Izbeidz domāt par Deividu, viņa sevi aprāja. Kāda tam jēga? Tagad viņai bija Emorijs. Viņi jau bija runājuši par dzīvokļa pirkšanu. Kāda vietiņa Istsaidā būtu patīkama pārmaiņa. Tas varētu būt, piemēram, dzivoklitis ar trim guļamistabām kādā no Parka avēnijas mājām. Vai pilsētas māja ar jumta dārzu. Tā, protams, izmaksātu kaudzi naudas, taču Emorijs to var atļauties.
Karena bija tik aizņemta, domājot par jauno dzīvokli, ka sākumā pat nedzirdēja durvju zvanu. Viņa tam pievērsa uzmanību tikai tad, kad zvanu papildināja pamatīga klauvēšana.
- Sviftas kundze? - sauca nepacietīga balss. - Vai jūs esat mājās, Sviftas kundze?
Viņa piecēlās gultā sēdus, sirds neprātīgi sitās. Kas, pie velna, šādā nakts stundā varētu dauzīties pie durvīm? Un
kāpēc uzrunāja viņu vira uzvārdā, no kura Karena bija atteikusies pirms diviem gadiem? Satraukta viņa satvēra Emo- riju aiz pleca un sapurināja.
- Emorij! Celies! Kāds klauvē pie durvīm!
Emorijs pagrieza galvu un kaut ko norūca. Viņam bija dziļš miegs.
- Atveriet, Sviftas kundze! - šoreiz sauca cita balss. - Mēs esam no FIB. Mums jāaprunājas!
FIB? Vai tas būtu kāds muļķīgs joks? Tad Karena atcerējās telefona zvanu pirms dažām stundām - zvanīja detektīvs no policijas un gribēja runāt ar Deividu. Kas noticis? Vai Deivids nonācis nepatikšanas?
Viņa atkal sapurināja Emoriju, šoreiz jau spēcīgāk, un viņš atvēra acis.
- Kas? - viņš nočērkstēja. - Kas noticis?
- Celies! Pie durvīm klauvē! Teica, ka no FIB.
- Ko? Cik pulkstenis?
- Vienkārši celies augšā un aizej paskatīties!
Emorijs nopūtās, paņēma brilles un izkāpa no gultas. Virs dzeltenās pidžamas uzvilcis sarkanbrūnus rītasvārkus, viņš sasēja jostu. Karena ātrumā uzrāva vecu teniskreklu un treniņbikses.
- Brīdinām pēdējo reizi! - uzsauca trešais. - Ja neatvērsiet durvis, mēs tās izlauzīsim! Sviftas kundze, vai jus dzirdat?
- Tūdaļ, tūdaļ, pagaidiet! - atbildēja Emorijs. - Es jau nāku!
Karena viņam sekoja, taču turējās dažu pedu attālumā. Kamēr Emorijs izgāja priekštelpā, viņa instinktīvi apstājās pie Jonas guļamistabas durvīm. Ari dēlam, paldies Dievam, bija ciešs miegs.
Emorijs pieliecās, lai varētu ieskatīties actiņā.
- Kas jūs, kungi, esat? - viņš jautāja caur durvīm. - Un ko darāt šeit tik vēlā stundā?
- Mēs jau teicām, ka esam no FIB. Atveriet!
- Piedodiet, taču es gribu redzēt jūsu žetonus.
Karena vērās Emorija pakausī, kamēr vīrietis lūkojās durvju actiņā. Pēc dažām sekundēm viņš paskatījās pār plecu uz Karenu.
- Viņi tiešām ir FIB aģenti, - Emorijs teica. - Raudzīsim, kas viņiem vajadzīgs.
- Pagaidi, nevajag… - Karena jau iesāka, taču bija par vēlu.
Emorijs atslēdza durvis un pagrieza rokturi. Nākamajā mirkli durvis tika atrautas vaļā; divi milzeņi pelēkos uzvalkos sagrāba Emoriju un nogrūda zemē. Divi citi aģenti - slaids gaišmatis platiem pleciem un drukns melnādainais - pārlēca viņam pāri un ieskreja dzīvokli. Tikai pēc brīža Karena atskārta, ka uz viņu nomērķētas divas pistoles.
- Nekustieties! - gaišmatis uzsauca. Viņa seja bija saspringta, bāla, šķita nedabiska. Nenovērsdams acu no Ka- renas, viņš ar roku pamāja kolēģim. - Pārbaudi guļamistabas!
Karena soli atkāpās un ar muguru atdūrās pret Jonas istabas durvīm.
