- Tie ir meli! - Karena iesaucās. - Kas jums to teica?
Aģents piemiedza acis.
- Es zinu, ka viņš nogalinājis vairākus cilvēkus, Sviftas kundze. Divi no tiem bija mani draugi. - Vīrietis veltija viņai vēl dažus dzedrus mirkļus un tad ierunājās mikrofonā, kas bija piestiprināts žaketes piedurknei. - Te aģents Broks.
Dzīvokli ir trīs personas. Sazinies ar štābu un paziņo, ka ir sieviete un sīkais.
Karena vēl ciešāk saspieda Jonu.
- Nē! Jūs nedrīkstat!
Aģents papurināja galvu.
- Tikai jūsu drošības labad. Līdz brīdim, kad atradīsim jūsu bijušo vīru. - Un viņš no žaketes kabatas izņēma divus plastikāta vadu gabalus.
- Par Filu! Tu esi īsts cilvēks, Fil! Nolāpīti foršs cilvēks!
Sēdēdami pie galdiņa stacijas bārā, Pītera vecpuišu ballītes dalībnieki pacēla Jagermeister glāzes, lai uzsauktu tostu Deividam, tas ir, dāsnajam Filam no Ņūbransvikas. Šī bija jau trešā izmaksāto dzērienu kārta, un vīri šķita gluži kā atdzīvojušies. Lerijs turēja katrā rokā pa glāzei un skandēja:
- Fils! Fils! Fils!
Un pēc tam vienā rāvienā izdzēra abas glāzes. Pat Pīters, piedzērušais līgavainis, pacēla galvu no galda un novilka:
- īsts cilvēks!
Deivids atbildēja, aplicis roku Pītera pleciem un saukdams:
- Nē, tu esi īsts cilvēks! Tu esi cilvēks, tu, sasodītais veci!
Taču, lai arī Deivids auroja un zirgojās kopā ar pārējiem,
viņš pie lūpām nebija pielicis ne lāsīti alkohola - viņš slepus pastūma savas glāzītes tuvāk Lerijam, un tas savukārt ar lielāko prieku tās iztukšoja.
Kad apmainīšanās ar frāzēm "tu esi cilvēks" bija pieklusuši, Lerijs pietrausās kājās.
- Un neaizmirstiet Vinniju! - viņš ieaurojās. - Par Vinni- ju, to nabaga sēdētāju zem tupeles, kurš šonakt nevarēja ierasties tikai tāpēc, ka viņa draudzenei piemetusies tā nolāpītā gripa!
Atskanēja kliedzieni:
- Velna mātīte!
Tikmēr Lerijs atvēra somu, kas atradās uz grīdas, un izņēma glīti salocītu zilu kreklu. Tas bija speciāli pasūtītais te- niskrekls, kāds bija mugurā visiem pārējiem, ar vārdiem "Pītera vecpuiša ballīte".
- Redzi? - Lerijs nodārdināja. - Tā kā Vinnijs nevarēja atbraukt, mums palika pāri viens krekls. - Viņš saviebies papurināja galvu. - Zini, ko es darīšu? Es likšu, lai tā maita par to samaksā!
Pārējie piebalsoja:
- Jā, lai tā maita samaksā!
Bet Deivids tikai skatījās uz kreklu. Mazliet apdomājies, viņš cirta dūri galdā, lai pievērstu pārējo uzmanību.
- Es nopirkšu to kreklu no tevis, Lerij! - viņš paziņoja. - Cik jāmaksā? ,
Lerijs šķita apjucis.
- Ei, Fil, nevajag. Nu, tu jau pirki mums dzeramo un…
- Nē, nē, es samaksāšu! Es gribu to nopirkt! Es gribu būt oficiāls Pītera ballītes dalībnieks! - Deivids piecēlās un ielika Lerijam plaukstā divdesmit dolāru banknoti. Tad viņš paņēma teniskreklu un uzvilka virsū savam softbola komandas krekliņam.
Visi priecīgi ieaurojās:
- Fils! Fils! Fils! Fils!
Tad kāds iesaucās:
- Ei, gandrīz pusdivi, mēs atkal nokavēsim to nolāpīto vilcienu!
Vecpuišu ballītes dalībnieki grīļodamies cēlās kājās.
- Jāiet! - nokomandēja Lerijs. - Mums jānokļūst "Burvīgajā atpūtā" vēl pirms slēgšanas. Palīdziet Pīteram!
Kamēr divi vīri sagrāba Pīteru aiz elkoņiem, Deivids prātoja, kā rīkoties tālāk. Tad viņš šļupstēdams uzsauca:
- Pagaidiet mani!
Un sasvēries nogāzās gar zemi, neaizmirsdams izstiept rokas, lai mīkstinātu kritienu.
Lerijs pieliecās, viņa elpa oda pēc alus.
- Ei, Fil, ar tevi viss kārtībā?
