-
CETURTĀ NODAĻA
- Sasodīts, Lūsij! Pie velna, kas noticis?
Lūsīla sēdēja apspriežu telpā FIB birojā Federālajā laukumā un pa telefonu runāja ar FIB direktoru. Viņa bija evaku- ejusies no ēkas Brivibas ielā un izveidojusi pagaidu vadības centru Ņujorkas reģionālajā štābā. Visi aģenti tika atsaukti no brīvdienām un norīkoti darbā. Un tagad, piecpadsmit minūtes pēc pusnakts, Lūsīla izpildīja ļoti grūtu uzdevumu - paziņoja skumjās vēstis savam priekšniekam.
- Viņi mūs pārsteidza nesagatavotus, - Lūsīla atzina. - Vispirms neitralizēja Transporta nodaļu un tad atvienoja sakarus. Izslēdza elektrisko stiāvu un tad sāka meklēt aizturēto. Zaudējām sešus aģentus. - Lūsīla brīnījās, kā spēj būt tik mierīga. Seši aģenti. Kaut kads murgs! - Es uzņemos pilnu atbildību, ser.
- Nolādēts, kurš to izdarīja? Vai video ir?
- Nē, ser, diemžēl novērošanas sistēmas iznicinātas. Taču ir versijas, ar ko mums darīšana. Viņi izmanto Uzi ieročus un C-4 sprāgstvielas. Iespējams, infrasarkanos binokļus arī.
- Domā, Al-Qaeda?
- Izpildījums bija pārāk izsmalcināts, lai tie būtu viņi. Varbūt krievi. Varbūt ķinieši vai ziemeļkorejieši. Pie velna, varbūt pat izraēlieši! Diezgan spoža operācija.
- Un aizturētais? Domā, viņš ir līdzzinātājs?
Lūsila vilcinājās ar atbildi. Ja godīgi, viņa nezināja, ko domāt par Deividu Sviftu.
- Gribētos teikt, ka nē. Proti, viņš ir vēstures profesors. Nekādas kriminālās vai militārās pagātnes, nekādu neparastu braucienu vai starptautisko telefona zvanu. Taču atzina, ka Klainmans nosaucis viņam ciparu rindu, iespējams, slepenu kodu kādam datora failam. Varbūt viņi mēģinaja pārdot informāciju, taču darījums nogāja greizi.
- Kādas ir izredzes viņu notvert? Aizsardzības ministrs trako. Zvana man ik pēc pusstundas, lai uzzinātu, kas jauns.
Lūsīlu parņēma riebums. Sasodītais aizsardzības ministrs! Viņš piespieda FIB šaja lietā uzņemties melno darbu, taču joprojām nebija atklājis, kāpēc tā ir tik svarīga.
- Pasakiet viņam, ka mēs visu kontrolējam, - Lūsila teica. - Ņujorkas policija izlikusi posteņus pie tiltiem un tuneļiem, suņi meklē C-4 pēdas. Mūsu aģenti ir visās vilcienu stacijās un autoostās.
- Vai jums ir aizturētā fotogrāfija?
- Mums ir fotogrāfija autovadītāja apliecībai, ko izsniedzis Ņujorkas Autotransporta departaments, un fotogrāfija, kas iespiesta uz kādas viņa grāmatas vāka. "Uz titānu pleciem" - tā sauc to grāmatu. Tagad drukājam informatīvās lapiņas; pēc stundas varēsim izsniegt saviem aģentiem. Neuztraucieties, viņš nekur nepazudīs.
Deivids skrēja gar Hudzonas krastu dzīvojamo namu rajona virzienā. Aizbēgot no FIB aģentiem, nākamais uzdevums bija tikt pēc iespējas tālāk no Brivības ielas ēkas. Viņš bija pārāk nobijies, lai ņemtu taksometru vai kāptu metro, pārāk uztraucies par to, ka viņu var aizturēt patruļmašīna vai ceļu policija. Tāpēc Deivids skrēja pa veloceliņu, kas veda gar upi, un centās saplūst ar fizkultūras fanātiķiem, lēniem skrējējiem, riteņbraucējiem un skrituļslidotājiem.
Tikai nonācis līdz Trīsdesmit ceturtajai ielai - vairāk nekā trīs jūdžu attālumā no Brīvības ielas -, Deivids apstājās. Smagi elsodams, viņš atslīga pret laternas stabu un uz brīdi aizvēra acis. Jēziņ, viņš nočukstēja. Visuvarenais Dievs! Kaut kas neiespējams! Piecas minūtes pavadījis, klausoties mirstoša profesora vārdos, viņš nonācis nāves briesmās. Un ko gan tik svarīgu Klainmans bija pateicis? Einheitliche Feldtheorie. Pasauļu sagrāvējs. Deivids papurināja galvu. Pie velna, kas īsti notiek?
Skaidrs tikai viens - FIB aģenti nebija vienīgie, kas alka uzzināt Klainmana noslēpumu. Kāds bija spīdzinājis profesoru un uzbrucis ēkai Brīvības ielā. Un Deividam nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.
