* Unce - apmēram 28 grami, tātad astoņas unces atbilst apmēram 200 gramiem. Pinte - apmēram puslitrs.
Atkal atskanēja šāvieni - šoreiz jau tuvāk. Deivids kā neprātīgs grābstījās pa grīdu. Augstais Dievs! Kur, pie velna, tās palikušas? Tad viņš ar galvu atsitās pret krēslu un, pabāzis roku zem galda, sataustīja šķiltavas.
Trīsošām rokām viņš atvēra vāciņu un pavirpināja krama ritentiņu. Liesmiņa uzšķīlās kā eņģelītis - kā brīnums no debesim. Deivids pielēca kājās, paķēra ūdenspistoli un nomērķēja uz durvīm. Pielicis šķiltavas plastikāta sprauslām, viņš izdzirdēja trešo šāvienu, taču šoreiz liesmu neuzšķila.
- Holij! - Deivids uzkliedza. - Atver durvis! Izlaid mani ārā!
No durvju otras puses atskanēja šņāciens:
- Aizveries, stulbeni!
Holijs acīmredzot nevēlējās pievērst tā šāvēja uzmanību. Taču Deivids saprata, ka tas atnāks tik un tā.
- Atver tās sasodītās durvis!
Pagāja dažas sekundes. Viņš gatavojas, Deivids domās nosprieda. Holijs jūtas neaizsargāts, tāpēc jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Un vienīgā izeja ir nogalināt mani.
Kad atvērās durvis, Deivids uzšķīla liesmu.
Semjons iegāja blakus gaitenī un infrasarkanajā ekrānā ieraudzīja vēl vienu federālo aģentu. Tas stāvēja pie durvīm, vienā siltajā rokā satvēris rokturi, bet otrā sažņaudzis pistoli. Ziņkārības mākts, Semjons, mērķēdams ar ieroci uz aģentu, pavirzījās tuvāk. Aģents dažas sekundes pastāvēja, nervozi murminādams lamuvārdus, it kā censtos nomierināties. Tad viņš plaši atvēra durvis un izņēma no kabatas lukturīti. Un tajā pašā brīdi durvju spraugā uzplaiksnīja spoži balta liesma.
Semjons apžilba. Liesma aizpildīja visu ekrānu, kas tagad līdzinājās baltam četrstūrim. Noņēmis brilles, viņš pieplaka zemei un rokas salika pāri galvai. Tas bija kaut kas līdzīgs degbumbai, taču pēc degvielas vai baltā fosfora neoda. Savādi, drīzāk šķita, ka ož pēc paštaisīta degvīna. Pēc dažām sekundēm spožā bumba izšķīda sīkās zilganās liesmiņās, kas uz grīdas izveidoja peļķīti. FIB aģents palīda atpakaļ un tad kā baļķis sāka velties prom, lai nodzēstu zilo uguntiņu, kas bija skārusi viņa jaku.
Pēc tam Semjons izdzirdēja tādu kā gumijas šņākoņu. Troksnis jau slīdēja garām, un tikai tad viņš saprata, kas tas ir, - gūstekņa sporta apavi. Semjons automātiski pacēla savu ieroci un nomērķēja straujo soļu virzienā, taču neuzdrošinājās šaut. Šis cilvēks bija vajadzīgs dzīvs. Semjons pietrausās kājās un sāka pakaļdzīšanos. Vēl tikai daži soļi, un viņš satvers bēgli. Bet tajā bridi viņš izdzirdēja, kā kaut kas no- būkšķ pret grīdu. Nākamajā mirkli, uzkāpis kaut kādam plastikāta gabalam, viņš zaudēja līdzsvaru. Nolāpītā ūdens- pistole! Semjons atkrita uz muguras un ar pakausi atsitās pret durvīm.
Apdullis viņš gulēja uz grīdas kādas desmit vai piecpadsmit sekundes. Tad atvēra acis un ieraudzīja, ka garām paskrien FIB aģents joprojām liesmojošā jakā - arī viņš gribēja noķert bēgli. Stulbais amerikānis, Semjons nosprieda. Aizrautīgs, taču nevērīgs. Dziļi ievilcis elpu, lai sakārtotu domas, Semjons piecēlās kājās un uzlika nakts redzamības brilles. Ekrāns atkal rādija normāli. Tad viņš paķēra ieroci un aizsteidzās prom pa gaiteni.
Deivids ienira tumsā - viņš domāja tikai par tikšanu brīvībā. Nometis ūdenspistoli, viņš izdzirdēja skaļu būkšķi, taču nepagriezās - tikai turpināja skriet. Nepalēninādams soli, viņš uzšķīla uguni, kas apkārt izgaismoja nelielu apli. Sākumā Deivids redzēja tikai kailas gaiteņa sienas, bet tad pašā galā saskatīja mirgojošu sarkanu lampiņu, kas norādīja izeju. Deivids metās uz turieni un ar plecu triecās pret durvīm. Par nelaimi, tās pat nesakustējās. Viņš paraustīja rokturi, bet nekā. Neticami! Kāpēc viņi aizslēguši izejas durvis? Tā stāvēdams un nesekmīgi raustīdams rokturi, Deivids izdzirdēja attālu rēcienu:
- Kuņas dēls!
