Deivids pielēca kājās. Šeit palikt nedrīkstēja! Jātiek prom! Skatīdamies apkārt, viņš meklēja kādu izeju - kādu vaļīgu griestu paneli vai ventilācijas šahtu, kurā varētu iespraukties. Taču sienas un griesti bija no blīva betona - melni balti. Telpā bija tikai krēsli un pelēks galds, uz kura atradās krūze ar ūdeni, vienreizējās lietošanas glāzītes un rūpīgi izpētītā ūdenspistole.
Un tad Deivids pamanīja vēl kaut ko. Steigā Lūsīla uz krēsla atzveltnes bija aizmirsusi savu koši sarkano žaketi. Un tās kabatās bija šķiltavas un grādīgā dzēriena blašķe. Deivids atcerējās, ko viņa bijusī sieva bija teikusi par to, cik bīstamas ir ūdenspistoles.
Semjons nosprieda, ka vienu gan šajā FIB kompleksā izdarījuši pareizi - automātiskie drošinātāji nav izvietoti tik redzamā vietā kā vadības centrs. Nācās izsekot pie sienām redzamajiem kabeļu līkločiem, kamēr viņš nonāca pie komunikāciju telpas. Taču tūdaļ viņa labās domas par šo dienestu noplaka, jo skapis nebija aizslēgts. Purinādams galvu, Semjons iegāja nelielajā telpā un uzmeklēja elektrosadales skapi. Neticami, viņš nodomāja. Ja es būtu nodokļu maksātājs, manam niknumam nebūtu robežu.
Semjons nospieda slēdzīti, un kompleksā iestājās tumsa. Tad viņš izņēma no kabatas savu jauno rotaļlietiņu - termālās nakts redzamības brilles ar infrasarkano apgaismojumu. Semjons ieslēdza aparātu un nostiprināja to pie galvas tā, ka brilles cieši piegūla acīm. šī bija daudz labāka tehnoloģija, salīdzinot ar ASV armijas nakts redzamības binokļiem, kas darbojās, intensificējot niecīgo redzamo gaismu. Šīs brilles uzradīja siltumu, nevis gaismu, tātad tās varēja izmantot pilnīgā tumsā. Joprojām siltie datori un monitori koši mirgoja ekrānā, savukārt vēsā metāla durvis bija piķa melnas. Par orientieri izmantojot tikko nodzisušās dienasgaismas lampas, viņš viegli atradīs ceļu līdz kāpnēm. Semjons tumsā pasmaidīja - viņam patika jaunākās tehnoloģijas. Tagad viņš bija gatavs medīt savu glīto, atlētisko gūstekni, kas atgādināja izbiedētu putnu.
Pieveicis divus kāpņu posmus, Semjons saklausīja soļus. Viņš ļoti klusām uzkāpa atpakaļ līdz kāpņu laukumiņam un nomērķēja savu Uzi uz ieeju. Pēc dažām sekundēm viņš gaiteņa galā saskatīja trīs atsevišķus kabatas lukturīšu starus. Tā nebija aģentu kļūda; šādos apstākļos viņiem nebija citas izejas - nācās izmantot kabatas lukturīšus. Taču rezultāts no tā nemainījās. Infrasarkanajā gaismā Semjons redzēja siltu roku, kas žņaudz košu cilindru, un spokainu seju, kas šķita kā iemērkta spilgtā krāsā. Pirms vēl aģents paguva pavērst savu lukturīti pret viņu, Semjons izšāva divas kārtas.
Piesmakusi balss uzsauca:
- Izslēgt gaismas!
Atlikušie divi lukturīši tika nodzēsti. Semjons bez trokšņa noslīdēja pa kāpnēm, pārkāpa pāri aģenta līķim un paskatījās ap stūri. Pieplakuši gaiteņa grīdai, gulēja divi cilvēki - viens apmēram desmit metru attālumā, otrs mazliet aiz pirmā. Tuvākais bija šaušanas pozīcijā - ar abām rokām satvēris pistoli, ar kuru mērķēja uz visām pusēm. Infrasarkanā bildīte bija tik skaidra, ka Semjons varēja saskatit pelēcīgas sviedru straumītes, kas plūda pāri baltajai sejai. Semjons šo nabadziņu izslēdza ar vienu pašu šāvienu pierē, taču jau nakamajā mirklī gar viņa labo ausi nošvikstēja lode.
Semjons paslēpas aiz stūra tieši tajā brīdi, kad garām aizsvilpa nakamā lode. Trešais aģents šāva viņa virzienā. Nav slikti, viņš domās secināja. Vismaz šitais rīkojas prātīgi. Nogaidījis dažas sekundes, Semjons atkal ieskatījās gaiteni, lai uzmeklētu pretinieku. Aģents bija pagriezies un redzams tikai no sāna - infrasarkanajā ekrānā Semjons skatīja lielu, spēcīgu figūru ar kājām kā stabiem un milzīgām krūtīm. Viņš vilcinādamies pacēla ieroci - tā bija īsta babuška! Varētu būt viņa vecmāmiņa. Un tajā pašā mirkli vecmāmiņa izšāva vēl trīs reizes.
