Viņa pārdomas pārtrauca aizsmacis saraustīts rēciens. Pēc skaņas rakstura O'Mara jau spēja noteikt, ka mazulis ir ārkārtīgi izbijies, bet pēc tās salīdzinoši mazā skaļuma — ka tas ir arī novārdzis.
O'Maram bija ļoti vajadzīga palīdzība, taču viņu māca nopietnas šaubas par to, vai kāds spēs viņam palīdzēt. Kaut ko teikt Kakstonam bija pilnīgi bezjēdzīgi — iecirkņa vadītājs noteikti griezīsies pie Pelinga, bet Pelings ir vēl nekompetentāks par O'Maru jautājumos, kas skar hudlariešu mazuļu kopšanu. Tā tikai velti zaudēsi laiku un nekādi nepalīdzēsi mazulim. Turklāt vēl Kakstons, neraugoties uz Monitora klātbūtni, pacentīsies visu novelt uz O'Maru, jo apvainos viņu par to, ka viņš tīšām pieļāvis mazuļa saslimšanu, — iecirkņa priekšnieks neapšaubāmi tieši tā novērtēs notikušo.
Kakstons nemīlēja O'Maru. Neviens nemīlēja O'Maru. Ja viņš šeit būtu ar visiem draudzīgās attiecībās, tad viņu neviens nesāktu apvainot par mazuļa saslimšanu vai arī tik vienprātīgi kā tagad uzskatīt, ka tieši viņš ir vainojams mazgadīgā FROBa vecāku nāvē. Taču O'Mara jau no paša sākuma bija nolēmis šeit spēlēt netīkamā subjekta lomu — un bija sasniedzis atzīstamus rezultātus, pat pārlieku.
Bet, iespējams, ka viņš patiesi bija nelietis, tāpēc arī viņam tik viegli ir spēlēt šo lomu. Iespējams, ka pastāvīgais sapīkums par to, ka viņam nekad nerodas izdevība pa īstam izmantot savu intelektu, padarījis O'Maru ļaunu, un tas, ko viņš uzskatīja tikai par lomu, īstenībā ir kļuvis par viņa patieso būtību?
Ja vien viņš nebūtu iejaucies visā šai notikumā ar Voringu! Tieši jau tādēļ visi tik neglābjami arī satrakojās.
Bet O'Mara taču gribēja pierādīt, ka viņš ir uzticams, pacietīgs, sirsnīgs cilvēks un viņam piemīt visas tās īpašības, kuras tik ļoti ciena viņa darbabiedri. Un lai to sasniegtu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka viņam var uzticēt rūpēties par mazuli.
O'Mara pēkšņi iedomājās, vai viņam gadījumā nevarētu palīdzēt Monitors. Ne jau personīgi pats Monitors — diez vai Monitoru Korpusa psihologs kaut ko saprot no hudlariešu bērneļu mīklainajām slimībām — bet gan ar savas organizācijas starpniecību. Monitoru Korpuss ir visgalaktiska organizācija, augstākais autoritārais orgāns, kas atbild par „visu un visiem", droši vien viņš spētu nekavējoties sameklēt speciālistu. Lai gan šāds speciālists varētu atrasties tikai uz pašas Hudlaras, bet turienes varas iestādēm jau paziņots par nabaga mazuli, un palīdzība, protams, ieradīsies ātrāk nekā Monitors paspēs kaut ko noorganizēt. Taču tā var arī neierasties laikā.
Tāpēc visa atbildība par mazuli pilnīgi gūlās uz O'Maras pleciem.
Slimība mazulim nav nopietnāka kā masalu laikā…
Taču cilvēka bērnam masalas var izvērsties par ļoti nopietnu slimību, ja to tur aukstā telpā vai kādos citos apstākļos, kas var nebūt nāvējoši paši par sevi, taču ir nāvējoši bīstami organismam ar novājinātām pretestības spējām. Rokasgrāmata ieteica mieru, plankumu attīrīšanu un neko vairāk…
Vai patiesi viss? Tika taču uzskatīts, ka pacients slimības laikā atrodas uz savas dzimtās planētas. Viņam ierastos apstākļos slimība droši vien patiesi noritēja ātri un viegli.
Bet vai tad O'Maras guļamistabā valdīja slimā hudlarieša mazuļa ierastie dzīves apstākļi?!
O'Mara strauji pieleca no dīvāniņa un metās pie skafandru nišas.
Viņš jau līda drošas aizsardzības skafandrā, kad pēkšņi iepīkstējās komunikatora signāls.
— O'Mara, — atskanēja Kakstona asā balss, — Monitors vēlas ar jums aprunāties. Bija domāts, ka saruna nenotiks ātrāk par rītdienu, taču…
— Pateicos jums, Kakston, — viņu pārtrauca mierīgāka un daudz stingrāka balss.
