— Es nebūt nebiju dumjāks par viņiem, — O'Mara gurdeni iebilda, — un bieži vien viņiem to pierādīja. Bet man ģīmī taču bija rakstīts, ka esmu neaptēsts tēviņš.
Dīvaini, taču visas šīs personiskās nepatikšanas O'Maram pašlaik bija gandrīz pilnīgi vienaldzīgas. Viņš nespēja atraut skatienu no ļaunu vēstošā zilā plankuma uz mazuļa sāna: tas bija kļuvis tumšāks, bet tā vidusdaļa šķita viegli piepampusi. Radās tāds iespaids, ka supercietā bruņu čaula šai vietā kļuvusi mīkstāka un kolosālais iekšējais spiediens FROBu plēš pušu.
Viņš ļoti cerēja, ka tagad, kad smagums un spiediens ir paaugstinājušies līdz hudlariešu normai, šis nelabvēlīgais process apstāsies — ja vien tas, protams, nav kādas gluži citas slimības simptoms.
O'Mara jau apdomāja nākamo savas rīcības soli — izsmi- dzināt barības maisījumu tieši gaisā pie sava aprūpējamā. Uz Hudlaras aborigēni pārtika no sīksīkiem dzīviem organismiem, kas peldēja planētas superblīvajā atmosfērā, — bet, no otras puses, rokasgrāmatā bija skaidri norādīts, ka barības daļiņas nedrīkst saskarties ar inficētajiem ādas apgabaliem, tāpēc droši vien pietika ar paaugstināto spiedienu un gravitāciju…
— Tomēr, — Monitors turpināja savas pārdomas, — ja kaut kas tamlīdzīgs būtu atgadījies vienā no tiem kolektīviem, kur jūs strādājāt agrāk, jūsu versiju uzskatītu par pilnīgi ticamu. Pat ja tas būtu noticis jūsu vainas dēļ, visi solidarizētos ar jums, lai aizstāvētu jūs no man līdzīga svešinieka. Kāpēc tad jūs no labsirdīga, simpātiska cilvēka pārvērtāties pa tādu…
— Man viss noriebās, — O'Mara lakoniski atbildēja.
Mazulis klusēja, taču O'Mara ievēroja raksturīgo taustekļu
raustīšanos, kas liecināja par kārtējā jūtu izvirduma tuvošanos. Un tas arī sākās.
Turpmāko desmit minūšu laikā jelkādas sarunas, protams, nebija iespējamas.
O'Mara piecēlās uz sāna un atkal atspiedās uz nobrāztajiem un asiņojošajiem elkoņiem. Viņš zināja, kas par lietu: mazulim pietrūka ierastās pēcmaltītes maiguma devas.
O'Mara lēni aizkļuva līdz virvēm ar atsvariem, kas bija domāti hudlarietīša iepliķēšanai, un sagatavojās jau labot savu nolaidību. Bet diemžēl virvju gali karājās pusotra metra augstumā no grīdas.
Pusguļus, atspiedies uz viena elkoņa un visiem spēkiem cenšoties pacelt otras rokas neciešamo smagumu, O'Mara mierināja sevi ar domu, ka virve ar gluži tādiem pašiem panākumiem varēja karāties četru jūdžu augstumā.
Sviedri aumaļām lija pār viņa seju, viņš viss izmirka no sasprindzinājuma un visbeidzot, lēni, drebot un kratoties, aizsniedzās līdz virvei un drudžaini iekrampējās tajā. Turot to ar savu dzelžaino tvērienu, viņš saudzīgi nolaidās uz grīdas, pastiepjot sev līdzi virvi.
Ierīce darbojās uz atsvaru principa, tāpēc tas viss neprasīja nekādu papildus piepūli. Smagā krava akurāti nolaidās uz mazuļa muguras, apveltot to ar maigu plaukšķi.
O'Mara dažas minūtes atpūtās, tad pieķērās pie otras virves, kuras smagumam nolaižoties, pie reizes tika pacelts pirmais smagums.
Izdarījis apmēram astoņus plaukšķus, O'Mara atklāja, ka viņš vairāk neredz virves galu, lai gan pamanās katrreiz to atrast. Viņa galva pārāk ilgu laiku atradusies augstāk par ķermeni, un viņš bija tuvu ģībonim.
Nepietiekamais asins pieplūdums smadzenēm izraisīja arī vēl citas sekas… O'Mara izbrīnījies izdzirda savu balsi, kas nošļupstēja:
— Nu, nu… būs jau labi… tētiņš tūdaļ papaijās… nu, tūdaļ… čuči-guli…
Visdīvainākais bija tas, ka viņš patiesi izjuta atbildību un kaut kādas neprātīgas bailes par mazuļa dzīvību. Vai tad tāpēc viņš to izglāba, lai notiktu kaut kas tāds. Iespējams, ka trīs g smaguma spēks, kas spieda viņu pie grīdas, kad katrs viegls nopūtiens nogurdināja kā vesela ilga darba nedēļa, bet katra niecīgākā kustība prasīja visu spēku piepūli, — iespējams, tas atgādināja viņam citu situāciju: divu milzīgu nejēdzīgu un nevadāmu metālisku milzeņu lēnu, nepielūdzamu tuvināšanos?