Semjons pieplaka sienai. Jēziņ, tas bija tik tuvu! Viņš pacēla ieroci un sagatavojās atbildes šāvienam, taču babuška jau bija nozudusi aiz stūra.
Semjons kļuva nikns. Tā vecene bija viņu pazemojusi! Klusi slīdēdams pa gaiteni, viņš sekoja upurim, taču nebija tam pat pietuvojies, kad aiz muguras izdzirdēja apslāpētus kliedzienus. Semjons apstājās un pagriezās. Vēl viens sauciens - tāla, taču ļoti skaļa virieša balss; tik skaļa, ka butu dzirdama cauri sienām visā ēkā.
- Holij, ka tev saku, atver tās sasodītās durvis!
Semjons negribīgi atteicās no babuškas vajāšanas. Gan jau
vēlāk. Tagad bija cits darbiņš darāms.
Gaisma nodzisa brīdī, kad Deivids iebāza roku Lūsīlas žaketes kabatā. Viņš sastinga kā nozieguma vietā pieķerts kabatzaglis. Aģents Holijs, stāvēdams aiz aizslēgtajām durvīm, bija tikpat pārsteigts. Deivids dzirdēja viņu nokliedzam:
- Nolād…
Taču tad aģents apklusa.
Deivids dziļi ievilka elpu. Labi, viņš domās sprieda. Tas neko nemaina. Lai arī nodzisusi gaisma, man jātiek no šejienes projām. No Lūsīlas žaketes ārējās kabatas viņš izņēma sudraboto blašķi un klusi nolika uz galda. Nākamās viņš izvilka šķiltavas. Deivids atmeta domu tās uzšķilt, lai varētu redzēt, ko dara, jo saprata, ka Holijs pa durvju apakšu var pamanīt gaismu. Nē, viss jāizdara tumsā. Nolicis šķiltavas uz galda, Deivids pasniedzās pēc savas ūdenspistoles.
Par laimi, viņš lieliski bija apguvis prasmi apieties ar ūdenspistolēm - pirms dažām stundām, spēlējoties ar Jonu, viņš vismaz duci reižu bija uzpildījis pistoles rezervuāru, tāpēc viegli to atvēra un noņēma vāciņu. Atsaucis atmiņā šo pēcpusdienu kopā ar Jonu, Deivids uz mirkli apstajas - sirds sažņaudzās, iedomājoties, vai vēl kaut reizi redzēs savu delu. Nē, viņš sev iegalvoja, nedomā par to. Uz priekšu!
Paņēmis sudraba blašķi, viņš noskrūvēja tai vāciņu. Iekšā bija apmēram septiņas vai astoņas unces šķidruma. Kā jau Lūsīla bija teikusi, gandrīz tīrs spirts - lejot to ūdenspisto- les rezervuārā, Deividam koda acīs. Vai pietiks? Lai otrajā rezervuārā radītu vajadzīgo spiedienu, bija vajadzīga vismaz pinte*. Sasodīts!
Lai gan telpā bija tumšs, viņš aizvēra acis, lai varētu koncentrēties. Ūdens. Kaut kur uz galda bija divas vienreizlie- tojamās glāzītes ar ūdeni. Ja alkoholu uz pusi atšķaidītu ar ūdeni, tas joprojām degtu. Pagrābstījies pa galdu, Deivids atrada vienu glāzīti, izzvejoja no tas cigareti un ielēja rezervuārā vēl trīs unces ūdens. Vairāk riskēt nedrīkstēja. Cerams, ka pietiks.
Deivids aizvēra rezervuāru un klusītēm sāka pumpēt ūdeni. Tumsā viņš iztēlojās, kā otrais rezervuārs piepildās ar ūdens un alkohola maisījumu, saspiežot gaisa molekulas. Pēc tam viņš pagrieza sprauslas pozīcijā "Lielais sprādziens". Alkohols vieglāk aizdegsies, ja to izsmidzinas sīkās lāsītēs. Tad viņš pasniedzās pēc šķiltavām un jau grasijas tās satvert, kad gaitenī atbalsojās divi spēcīgi sprakšķi. Šāvieni. Pārbijies viņš nogāza šķiltavas uz grīdas.
Šķita, ka telpa sāk šūpoties. Deividam likās, ka viņš grimst melna okeāna dzelmē. Viņš bezpalīdzīgi blenza bezdibenī, kurā bija pazudušas šķiltavas, un tad metās četrrāpus. Metodiski iztaustījis grīdu no galda līdz sienām, ar plašiem vēzieniem velkot rokas pa vēso linoleju, viņš šķiltavas tomēr neatrada.