Выбрать главу

-    Uzmanās! - Lerijs brīdināja. - Fils tūdaļ vems!

Policijas seržants uzreiz atkāpās.

-    Pie velna! - viņš iesaucās. - Aizvāciet viņu prom!

Deivids pacēla galvu un paskatījās uz policistu - tas at­klāti izrādīja riebumu. Deivids sasvērās uz policista pusi un atkal skaļi un izteiksmīgi norīstījās.

Seržants atgrūda Deividu un pastūma tuvāk Lerijam.

-    Pie velna, vāciet viņu prom! - seržants uzkliedza. - Ejiet, vediet viņu uz vilcienu!

-    Jā, ser! - Lerijs atbildēja un saņēma Deividu zem padu­sēm.

Kopā viņi aizsteidzās uz desmito peronu un iekāpa vil­cienā, kas veda uz Metučenu.

Semjons sēdēja pie antīka rakstāmgalda nejēdzīgi dārgā Waldorf-Astoria viesnīcas numurā. Par piesmakušu istabu ar skatu uz Parka avēniju un guļamistabu, kas iekārtota kā cara laika bordelis, bija jāmaksā divi tūkstoši dolāru diennaktī. Semjons varēja to atļauties, taču principiāli atteicās maksāt un internetā nočiepa kredītkartes numuru, tāpēc par viņa uzturēšanos šajā viesnīcā, kā arī mielošanos ar jēru un pus­litru Stolichnaya maksās kāds Nīls Deivisons no Oregonas štata.

Semjons izmeta vēl vienu degvīna glāzīti un ieskatījās klēpjdatora ekrānā, kurā bija atvērta Kolumbijas universitā­tes Fizikas fakultātes mājaslapa. Par laimi, fakultātes darbi­nieku sarakstu papildināja profesoru, lektoru un doktoru fo­togrāfijas. Semjons lēnām pārskatīja sarakstu un nopētīja katru seju. Šķita loģiski pieņemt, ka Klainmana noslēpuma glabātājs ir fizikas profesors. Einheitliche Feldtheorie ir pārāk sarežģīta lajam; lai to izprastu, jāzina relativitātes teorija un kvantu mehānikas pamati, lai nesapītos matemātisko vienā­dojumu džungļos. Taču vīrieti sporta apavos Semjons šajā internetā lapā atrast nevarēja. Viņš pārbaudīja vēl divdes­mit - Hārvarda, Prinstonas, Masačūsetsas, Stenforda un citu universitāšu fizikas fakultāšu pasniedzēju sarakstus, taču no bēgļa nebija ne miņas. Pēc stundas Semjons aizcirta klēpjda- toru un iemeta tukšo degvīna pudeli atkritumu kurvi. Ār­prāts! Viņš taču gribēja tikai zināt šā cilvēka vārdu.

Lai nomierinātos, Semjons piegāja pie loga un vērās uz apgaismoto Parka avēniju. Pat divos nakti taksometri jopro­jām slīdēja nepārtrauktā straumē. Vērodams, kā šoferi cīnās par labāku vietu šajā plūsmā, Semjons prātoja, vai nav kaut ko palaidis garām neievērotu - kādu būtisku profesora Klainmana biogrāfijas detaļu, kas varētu norādīt uz šā vī­rieša personību. Varbūt tas bija Klainmana brāļadēls vai krustdēls, varbūt kāds senas mīlas dēkas auglis. Semjons pie­gāja pie skapja, atvēra savu auduma somu un izņēma grā­matu, ko bija izmantojis, lai uzmeklētu Klainmanu. Bieza grā­mata - vairāk nekā piecsimt lappušu - ar noderigu informā­ciju par visiem fiziķiem, kas strādājuši kopā ar Albertu Ein- šteinu pēdējos viņa dzīves gados. Tas nosaukums - "Uz titānu pleciem".

Atverot grāmatu, pavīdēja kaut kas pazīstams. Semjons atlocīja pēdējā vāka maliņu. Tur, tieši zem plašas atsauksmes no Librari/ Journal, bija autora fotogrāfija.

Semjons pasmaidīja.

- Esiet sveicināts, Deivid Svift! - viņš skaļi noteica. - Prie­cājos ar jums iepazīties!