Un gaitenī atbalsojās aģenta Holija soļi.
Deivids atkal sāka skriet. Viņš nogriezās pa kreisi un, izmisīgi meklēdams vēl kādu izeju, traucās prom pa citu gaiteni. Viņš skatījās uz visām pusēm un skrēja, cik ātri vien spēja, līdz paklupa pāri kaut kam, kas atgādināja veļas kaudzi. Deivids uzšķīla liesmu un saprata, ka paklupis pāri līķim. Tas bija viens no pelēkā uzvalkā ģērbtajiem Holija kolēģiem, un pierē viņam vīdēja divi asiņaini caurumi. Šausmu pārņemts, Deivids pielēca kājās. Un tad pamanīja līķi, kas gulēja pie kāpnēm.
Pēc brīža gaiteņa galā parādījās Holijs. Ieraudzījis šķiltavu liesmiņu, viņš nostājās šaušanas pozīcijā, tāpēc Deivids nodzēsa šķiltavas un sāka skriet augšup pa kāpnēm. Tumsā viņš kā neprātīgs ķērās pie margām un smagi lika vienu soli pēc otra - Holijs bija jau dažu sekunžu attālumā. Pēc trešā kāpņu posma Deivids ieraudzīja vārgu dzeltenīgu gaismiņu, kas spiedās cauri sadragātajām durvīm. Izskrējis cauri telpai ar izdauzītiem videomonitoriem, viņš pamanīja vēl divus līķus. Visbeidzot Deivids jau bija stāvlaukumā un ieelpoja brīnišķīgo piesārņoto Ņujorkas gaisu. Pa slīpni viņš steidzās pretī svētīgi izgaismotai ielai.
Taču līdz slipnes beigām bija vismaz simts pēdu, un paslēpties nebija iespējams. Paskatījies pār plecu un ieraudzījis Holiju, Deivids saprata, ka ir nolemts bojāejai. Aģenta apdegušajā un nomelnējušajā sejā rotājās smaids. Viņš lēni pacēla savu pistoli un rūpīgi nomērķēja. Tad atskanēja šāviens, un Holijs saļima.
Deivids skatījās uz aģentu, kas gulēja embrija pozā. Pirmajā brīdī šķita - kāds izspēlējis ļaunu joku. Deivids bija pārāk apmulsis, lai justu atvieglojumu, un pārāk nobijies, lai neturpinātu skriet. Kājas pašas aiznesa viņu līdz slipnes galam, un jau pēc dažām sekundēm viņš stāvēja tukšajā ielā, ko ieskāva biroju ēkas. Uz stūra viņš pamanīja norādi - Brīvības iela un Naso iela. Tātad viņš atradās Lejasmanhetenā, trīs kvartālus uz ziemeļiem no Fondu biržas. Tagad bija dzirdamas policijas automašīnu sirēnas, tāpēc viņš turpināja skriet rietumu virzienā - uz Brodvejas un Hudzonas upes pusi.
Kad Semjons bija piebeidzis apdegušo FIB aģentu un sasniedzis slīpnes virsotni, pa Brīvības ielu tuvojās pusducis patruļdienesta mašīnu. Babuška, Semjons domās secināja. Droši vien pa rāciju izsaukusi policiju. Kad mašīnas apstājās un stāvlaukumā iesteidzās policisti, Semjons paslēpās aiz aizslēģota avīžu kioska. Upuris bija tikai kāda kvartāla attālumā, Brodvejas un Brīvības ielas krustojumā, taču Semjons nedrikstēja riskēt iet garām policistiem - īpaši tāpēc, ka zem vējjakas bija paslēpts Uzi. Viņš ieslīdēja Naso ielā un noskrēja vienu kvartālu uz ziemeļiem līdz Meidenleinai. Tādējādi viņš cerēja notvert savu upuri. Taču, nonākot līdz Brod- vejai, bēglis nebija redzams. Semjons skrēja tālāk pa avēniju un vērās uz visām pusēm, taču tā vira nekur nebija.
- ļobanij v roti - viņš nolamājās, nikni uzplīkšķinādams sev pa gurnu.
Taču niknuma lēkme turpinājās tikai mirkli. Viss atkarīgs no spējas mainīties, viņš sev atgādināja. Vienkārši vajadzēja mainīt stratēģiju.
Stāvēdams uz ielas stūra un elsdams kā suns, Semjons domāja par savu upuri. Bija viegli paredzēt, uz kurieni viņš varētu doties. Pirmām kārtām vajadzēja noskaidrot, kas ir šis cilvēks un kā viņš saistīts ar doktoru Klainmanu. Tad vajadzēja uzzināt, ar ko viņš satiekas. Semjons nešaubījās - agri vai vēlu šis puisis sporta apavos novedīs pie Einheitliche Feldtheorie.
Iedams uz vietu, kur bija atstajis savu mersedesu, Semjons atguva elpu. Vērdamies Brodvejas debesskrāpjos, kas slejās virs ielas, viņš juta skumju apmierinājumu. Pavisam drīz, viņš domāja, tas viss beigsies.