- Es… man… pie velna, - Deivids atbildēja, cenzdamies izklausīties piedzēries. - Vai tu varētu… iedod roku!
- Protams, draugs, bez problēmām! - Lerijs satvēra Deividu aiz rokas, pierāva viņu kājās un vedināja uz bāra durvīm. Deivids atbalstījās pret milzīgā tēvaiņa plecu. Lai gan gandrīz divdesmit gadus vispār nebija lietojis alkoholu, Deivids prata atdarināt streipuļojošo gaitu un nedrošo izturēšanos. Tas viņam bija asinīs.
Stacijas uzgaidāmā telpa tagad bija gandrīz tukša, taču tajā joprojām uzturējās policisti. Pusducis likuma sargu atradās pie izejas uz desmito peronu - tas bija vecpuišu ballītes dalībnieku mērķis. Tuvojoties policistiem, Lerijs vīstīja dūres.
- Tātad Ņujorkas policija, ko! - viņš dārdināja. - Te nu mēs nākam! Ķeriet nolāpītos teroristus!
- Jā, ķeriet teroristus! - pārējie piebalsoja. - Visiem lodi pierē!
Izstīdzējis policijas seržants izstiepa roku, lai apstādinātu nācējus.
- Puiši, tikai mieru, - viņš teica. - Vienkārši uzrādiet savas autovadītāju apliecības!
Kad pārējie izņēma savus makus, Deividam sažņaudzās vēders. Labi, viņš domās nosprieda. Sākam! Viņš izteiksmīgi sāka sist pa džinsu kabatām.
- Nolādēts! - viņš iesaucās. - Nolādēts! - Viņš nokrita četrrāpus un kā apstulbis dzērājs sāka gramstīties pa gridu.
Lerijs atkal pieliecās pie viņa.
- Kas noticis, Fil?
- Mans maks, - izdvesa Deivids, ieķēries Lerija plecā. - Nevaru atrast… nolāpītais maks!
- Vai neatstaji to bārā?
Deivids papurināja galvu.
- Pie velna… nezinu… tas var būt… visur.
Seržants pamanīja kņadu un pienāca tuvāk.
- Kas notiek?
- Fils pazaudējis savu maku, - Lerijs atbildēja.
Pavēris muti un šūpodams galvu, Deivids paskatījās uz seržantu.
- Nesaprotu… Tas… vēl pirms sekundes… bija te.
Policists sarauca pieri un saknieba lūpas plānā svītriņā. Ak
šausmas, Deivids prātoja, šis būs īsts briesmonis.
- Jums nav neviena personu apliecinoša dokumenta?
- Tas ir Fils, - Lerijs skaidroja, - no Ņūbransvikas. - Viņš norādīja uz teniskreklu. - Viņš ir kopā ar mums.
Seržants šķita domīgs.
- Lai kāptu vilcienā, vajadzīgs dokuments.
Kā atbilde uz šo aizrādījumu stacijas skaļrunī atskanēja spalgs pīkstiens.
- Uzmanību, - pavēstīja ierakstīta dispečera balss. - No desmitā perona atiet ziemeļaustrumu koridora vilciens, kas kursē pa maršrutu Ņūarka, Elizabeta, Rāvēja, Metučena, Ņubransvika un Prinstona. Pasažieri lūgti ieņemt vietas!
- Mums jāiet uz vilcienu! - Lerijs iesaucās. Viņš steigšus no bikšu kabatas izņēma savu maku un atvērtu parādīja policijas seržantam. - Paklau, es strādāju Metučenas policijas iecirknī. Reku' mans žetons. Ka es tev saku, Fils ir kopā ar mums. Viņš ir mans draugs.
Seržants paskatījās uz žetonu - viņš joprojām rauca pieri un nevēlējās laist vīrus uz vilcienu. Tajā brīdī Deivids izdzirdēja suņu rejas. Pagriezis galvu, viņš apmēram piecdesmit pēdu attālumā ieraudzīja nacionālās gvardes karavīru ar vācu aitu suni. Tas savu pavadoni vilka tieši piedzērušo vīru virzienā - vilka tik spēcīgi, ka karavīrs ar grūtībām varēja noturēt līdzsvaru. Jēziņ, Deivids domās iesaucās. Tas stulbais dzīvnieks kaut ko saodis!
Viņš aizvēra acis, un centās apslāpēt nelabumu. Bezcerīgi, viņš sprieda. Mani tūdaļ arestēs, nodos atkal FIB rokās un aizvedīs uz kādu nopratināšanas telpu. Gara acīm viņš to jau redzēja - tukša telpa bez logiem, ar dienasgaismas lampām pie griestiem, bet līdzās metāla krēslam stāv FIB aģenti pelekos uzvalkos. Uznāca vēl viens nelabuma vilnis, šoreiz tik spēcīgs, ka Deivids saliecās un sāka rīstīties. No mutes uz linoleja grīdas izsprāga tieva siekalu strūkliņa.