Nobijies no šīs domas, viņš atvēra acis un nopētīja veloceliņu. Šeit palikt nedrīkstēja. Jāizstrādā plāns. Viņš saprata, ka nebutu gudri doties uz savu vai Karenas dzīvokli; FIB, iespējams, abas vietas jau novēro. Tā paša iemesla dēļ nedrīkstēja riskēt doties pie draugiem vai kolēģiem. Nē, jātiek prom no Ņujorkas. Jāsadabū skaidra nauda, jādodas ceļā, varbūt pat jāšķērso Kanādas robeža. Mašīnu iznomāt nedrīkstēja - federālie aģenti ātri vien atklās, kur izmantota viņa kredītkarte, un tad īrētās mašīnas numuru paziņos katram policistam ziemeļaustrumos. Taču, ja paveiktos, varētu kāpt kadā vilcienā vai autobusā.
Deivids atrada bankomātu un izņēma tik daudz naudas, cik bija iespējams. Arī šo kontu iztīrīšanu aģenti drīz vien atklās, taču no tā izvairīties nebija iespējams. Un tad viņš taisnā ceļā devās uz I'ensilvānijas staciju.
Iegājis stacijā no Astotās avēnijas, viņš saprata, ka nokavējis. Pie biļešu kasēm jau grozījās policisti un nacionālās gvardes karavīri. Pie izejām uz peroniem policisti visiem pārbaudīja dokumentus, savukārt vācu aitu suņi apostīja katru somu, čemodānu un nesamo. Klusi nolamājies, Deivids devās uz stacijas otru pusi. Vajadzēja kāpt vilcienā jau pirms stundas - Pātas stacijā.
Nonācis pie izejas uz Septīto avēniju, Deivids pamanīja, ka uzgaidāmajā telpā iebrāžas jauns policistu vilnis un nostājas ierindā, aizšķērsojot ceļu uz kāpnēm un eskalatoriem.
- Sasodīts, - Deivids nočukstēja.
Viens no policistiem pielika pie mutes skaļruni.
- Uzmanību visiem! - viņš norēca. - Nostājieties rindā pie kāpnēm un sagatavojiet autovadītāja apliecības! Iekams iziesiet no stacijas, mēs apskatīsim jūsu personu apliecinošos dokumentus!
Cenzdamies izturēties neuzkrītoši, Deivids pagriezās un devās atpakaļ, taču arī pie izejas uz Astoto avēniju bija sastājušies policisti. Neaizsargāts un pārbijies, viņš sāka meklēt kādu slēpni - avīžu kiosku vai ēstuvi, aiz kuras uz dažām minūtēm paslēpties un apsvērt tālāko rīcību, taču lielākā daļa veikalu uzgaidāmajā telpā bija jau slēgta. Atvērts bija tikai Dunkiri virtuļu veikaliņš, kurā netrūka policistu, un pa- drūms bāriņš ar nosaukumu "Pusdienas stacijā". Deivids šo bāru nebija apmeklējis gadiem, un jau doma vien par ieiešanu tajā uzdzina nelabumu. Bet šī nebija īstā reize tēlot izvē- līgo.
Bārā ap galdiņu, kas bija nokrauts ar Budiveiser alus kārbām, lēkāja ducis muskuļotu, bārdainu tēvaiņu. Visiem mugurā bija vienādi teniskrekli ar uzrakstu "Pitera vecpuišu ballīte", kas bija uzdrukāts virs raženas sievietes silueta. Viņi trokšņoja kā traki, tāpēc acīmredzot bija izdzenājuši visus apmeklētājus. Bārmenis, drūmi savilcis pieri, stāvēja pie kases aparata. Deivids apsēdās pie bāra un smaidīja, izlikdamies, ka nekas nav noticis.
- Kokakolu, lūdzu.
Ne vārda neteicis, bārmenis pasniedzās pēc ne pārāk tīras glāzes un iebēra tajā ledu. Bāra tālākajā stūrī Deivids pamanīja tualetes durvis, taču rezerves izejas nebija. Pie sienas atradās televizors, taču skaņa bija izslēgta; ekrānā bija redzama diktore ar nopietnu izteiksmi sejā un vārdi "Terorisma draudi".
- Ei, tā nu gan ir smukulīte! - norēca viens no vecpuišu ballītes dalībniekiem. Viņš pietrausās kājās, lai labāk varētu saskatīt diktori. - O jā! Nolasi man svaigākās ziņas, mazulīti Nu, palasi kaut ko Lerijam! Lerijs grib zināt visu, mazulītī
Kamēr viņa draugi smējās kā negudri, Lerijs piegāja pie bāra. Pāri siksnai viņam karājās vēders, apaļš kā pludmales bumba. Acis bija piesārtušas un mežonīgi šaudījas, bārdā bija ieķērušies popkorna gabaliņi, un viņš stipri oda pēc alus, tāpēc Deividam nācās aizturēt elpu.