- Ei, bārmen! - Lerijs uzsauca. - Cik maksā viens jager- meister?
Bārmenis vēl vairāk sarauca pieri.
- Desmit dolāru.
- Jēziņ! - Lerijs ar dūri uzsita pa bāra leti. - Tieši tāpēc es vairs nekad nebraukšu uz šito sasodīto pilsēteli!
Nelikdamies ne zinis par piedzērušo, bārmenis pasniedza Deividam kokakolu.
- Seši dolāri.
Lerijs pievērsās Deividam.
- Saproti, ko es gribu teikt? Tā ir nolāpīta krāpšana! Trīs reizes dārgāk nekā Džersija!
Deivids neko neteica. Viņš negribēja rosināt šo puisi turpināt sarunu - tāpat uztraukumu pietika. Viņš pasniedza bārmenim divdesmitnieku.
- Striptīzbāros ir tas pats, - Lerijs turpināja. - Mēs tikko bijām "Kaķu klubā" Divdesmit pirmajā ielā. Tās meičas gribēja piecdesmit dolāru par deju! Vai tu vari iedomāties? Piecdesmit dolāru! Un es teicu, nolāpīts, ka jābrauc atpakaļ uz Metučenu. Tur Devītajā ceļā ir klubs, saucas "Burvīgā atpūta", ja? Meitenes tikpat foršas, un viena deja maksā tikai desmit zaļo.
Deividam gribējās nožņaugt šo tēvaini. Policisti un nacionālās gvardes karavīri bija tepat līdzās - ar vācu aitu suņiem pie kājas un M-16 triecienšautenēm rokās viņi patrulēja pie bāra durvīm. Bet viņš tā vietā, lai izstrādātu bēgšanas plānu, bija spiests klausīties šajā pamuļķī no Ņūdžersijas. Deivids neapmierināts papurināja galvu.
- Piedod, bet man tagad…
- Ei, puis, kā tevi sauc? - Lerijs pastiepa labo roku.
Deivids sāka griezt zobus.
- Fils. Paklau, man tā kā…
- Prieks iepazīties, Fil! Mani sauc Lerijs Nelsons. - Viņš sagrāba Deivida roku un spēcīgi saspieda. Tad viņš norādīja uz saviem draugiem. - Tie ir mani čomi no Metučenas. Redzi Pīteru? Viņš svētdien precas.
Līgavainis bija pārkritis pāri galdam - galva aiz alus kārbām gandrīz nebija redzama. Acis viņam bija ciet, sejas viena puse piespiesta galda virsmai - it kā viņš vēlētos saklausīt piebraucošo vilcienu dārdoņu. Deivids saviebās. Tas bija pirms divdesmit gadiem, viņš prātoja. Muļķa puika izklaidējas kopā ar draugiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Deivi- dam toreiz nevajadzēja tādu ieganstu kā vecpuišu ballīte, lai kārtīgi izdauzītos. Pēdējos aspirantūras mēnešos viņš katru nakti pietempās lidz nemaņai.
- Mēs ar vilcienu pusvienos grasījāmies laist atpakaļ uz Džersiju, - Lerijs piebilda, - bet tad policija sāka pārbaudīt dokumentus un visā stacijas garumā sastājās tāda rinda, ka mēs nokavējām vilcienu. Tagad mums vesela stunda jāgaida līdz nākamajam.
- Un ja nu jums nebūtu personas dokumentu? - jautāja Deivids. - Viņi nelaistu jūs uz vilcienu?
- Šonakt noteikti nē. Mēs redzējām vienu puisi, kurš teicās aizmirsis maku mājās. Policisti izvilka viņu no rindas un aizveda prom. Kārtējā trauksme. Dzeltenais vai oranžais līmenis, es vairs neatceros.
Deividam sažņaudzās vēders. Jēziņ, viņš nodomāja. Es nekad netikšu no šejienes ārā! Mani meklē visa valsts!
- Vienīgais labums, - Lerijs piebilda, - ka man rit nav jāiet uz darbu. Šonedēļ man ir nakts maiņa, tāpēc līdz četriem pēcpusdienā savā iecirkni varu nerādīties.
Deivids kādu brīdi vērās sarunu biedrā - nekopta bārda, alusvēders.
- Tu esi policists?
Lerijs lepni palocīja galvu.
- Dispečers Metučenas policijas iecirkni. Pirms divām nedēļām sāku.
Apbrīnojami, klusībā prātoja Deivids. Esmu atradis vienīgo policistu tuvākajos trijos štatos, kas mani nemeklē! Sākumā viņš šo nejaušo tikšanos uzskatīja par dīvainību, taču pēc dažām sekundēm atskārta, ka var to izmantot savā labā. Viņš mēģināja atcerēties to ģeogrāfijas mazumiņu, ko zināja par Ņūdžersiju.
- Zini, es dzīvoju netālu 110 Metučenas. Ņūbransvikā.
- Piķis un zēvele! - Lerijs pievērsās saviem draugiem. - Ei, puikas, paklausās! Šitais puisis ir no Ņūbransvikas!
Daži garlaikoti pacēla alus kārbas sveicienam. Šie sākuši pagurt, Deivids nosprieda. Viņiem vajadzīgs kāds uzmundrinājums.