Nelaimes gadījums…
Tai nolādētajā dienā O'Mara bija atbildīgais montētājs un, tiklīdz ieslēdza brīdinājuma signālus, ieraudzīja divus pieaugušus hudlariešus, kas skrēja pakaļ savam lolojumam pa vienu no montējamajām konstrukcijām.
Viņš pa translatoru pieprasīja, lai tie nekavējoties aizvācas un ļauj viņam pašam noķert mazuli. O'Mara bija daudz mazāks nekā pieaugušie FROBi, tāpēc šīs ātri tuvojošās virsmas saspiestu viņus krietni vien ātrāk nekā viņu, bet šo dažu lieko minūšu laikā viņš noteikti pagūtu aizdzīt mazuli pie tā vecākiem.
Vai nu FROBu translatori bija atslēgti, vai arī viņi baidījās uzticēt sava dārgā bērneļa izglābšanu niecīgajai cilvēciskajai būtnei… lai kā arī tur nebija, taču viņi palika starp metāliskajām konstrukcijām tik ilgi, līdz bija jau par vēlu. Un O'Mara bija spiests noskatīties, kā tuvojošās konstrukcijas notvēra FROBus slazdā un tos saspieda.
Ieraugot mazuli, kas bija palicis dzīvs savu daudz mazāko izmēru dēļ un tagad riņķoja ap mirušajiem vecākiem, O'Mara metās pie viņa. Pirms virsmas saskārās, viņam izdevās izdabūt mazo FROBu no spraugas un izslīdēt no tās arī ārā pašam. Uz kādu brīdi O'Maram pat izlikās, ka viņš vairs nespēs izvilkt savu kāju.
„Šeit nav īstā vieta bērniem, — viņš dusmīgi nodomāja, raugoties uz drebošo, trīcošo, spilgti ziliem plankumiem pārklāto mazuli. — Gluži vienkārši ir jāaizliedz pieaugušām būtnēm ņemt uz šejieni līdzi bērnus — pat tik varenām kā hudlarieši."
Taču tad Monitors atkal ierunājās:
— Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, — viņš dzēlīgi noteica, — jūs ļoti labi rūpējaties par savu aprūpējamo. Tas, ka mazulis ir vesels un apmierināts, neapšaubāmi tiks uzskatīts…
„Vesels un apmierināts, — O'Mara nodomāja, atkal pastiepjot roku pēc virves. — Vesels…"
— Taču ir vēl arī citi apsvērumi, — mierīgā balss turpināja. — Iespējams, ka jūs esat vainīgs pie tā, ka nelaimes gadījuma laikā nevērības dēļ neieslēdzāt brīdinājuma signālus. Piedevām, pretēji sākotnējām pozitīvajām atsauksmēm, šeit jūs pieteicāt sevi kā rupjš, kašķīgs ķildnieks, bet jūsu attieksme pret Voringu…
Monitors apklusa, neatzinīgi saviebās un turpināja:
— Pirms dažām minūtēm jūs paziņojāt, ka rīkojāties tā tāpēc, ka jums viss apriebās. Paskaidrojiet, ko tas nozīmē.
— Vienu mirklīti, Monitor, — Kakstons iejaucās, pēkšņi uzradies uz ekrāna līdzās Kreitornam. — Es esmu pārliecināts, ka viņam atkal ir kaut kas aiz ādas. Visas šīs aizkavēšanās ar atbildēm, šī smagā elpa un visādi „čuči-guli, mazulīt" — šeit vienkārši tiek spuluta komudija, lai parādītu jums, cik viņš ir lieliska aukle. Es domāju, ka mums viņš ir jāatgādā uz šejieni, lai nostājas jūsu priekšā aci pret aci…
— Tas nebūt nav nepieciešams, — O'Mara steidzīgi atbildēja. — Esmu gatavs kaut vai tūdaļ pat atbildēt uz visiem jautājumiem.
Viņa iztēlē jau iezīmējās baiga aina: Kakstona reakcija uz pašreizējo mazuļa stāvokli; to iedomājoties, O'Maram kļuva slikti, un viņš pat jau sāka pie tā pierast. Kakstons nesāks apgrūtināt sevi ar prātojumiem, ir vai nav godīgi uzdot rūpēties par mazgadīgu citplanētieti cilvēkam, kurš ir absolūti nekompetents citplanētu fizioloģijā. Kakstons gluži vienkārši darbosies — un turklāt visai enerģiski.