Lūsīla smagi nopūtās. Viņa izņēma cigareti no mutes, tad piecēlās, mazliet saviebās un iztaisnoja celi.
- Labi, Svifta kungs, izpildīsim jūsu vēlēšanos. Mēs jūs aizvedīsim uz turieni, kur būs neskaitāmi sarunu biedri.
- Un kur tas būtu? Vašingtona?
Lūsīla iesmējās.
- Nē, vairāk uz dienvidiem. Brīnišķīga vietiņa, vārdā Gu- antanamo līcis [9] .
Deivida sejā iesitās sārtums.
- Pag! Es esmu šīs valsts pilsonis! Jūs nedrīkstat…
- Saskaņā ar Patriotisko likumu pasludinu jus par ienaidnieka kaujinieku. - Viņa pagriezās pret Holiju. - Uzliec viņam rokudzelžus! Kājudzelžus uzliksim, kad būsim mašīnā.
Holijs sagrāba Deividu un uzkliedza:
- Celies!
Deivids kā sastindzis turpināja sēdēt. Viņa sirds auļoja kā neprātīga, kājas trīcēja. Holijs iekliedzās vēl skaļāk:
- Es teicu, celies!
Holijs jau grasījās raut Deividu kājās, kad viens no aģentiem uzsita viņam pa plecu. Tas bija puisis, kuram vajadzēja sazināties ar transporta nodaļu. Viņš šķita nobālējis.
- Ser? - viņš nočukstēja. - Manuprāt, mums ir problēmas.
To dzirdēja arī Lūsīla un iejaucās kolēģu sarunā.
- Kas noticis? Kas par problēmām?
Bālais aģents tā uztraucās, ka bija vajadzīgas vairākas minūtes, lai atgūtos.
- Es nevaru sazināties ar transporta nodaļu. Izmēģināju visas frekvences, taču atbildes nav. Visur tikai sprakšķi.
Lūsīla veltīja viņam neapmierinātu skatienu.
- Tad jau tev rācija nav kārtībā. - Viņa pasniedzās pēc mikrofona, kas bija piesprausts blūzes apkaklei, un nospieda podziņu.
- Melnais Pirmais izsauc transporta nodaļu. Transporta nodaļa, jūs mani dzirdat?
Iekams viņa saklausīja atbildi, sienas satricināja pamatīgs sprādziens.
Ejot uz stāvlaukumu, kurā bija iebraukts melnais Suburban, Semjons iedomājās - ja nebūtu vēlējies mainīt darbu, viņš vienmēr varētu atrast drošības konsultanta vietu. Cilvēks, kurš neskaitāmas reizes ielauzies valdības un dienesta ēkās, spētu dot vislabākos padomus par to aizsargāšanu.
FIB viņš npteikti varētu šo to ieteikt. Sardzes namiņā pie ieejas stāvlaukumā bija tikai viens aģents - plecīgs jauneklis oranžā vējjakā un cepurītē ar Ņujorkas Yankees beisbola komandas simboliku. Viņš mēģināja izskatīties pēc parasta stāvlaukuma uzrauga. Viens aģents sardzes namiņā, nevis divi - tā ir kļūda, Semjons domās secināja. Apsargājot laukumu, nedrīkst aizmirst par stūriem, īpaši nakts maiņā.
Semjons bija uzvilcis modernu lietišķu uzvalku, bet rokā nesa ādas portfeli. Kad viņš pieklauvēja pie namiņa ložu necaurlaidīgā stikla, aģents pacēla galvu un pavēra durvis.
- Kas ir? - viņš jautāja.
- Piedodiet par traucējumu, - Semjons teica. - Es vēlētos uzzināt, cik mēnesī jāmaksā par vietu šajā stāvlaukumā.
- Mēs ne…
Semjons atrāva durvis un, ar plecu iesitis aģentam pa vēderu, nogāza viņu uz muguras. Namiņā bija tikai viena novērošanas kamera - novietota tā, ka grīda nav redzama. Vēl viena kļūda. Uzgūlies aģentam, Semjons iegrūda savu kaujas nazi vīrietim sirdī un turēja tik ilgi, kamēr šis cilvēks vairs nekustējās. Tā nav mana vaina, Semjons domās sprieda. Vainojama iestādes bezrūpība.
Pieceļoties kājās, Semjonam mugurā jau bija oranžā vējja- ka un Yankees cepurīte. No portfeļa viņš bija izņēmis Uzi mašīnpistoli un munīciju. Paslēpis ieroci zem vējjakas, viņš izgāja no namiņa un pa garo slīpni devās uz stāvlaukumu.
Tagad Semjonam bija pievērstas neskaitāmas videokameras, tāpēc viņš pielieca galvu. Pagriezies ap stūri, viņš ieraudzīja pusduci Suburban automašīnu, kas novietotas pie metāla durvīm bez norādēm. Kad Semjons bija apmēram desmit metru attālumā no durvīm, tās atvērās un spraugā galvu pabāza satraukts vīrietis pelēkā uzvalkā.
