O'Mara salīgojās, izmisīgi centās pieķerties pie dīvāna, taču aizlidoja garām un smagi atsitās pret sienu. Pirms viņš paguva atslēgt jostu, viņu aizmeta pāri visai kajītei pie pretējās sienas.
Kajītē atkal valdīja pastāvīgs divus g liels smaguma spēks.
— Un cik ilgs laiks jums tam ir nepieciešams? — Monitors pēkšņi pajautāja.
Visā šai jezgā O'Mara bija par viņu pilnīgi aizmirsis. Atbildot Monitoram, viņš pielika visas pūles, lai viņa balss skanētu dabiski.
— Kas to lai zina. Vai jūs nevarētu piezvanīt vēlāk?
— Es pagaidīšu, — Monitors teica.
Cenšoties nepievērst uzmanību sasitumiem, kurus viņš bija guvis, neraugoties uz drošas aizsardzības skafandru, O'Mara centās koncentrēties, lai rastu izeju no kļūmīgās situācijas. Viņš nojauta, kas šeit bija noticis.
Kad līdzās vienlaicīgi ieslēdzas divi vienādas jaudas un frekvences antigravitācijas ģeneratori, rodas interference [2] , kas izjauc to abu stabilitāti. O'Maras kajītē bija uzstādīti pagaidu režģi, un tie barojās no ģeneratora, kas bija līdzīgs jostas ģeneratoram. Parasti starp tiem pastāvēja frekvenču nobīde — tieši tāpēc, lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem. Taču pēdējo piecu nedēļu laikā O'Mara pastāvīgi bija rakņājies režģu mehānismā, turklāt viņš vēl līda tur katrreiz, kad rīkoja mazulim peldi, — un viņš acīmredzot, pašam to nezinot, izmainīja frekvenci.
Viņam nebija ne jausmas, kur tieši viņš kļūdījies, un pat ja arī viņš to zinātu, viņam nebūtu laika šo kļūdu izlabot.
Viņš atkal uzmanīgi ieslēdza jostu un sāka lēnām palielināt tās jaudu. Pirmās nestabilitātes pazīmes parādījās, kad jostas antigravitācija sasniedza trīs ceturtdaļas g.
„Četri g mīnus trīs ceturtdaļas — tas ir nedaudz vairāk par trim g. Kā rādās, nāksies strādāt bez jebkādiem atvieglojumiem," — O'Mara drūmi nodomāja.
v
O'Mara steidzīgi uzlika galvā aizsargķiveri, pārstiepa kabeli no skafandra mikrofona pie komunikatora, lai varētu sarunāties un lai ne Kakstons, ne Monitors nesaprastu, ka viņš atrodas skafandrā. Jāmēģina atlikt šo sarunu līdz ārstniecības kursa beigām, taču viņiem nedrīkst rasties aizdomas, ka šeit notiek kaut kas ārkārtējs.
Viņš sāka regulēt gaisa padevi un gravitācijas režģus.
Nepilnu divu minūšu laikā atmosfēras spiediens kajītē palielinājās sešas reizes, bet mākslīgais pievilkšanas spēks pieauga līdz četriem g — tas bija maksimāli iespējamais hudlariešu „ie- rasto" apstākļu variants, kādu O'Maram izdevās sasniegt. Sajūtot, kā saspringst un gandrīz vai pārtrūkst pleca muskuļi — josta taču neitralizēja tikai trīs ceturtdaļas g no četriem — O'Mara izvilka no cauruma apšuvumā neparasti smago un neveiklo bluķi, par kādu tagad pārvērtās viņa roka, un smagi pārvēlās uz muguras.
Viņam bija tāda sajūta it kā viņam uz krūtīm būtu uzvēlies viņa dārgais pustonnlgais mazulis; acu priekšā lēkāja lieli tumši plankumi. Šiem plakumiem cauri vīdēja neliels griestu gabals un videofona ekrāns kaut kādā gluži neiespējamā leņķī. Uz ekrāna redzamais cilvēks izrādīja nepacietības pazīmes.
— Esmu šeit, — O'Mara ar pūlēm izteica. Viņš pūlējās pakļaut sev savu elpošanu. — Jūs droši vien gribat uzzināt manu šī nelaimes gadījuma versiju.
— Nē, — Monitors atbildēja. — Es noklausījos Kakstona izdarīto ierakstu. Mani interesē jūsu pagātne, vēl līdz tam, kad jūs šeit sākāt strādāt. Es ievācu ziņas, un te nu gluži viss nesaskan…
Viņu sarunu pārtrauca apdullinošs rēciens. Lai gan paaugstinātā spiediena dēļ mazulis rēca piepūlētā basā, O'Mara saprata, ka tas ir izsalcis un aizkaitināts.