Sekoja pauze, tad atskanēja:
— Mani sauc Kreitorns. Kā jau jums tas zināms, es grasījos ar jums tikties rīt, taču es jau paguvu tikt galā ar dažām
citām lietām un izbrīvēju laiku iepriekšējai sarunai…
* * *
„Vajadzēja ar viņam izvēlēties tik velnišķīgi nepiemērotu laiku!" — O'Mara sirds dziļumos sūtīja zibeņus un lāstus pār Monitora galvu.
Viņš uzvilka skafandru, taču nesāka vilkt aizsargķiveri un cimdus. Tā vietā viņš atvēra sadales plāksni, kas regulēja gaisa padevi, lai varētu aizsniegt gravitācijas režģus.
— Atklāti sakot, — Monitors vienmērīgā balsī turpināja, — jūsu lieta nebūt nav mans galvenais uzdevums, kālab esmu šeit ieradies… Man uzdots radīt visus nepieciešamos apstākļus dažādu tipu būtnēm, kas drīz vien sāks ierasties Hospitālī, lai tiktu ieskaitītas tā štatā. Man jārūpējas arī par to, lai viņu starpā nerastos kādas nesaskaņas. Jāņem vērā tūkstošiem visdažādāko nianšu, bet tieši šobrīd esmu relatīvi brīvs. Jūs esat mani ieinteresējis, O'Mara. Es gribēju uzdot jums dažus jautājumus.
— Lūdzu atvainojiet, — O'Mara viņu pārtrauca, — taču man nāksies šo to izdarīt, kamēr mēs sarunāsimies. Kakstons jums visu paskaidros…
— Es jau pastāstīju par mazuli, — Kakstons iejaucās, — un ja jūs cerat apmuļķot Monitoru, tēlojot no sevis gādīgu māmiņu…
— Es gribētu vēl arī piebilst, — Monitors teica, — ka pavēle likt jums dzīvot kopā ar FROBu bērnu ir pielīdzināma nežēlīgam un pretlikumīgam sodam, un par visu to, ko esat izcietis pēdējo piecu nedēļu laikā, no jūsu sprieduma tiks atskaitīti kā minimums desmit gadi — ja, protams, jūs vispār tiksiet atzīts par vainīgu. Starp citu, vai nebūtu labāk redzēt to, ar kuru sarunājies? Vai jūs nepiekristu ieslēgt videosakarus?
Pēkšņi smaguma spēks kajītē no viena g palielinājās līdz diviem.
O'Mara nebija gaidījis šo pēkšņo pārmaiņu — viņam saļodzījās kājas, un viņš garšļaukus nogāzās uz grīdas.
Mazuļa rēcieni blakusistabā droši vien slāpēja O'Maras radīto troksni, tāpēc ka viņa sarunasbiedrs uz to nekādi nereaģēja.
O'Mara ar piepūli uzslējās ceļos un noteica:
— Atvainojiet, mans videofons nestrādā.
Monitors brīdi klusēja, tā liekot O'Maram saprast, ka ir uzminējis viņa melus un piekrīt tagad nepievērst tiem uzmanību.
Beidzot viņš noteica:
— Neko darīt, lai gan mani jūs, ceru, varat redzēt, — un videofona ekrāns ieslēdzās.
Uz ekrāna parādījās jauneklīgs vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, kura acis šķita kādus divdesmit gadus vecākas nekā pati seja. Uz tumši zaļā parādes mundiera varēja saskatīt majora nozīmes, uz apkaklītes — emblēmu ar zizli. O'Mara nosprieda, ka savādākos apstākļos šis cilvēks droši vien viņam patiktu.
— Man ir šis tas jāizdara blakustelpā, — viņš teica. — Es tūdaļ atgriezīšos.
Viņš noregulēja antigravitācijas jostu, lai tās atgrūšanas spēks būtu divi g, kas precīzi līdzsvarotu kajītē esošo smagumu spēku un ļautu tam paaugstināt gravitāciju līdz četriem g bez kaut kādām īpašām sekām. Pēc tam viņš grasījās noregulēt trīs g, un tā rezultātā iegūtu summāro pievilkšanās spēku, kas līdzinātos vienam g.
Katrā ziņā tādi bija viņa plāni.
Tā vietā gravitācijas josta (vai režģi, vai josta un režģi vienlaicīgi) sāka radīt pus g lielu gravitācijas fluktuāciju [1] , un kajīte burtiski satrakojās.
Tas atgādināja braukšanu ātrgaitas liftā, kas ik pa brīdim ieslēdzas, bet tad atkal apstājas. Svārstību skaits ātri pieauga, līdz O'Maru sāka tā kratīt, ka viņam klabēja zobi. Taču viņš nepaguva vēl kaut ko uzsākt, kad radās jauns vēl nopietnāks sarežģījums.
Gravitācijas režģi ne tikai nepārtraukti mainīja smaguma spēku, tie pārstāja darboties perpendikulāri grīdai. Pat vētras pārsteigts kuģis, šķiet, nekad nav tā raustījies un valstījies no vieniem sāniem uz otriem kā O'Maras kajītes grīda.