikpat ātri arī izzuda.
Grāmatā tika apgalvots, ka pareizas slimnieka kopšanas gadījumā šī slimība nav absolūti bīstama.
O'Mara sāka salīdzināt hudlariešu skaitļus ar cilvēku skaitļiem. Viņš izskaitļoja, ka krāsainie plankumi var sasniegt astoņpadsmit collu diametrā un tie var uzrasties pat vesels ducis, pirms sāks izzust. Un tam visam jānotiek sešu stundu laikā kopš tā brīža, kad O'Mara ievēroja pirmo plankumu.
Tāpēc viņam nebija nekāda pamata satraukties.
IV
Pēc kārtējās barošanas O'Mara rūpīgi notīrīja zilos plankumus, tomēr, neskatoties uz to, mazulis turpināja sevi nežēlīgi šaustīt ar taustekļiem un raustīties. Viņš atgādināja pietupušos ziloni, kas sirdīgi vicina uzreiz sešus snuķus.
O'Mara atkal ielūkojās grāmatā, taču rokasgrāmata joprojām droši apliecināja, ka normālos apstākļos slimība norit viegli un ātri un ir tikai jāraugās, lai infekcijas skartie ādas apgabali būtu tīri.
„Bērni, tās ir vienas vienīgas rūpes", — O'Mara satraukti nodomāja.
Veselais saprāts tam teica priekšā, ka visa šī raustīšanās un paššaustīšanās izskatās nenormāli un tai reiz būtu jādara gals.
Varbūt ka mazulis vienkārši knosās tikai aiz ieraduma, taču diez vai — kaut kā pārlieku neganti viņš to dara. Bet, iespējams, ja izdotos novērst viņa uzmanību, viņš pārstātu knosīties?
O'Mara ar savas ierīces palīdzību sāka ritmiski pliķēt mazuli pa to vietu, kur, kā viņš to bija noskaidrojis, hudlarietītim sitieni sagādāja vislielāko baudu — pusmetra attālumā no cietās, caurspīdīgās membrānas, kas aizsargāja acis.
Kamēr O'Mara pliķēja mazuli, viņa kustības nebija tik drudžainas. Taču tiklīdz O'Mara apstājās, hudlarietītis sāka sevi šaustīt ar taustekļiem vēl negantāk nekā ieriekš un pat metās uz sienām un mēbeļu atlūzām.
Viena šāda neganta uzbrukuma laikā viņš gandrīz vai ielauzās dzīvojamā telpā, viņu atturēja tikai tas, ka viņš nespēja iespraukties pa durvīm. Līdz šim O'Mara vēl kaut kā nebija aptvēris, cik ļoti mazulis pēdējo piecu nedēļu laikā pieņēmies svarā.
Galu galā O'Mara tik ļoti pārgura, ka viņam nācās atkāpties. Viņš ļāva mazulim bezpalīdzīgi šaudīties pa guļamistabu un taranēt tās sienas, bet pats iemetās dīvānā, cenšoties nedaudz koncentrēties.
Ja varēja ticēt grāmatai, tad zilajiem plankumiem būtu pats pēdējais laiks sākt nozust. Taču tie neizzuda — tie bija jau veseli divpadsmit, un krietni vien lielāki nekā tiem vajadzēja būt, — tik lieli, ka nākošās barošanas laikā virsma, kas būs spējīga uzsūkt barību, krietni vien samazināsies, bet tas nozīmē, ka mazulis zaudēs spēkus, jo nesaņems pietiekami daudz barības.
Un vispār jebkuram cilvēkam taču ir skaidrs, ka kņudošās vietas nedrīkst kasīt, ja vien nevēlies, lai slimība izvērstos par krietnām nepatikšanām…