O'Mara ar milzu pūlēm pagriezās uz sāniem, tad atspiedās uz elkoņiem. Kādu laiku viņš nekustīgi gulēja tādā stāvoklī, sakopojot spēkus, lai pārvietotu ķermeņa smagumu uz plaukstām un ceļiem. Tad kad viņam tas beidzot izdevās, viņš atklāja, ka viņa kājas ir piepampušas, un šķita, ka tās tūdaļ tūdaļ pārsprāgs no tajās pieplūdušo asiņu spiediena.
Aizelsdamies viņš nolaida galvu. Asinis tūdaļ ieplūda ķermeņa priekšdaļā — un viņam acu priekšā sāka peldēt sarkani riņķi..,
Viņš nevarēja rāpot četrrāpus vai līst uz vēdera. Un, protams, trīs g viņam neļāva tā vienkārši piecelties un iet. Kas gan cits vēl atlika?
O'Mara atkal pielika milzu pūles, lai pagrieztos uz sāniem, bet tad pārvēlās uz muguras, taču šoreiz jau piepalīdzēja sev ar elkoņiem. Skafandra apkakle noturēja viņa galvu, bet piedurkņu blīves bija pārlieku plānas un elkoņi neciešami sāpēja. Piedevām vēl no šī milzu sasprindzinājuma viņam sāka drudžaini sisties sirds. Un visļaunākais, O'Mara atkal sāka zaudēt samaņu.
Protams, ir taču jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu līdzsvarot vai vismaz sadalīt ķermeņa smagumu tā, lai varētu kustēties un pie tam nezaudēt samaņu.
Viņš centās iedomāties, kādā pozā cilvēks sēdēja speciāli ierīkotajos aizsargkrēslos, kurus pielietoja uz kosmiskajiem kuģiem tajos laikos, kad vēl nebija izgudrota mākslīgā gravitācija. Viņš pēkšņi atcerējās, ka tajos gulēja ne gluži plakaniski, bet ar ceļiem gaisā…
Lēnām atgrūžoties ar elkoņiem, muguru un pēdām, locoties gluži kā čūska, O'Mara devās guļamistabas virzienā. Varenie muskuļi, ar kuriem to bija apveltījusi daba, tagad lieti noderēja — parasts cilvēks tādos apstākļos noteikti būtu pieplacis pie grīdas un nespētu pat pakustēties. Taču pat O'Maram bija nepieciešamas veselas piecpadsmit minūtes, lai aizrāpotu līdz smidzinātājam, un visu šo laiku mazulis nepārtraukti rēca. Šī skaņa bija tik skaļa un zema, ka no tās, šķiet, vibrēja katrs O'Maras ķermeņa kauliņš.
— Man ar jums nepieciešams aprunāties, — Monitors kādā īslaicīga klusuma brīdi iekliedzās. — Vai patiesi jūs nespējat aizbāzt rīkli šim nolādētajam zīdainim?!
— Viņš ir izsalcis, — O'Mara atbildēja. — Viņš nomierināsies, tiklīdz viņu pabaros.
Smidzinātājs bija nostiprināts uz ratiņiem, un O'Mara bija aprīkojis tos ar kājas pedāli, lai ar rokām varētu brīvi vadīt strūklu mērķī.
Tagad, kad četrkārt pieaugušais smaguma spēks piekala viņa aprūpējamo pie vienas vietas, O'Maram nācās stumt ratiņus ar plecu, lai tie ieņemtu vajadzīgo stāvokli, un ar elkoni spiest pedāli.
Pieaugušā smaguma spēka iespaidā barības strūkla sliecās uz grīdas pusi, taču galu galā O'Maram tomēr izdevās pārklāt mazuli ar barības kārtu.
Attīrīt slimos apgabalus no barības maisījuma bija krietni vien grūtāk.
Ūdens strūklu, kuru O'Mara, guļot uz grīdas, šā tā vēl spēja regulēt, nekādi nevarēja novirzīt tieši mērķī. Viņam tikai izdevās trāpīt platajā spilgti zilajā plankumā, kurš izveidojās, trim plankumiem saplūstot vienā, un aizņēma gandrīz veselu ceturtdaļu mazuļa ķermeņa.
* * *
Ticis ar to galā, O'Mara izstiepa kājas un uzmanīgi nolaidās uz muguras. Neraugoties uz trim g, viņš jutās gandrīz labi, pēc tam kad kādu pusstundu bija centies noturēt ķermeni pussēdus stāvoklī.
Mazulis pārstāja aurot.
— Es gribēju teikt, — Monitors stingri noteica, kad iestājās klusums, — es gribēju teikt, ka tās atsauksmes, kuras es saņēmu no jūsu iepriekšējām darba vietām, nesakrīt ar tām, kādas es ieguvu šeit. Jūs raksturo kā nemierīgu un neapmierinātu cilvēku, tāds jūs esat arī patreiz, taču agrāk jūs tikāt ļoti labi ieredzēts no savu biedru puses un nedaudz mazāk — no priekšniecības puses; jūsu priekšnieki taču reizēm kļūdījās, bet jūs — nekad…