- Paklau, Lerij, gribētu izdarit tavam draugam Pīteram kaut ko patīkamu. Par godu kāzām un tā tālāk. Varbūt izmaksāt viņam kādu Jagermeister?
Lerijs iepleta acis.
- Ei, tas gan būtu forši!
Deivids piecēlās un izstiepa rokas gaisā kā futbola tiesnesis.
- Jagermeister visiem!
Pēkšņi atdzīvojušies, vecpuišu ballītes dalībnieki izplūda priecīgos saucienos. Bārmenis, kuru Deivids uzrunāja, gan nešķita iepriecināts.
- Vispirms naudu, - viņš teica. - Kopā simt trīsdesmit.
Deivids izņēma no kabatas salocītu divdesmitnieku paciņu un nolika uz bāra letes.
- Gādājiet grādīgo!
Karena gulēja līdzās Emorijam van Klīvam - vienam no Mortona Makintīra un van Klīva firmas īpašniekiem - un ieklausījās dīvainajā svelpoņā, kas nāca no aizmigušā advokāta nāsīm. Viņa to bija pamanījusi tikai tagad, lai gan satikās ar Emoriju jau vairākas nedēļas. Svelpoņai bija trīs dažādi augstumi: vispirms fa, tad, ievelkot elpu, do, un izelpojot - no re līdz si bemolam. (Pirms iestāšanās juridiskajā skolā Karena bija studējusi mūziku.) Pēc brīža viņa saprata, kāpēc šī skaņa šķiet tik pazīstama, - tās bija Amerikas himnas pirmās trīs notis. Karena apslāpēja smieklu lēkmi. Viņas jaunais draugs sirdī bija vecmodīgs patriots!
Viņš gulēja uz muguras, manikirētās rokas salicis uz krūtīm. Karena pavirzījās tuvāk un nopētīja vīrieša sirmo galvu, patricieša degunu un zodu. Viņš savos sešdesmit gados izskatās sasodīti labi, Karena nosprieda. Un, lai arī Emorijam piemīt dažādi trukumi, lai ari viņš slikti dzird un nav pasaules izcilākais mīļākais, viņa labās īpašības šos trūkumus padara nebutiskus. Emorijs bija cildens, pieklājīgs un jauks. Un - kas bija pats galvenais - zināja, ko Karena vēlas. Zināja, kas viņai ir svarīgs. Deivids to nekad nebija sapratis - par spīti trim aplidošanas un deviņiem laulības gadiem.
Kolumba avēnijā atskanēja trauksmes sirēna. Šajā naktī to šķita par daudz. Iespējams, kaut kur izcēlies ugunsgrēks vai plīsis ūdensvads. Rit varēs izlasīt avīzēs.
Protams, viņa nevainoja Deividu visās neveiksmēs. Karena pati ilgi nesaprata, ko vēlas. Kad abi satikās, viņa bija naiva divdesmit trīs gadus veca meitene - Džuljarda skolā mācījās klavierspēli un cīnījās ar daudz talantīgākajām konkurentēm. Deivids bija piecus gadus vecāks un jau bija kļuvis par daudzsološu zinātnes vēstures profesoru Kolumbijas universitātē. Karena iemīlējās, jo viņš bija jautrs, pievilcīgs un gudrs, un sāka sapņot, kāda būs abu kopējā nākotne. Pēc kāzām viņa pameta Džuljarda skolu un iestājās juridiskajā. Jonas piedzimšana uz gadu pārtrauca studijas,, taču jau pēc desmit gadiem viņa bija vecākā līdzstrādniece Mortona Ma- kintīra un van Klīva firmā, pelnīdama divas reizes vairāk nekā virs. Vēl ļaunāk - viņa zināja, ko vēlas: burvīgu māju savai ģimenei, privātskolu dēlam un daudz nozīmīgāku vietu pilsētas sabiedrībā.
Karena varētu piedot Deividam neiedziļināšanos sievas vēlmēs - īstens zinātnieks, tālab iziešana sabiedrībā viņu neinteresēja -, taču nespēja piedot pilnīgu viņas vēlmju nolieg- sanu. Šķita, ka Deivids izjūt perversu prieku izskatīties pēc i iespējas izspūrušāks, uz lekcijām vilkt džinsus un sporta kurpes un dienām ilgi neskūties. Daļēji, bez šaubām, vainojama haotiskā audzināšana. Viņš izaudzis kopā ar cietsirdīgu tēvu un mūžam sistu un mocītu māti; lai arī centies tikt pāri šai traumai, uzvara nebija pilnīga. Deivids kļuva par brīnišķīgu tēvu savam dēlam, taču par nožēlojamu vīru. Ikreiz, kad Karena izteica kādu priekšlikumu, viņš to noraidija. Viņš pat domāt negribēja par parcelšanos uz lielāku dzīvokli vai Jonas pieteikšanu privātā skolā. Lūzuma punkts pienāca, kad viņš atteicās kļūt par Vēstures fakultātes dekānu. Šis amats solīja papildu trīsdesmit tūkstošus dolāru gadā - ar to pietiktu, lai izremontētu virtuvi vai iemaksātu par lauku māju. Taču Deivids noraidīja piedāvājumu, apgalvodams, ka tas "traucēs pētījumiem". Karena pēc tam ierosināja laulības šķiršanu, jo nespēja dzīvot kopā ar cilvēku, kas viņas dēļ nav gatavs pat pirkstu pakustināt.