- Ludzu, nevajag! Man ir bērns! Viņš…
- Es teicu - nekustieties! - gaišmatis pienāca tuvāk Kare- nai. Pistole viņa rokā sašūpojās kā dzīva.
Cauri durvim viņa izdzirdēja soļus un tad klusu, izbiedētu balsi:
- Mamm?
Taču aģenti, šķiet, to nedzirdēja. Tagad Karenai tuvojās divi - ar šaušanai sagatavotiem ieročiem un apņēmīgiem skatieniem, it kā gribētu redzēt cauri durvīm.
- Malā! - nokomandēja gaišmatis.
Karena stāvēja kā paralizēta - viņa pat neelpoja. Jēziņ, Jē- ziņ, viņi nošaus manu dēlu! Tad viņa izdzirdēja Jonas soļus sev tieši aiz muguras un misiņa roktura raustīšanu. Vienā mirklī viņa apsviedās otrādi, atrāva durvis un metās pie dēla.
- Nē! Nē! - Karena kliedza. - Nešaujiet!
Aģenti apstājās durvīs, taču viss bija kārtībā, viss bija kārtībā. Viņa ar savu augumu bija pilnībā piesegusi dēlu. Puisēna galva atradās zem mātes zoda, pleciņi piespiesti mātes krūtīm. Karena juta, kā zēns izbijies un apmulsis tric un raudādams visu laiku atkārto:
- Mammīt, mammīt!
Taču tagad viņš bija drošībā.
Kamēr gaišmatis palika sardzē, melnādainais ienāca guļamistabā un atvēra skapja durvis.
- Tirs! - viņš uzsauca. Un devās pārmeklēt pārējās istabas.
Bez Jonas raudāšanas un aģentu kliedzieniem Karena dzirdēja arī saniknoto Emorija balsi.
- Pie velna, ko jūs darāt? - viņš kliedza. - Jūs nedrīkstat pārmeklēt dzīvokli bez sankcijas! Tas ir likuma pārkāpums!
Pēc dažām sekundēm atgriezās melnādainais, lai atskaitītos gaišmatim, kurš te šķita galvenais.
- Neviena nav, - melnais paziņoja. - Un tas vecis neatbilst pazīmēm.
Gaišmatis pakāpās malā un izgāja priekštelpā apspriesties ar kolēģiem. Pistoli viņš ielika atpakaļ makstī. Karena piecēlās sēdus, piespieda Jonu sev pie krūtīm un atvieglojumā notrīsēja. Emorijs gulēja uz vēdera dažu pedu attālumā, viņa rokas ar plastikāta vadu bija sasietas uz muguras.
- Jūs to vēl nožēlosiet, kungi! - Emorijs kliedza. - Esmu labi pazīstams ar Savienoto Valstu prokuroru!
Gaišmatis drūmi paskatījās uz viņu.
- Aizveries, vectētiņ, - viņš izgrūda. Un tad pievērsās Ka- renai. - Kur ir jusu bijušais virs, Sviftas kundze?
Dīvainā kārtā Karena vairs nebaidījās. Tagad, kad aģents bija aizvācis ieroci, viņa pret šo cilvēku juta tikai nicinājumu.
- Vai tāpēc jūs šeit ielauzāties? Jūs meklējat Deividu?
- Vienkārši atbildiet…
- Jūs, sasodītie nelieši! Jūs mērķējāt pistoli uz septiņus gadus vecu zēnu!
Kamēr Karena cieši pētīja FIB aģentu, Jona parāva māti aiz krekla malas. Viņa seja bija mikla un plankumaina.
- Kur ir tētis? - viņš sauca. - Es gribu pie tēta!
Uz brīdi šķita, ka aģents sācis atmaigt. Vērojot, kā Karena un Jona spiežas viens pie otra, viņa ādamābols kustējās uz augšu un leju. Bet tad viņš atkal nocietinājās.
- Deivids Svifts tiek apsūdzēts slepkavībā. Mums jāsper nepieciešamie piesardzības soļi.
Karena aizlika roku priekšā mutei. Nē, viņa domās nosprieda, tas nav iespējams. Deividam ir daudzi trūkumi, taču vardarbīgs viņš nav. Briesmigākais, ko viņš jebkad izdarījis, - triecis ar dūri softbola cimdā, kad viņa komanda zaudēja spēli. Viņš nekad nezaudēja paškontroli. Tēvs viņam bijis labs piemērs, lai saprastu, kas var notikt pretējā gadījumā.