- Anderson! - viņš uzkliedza. - Ko, pie velna, tu…
Semjons vienlaikus pacēla galvu un sāka šaut. Par laimi, aģents nokrita ar seju pret zemi - ķermenis traucēja durvīm aizvērties. Semjons aizskrēja līdz durvīm - tieši laikā, lai nogāztu no kājām trešo aģentu, kas bija atsteidzies palīgā savam kolēģim. Drausmīgi, Semjons domās sprieda, viņi man pārāk palīdz!
Tieši līdzās durvīm bija vadibas centrs - nelaimīgo aģentu dežūras vieta. Vispirms Semjons atvienoja raiduztvērēju, tad apskatīja video monitorus. Savu mērķi viņš atrada ekrānā ar norādi PAG-3A - tajā bija redzama nopratināšanas telpa pagrabstāvā. Semjonam šā ēku kompleksa plāns jau bija zināms - gadu gaitā viņš Amerikas izlūkdienestā bija ieguvis dažus avotus, kas par nelielu samaksu neliedza informāciju par savu pārvalžu darbību.
Bija atlicis tikai viens šķērslis - otrās metāla durvis telpas dziļumā. Tās varēja atdarīt, nospiežot konkrētu burtu un ciparu kodu. Uz bridi Semjons nožēloja, ka nogalinājis aģentus; vajadzēja vismaz vienu atstāt dzīvu tik ilgi, kamēr tas izstāsta kodu. Par laimi, FIB pieļāvis vēl vienu muļķīgu kļūdu - durvīm bija tikai viens aizbīdnis, nevis kāds stiprāks slēdzenes mehānisms.
Semjons izņēma no savas munīcijas somas puskilogramu smago C-4*. Bija vajadzīgas astoņdesmit trīs sekundes, lai piestiprinātu sprāgstvielu aizbīdnim un izritinātu detonatora vadu šķērsām vadības centra telpai. Pieplacis pie grīdas aiz staba, Semjons iesaucās:
- Na zdorovje!
Tradicionālais krievu tosts. Un tad viņš aktivizēja spridzekli.
Izdzirdējuši sprādzienu, Lūsīla, Holijs un abi aģenti izvilka savas Glock pistoles. Ienaidnieks nebija redzams, tomēr viņu mašīnpistoles bija kaujas gatavībā un nomērķētas uz aizvērtajām nopratināšanas telpas durvīm. Pirmo reizi dzīvē Deivids vēlējās, lai arī viņam būtu ierocis.
- Nolādēts! - Holijs iesaucās. - Kas tas bija?
Lūsīla šķita mazliet mierīgāka. Viņa ar roku - izstiepusi rādītājpirkstu un vidējo pirkstu - deva signālu aģentiem. Visi trīs vīrieši lēnām tuvojās durvīm. Holijs satvēra rokturi un atrāva durvis vaļā, savukārt kolēģi izskrēja gaitenī. Pēc sekundes abi nokliedza:
- Tīrs!
Lūsīla atviegloti nopūtās.
- Labi, tagad paklausieties. Holijs paliek šeit, lai apsargātu mūsu aizturēto. Pārējie nāk man līdzi, lai noskaidrotu,
* C-4 - ASV izplatīta plastikas sprāgstviela, ko izmanto militārām vajadzībām. Vjetnamas kara laikā amerikāņu karavīri izmantoja nelielas C-4 devas, lai ilgos pārgājienos uzsildītu ēdienu.
kas noticis, un atjaunotu sakarus. - Viņa paņēma mapes, kas atradās uz galda, un pasita padusē, tad pievērsās Deividam. - Jūs, Svifta kungs, sēdēsiet krēslā un neizdveslsiet ne skaņas! Aģents Holijs stāvēs pie tām durvīm. Ja iepīkstēsieties, viņš ienāks un ietrieks lodi jūsu nožēlojamajā pakaļa. Skaidrs?
Atbildi viņa nemaz negaidīja, un tas bija labi, jo Deivids bija pārāk nobijies, lai runātu. Lūsīla izsteidzās gaitenī - garām Holijam, kas joprojām bija satvēris durvju rokturi.
- Kundze? - viņš iesāka. - Kāds būs atkāpšanās ceļš? Ja nu es nespēju noturēt pozīciju?
- Ja tiktāl nonāks, tu drīksti rīkoties pēc apstākļiem.
Holijs izgāja gaitenī un aizvēra durvis. Deivids saklausīja, ka pagriežas atslēga. Un tad telpā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā sīc dienasgaismas lampas pie griestiem.
Rīkoties pēc apstākļiem. Deivids beidzot aptvēra šīs frāzes nozīmi. Viņš zināja kaut ko tādu, ko FIB kaut kādu iemeslu dēļ uzskatīja par ļoti vērtīgu. Patiesību sakot, tik vērtīgu, ka birojs gatavs spert jebkurus soļus, lai tikai šī informācijā nenonāktu nepareizajās rokās. Tā vien šķita, ka viņi gatavi iznīcināt šo informāciju, iekams to uzzina vēl kāds. Un iznīcināt ari tās zinātāju. Gara acīm Deivids jau redzēja, kā telpā atkal ienāk aģents Holijs un mērķē uz viņu ar pistoli.