PIEKTĀ NODAĻA

Lai ari Lerijs, Plters un pārējie ļoti lūdzās, Deivids attei­cās izkāpt Metučenā. Aizbildinājās, ka sieva viņu nogalinās, ja viņš taisnā ceļā nebrauks uz Ņūbransviku, taču apsolīja kādreiz satikties ar saviem jaunajiem draugiem "Burvīgajā atpūtā". Piedzērušie ballītes dalībnieki skaļi atvadījās no Deivida un, jau stāvēdami uz perona, skandēja:

- Fils! Fils! Fils! Fils!

Deivids parādīja uz augšu paceltus īkšķus un tad pārgu­ris atkrita sēdeklī.

Kad vilciens izbrauca no stacijas, Deivids sāka trīcēt. Gai­sa kondicionētājs, šķiet, pārāk dzesēja nelielo telpu. Viņš sa­krustoja rokas uz krūtīm un sāka berzēt plecus, lai sasildī­tos, taču drebulis nepārgāja. Deivids saprata, kas notiek - viņu pārņēmis pēctraumatiskais stress. Organisms beidzot reaģēja uz briesmīgajiem pēdējo četru stundu notikumiem. Aizvēris acis, viņš vairākas reizes dziļi ievilka elpu. Viss ir kārtībā, viņš sev domās iegalvoja. Tagad tu brauc prom no Ņujorkas. Viss paliks aiz muguras.

Deivids atvēra acis tikai tad, kad vilciens apstājās Ņubransvikas stacijā. Viņš jau bija pārstājis trīcēt un spēja daudz skaidrāk domāt. Un nolēma braukt tālāk lidz Tren- tonai. Tad viņš iekāps Greihoundas autobusā un dosies uz Toronto. Taču, tiklīdz vilciena durvis aizvērās un tas turpi­nāja ceļu rietumu virzienā, Deivids sāka apzināties sava plā­na trūkumus. Ja nu pasažieru personību pārbauda arī auto­ostās? Nevarēja taču paļauties, ka gadīsies vēl kāda vecpuišu ballīte. Un, kad autobuss būs sasniedzis Kanādas robežu, viņu, iespējams, meklēs arī tur. Nē, braukt ar autobusu bija pārāk riskanti - ja vien neizdodas sadabūt viltotu autova­dītāja apliecību. Un kā, pie velna, lai to dabū gatavu?

Pārāk satraukts, lai sēdētu, Deivids sāka soļot pa eju gandrīz tukšajā vilciena vagonā. Tajā bija vēl tikai trīs pasa­žieri - pārītis pusaugu skuķu īsos svārciņos un adītā džem­perī ģērbies vecāks vīrs, kas klusi runāja pa mobilo telefo­nu. Kādu brīdi Deivids apsvēra iespēju piezvanīt Karenai un dēlam, taču saprata - tiklīdz ieslēgs aparātu, tiks nodots sig­nāls uz tuvāko sakaru torni un FIB noskaidros, kur viņš at­rodas. Pats skumjākais bija tas, ka Deivids sāka uztraukties par bijušo sievu. Viņam bija aizdomas, ka vīri pelēkajos uz­valkos vēlēsies iztaujāt Karenu.

Drīz vien konduktors paziņoja:

- Iebraucam Prinstonas dzelzceļa mezglā. Līdz Prinsto- nai var nokļūt pa Prinstonas atzara līniju.

Visu savās vietās nolika trīs reizes atkārtotais vārds "Prin- stona". Deivids uzreiz iedomājās, kas viņam varētu palīdzēt. Viņš šo sievieti nebija saticis divdesmit gadus, taču zināja, ka viņa joprojām dzīvo Prinstonā. Maz ticams, ka FIB gai­dīs savu upuri viņas mājā; lai gan birojs bija pamatīgi inte­resējies par viņa pagātni, Deivids šaubījās, vai tas būs kaut ko uzzinājis par šo sievieti. Un galvenais - viņa bija fiziķe, viena no stīgu teorijas pionierēm. Deivids nojauta, ka tikai fiziķis spēs izskaidrot visu šo notikumu būtību.

Vilciens apstājās, un durvis atvērās. Deivids izgāja uz pe­rona un devās uz atzara līniju, kas veda uz Prinstonas uni­versitāti.

Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā, joprojām būdams fizikas aspirants, Deivids Prinstonā bija apmeklējis stīgu teorijai veltītu konferenci. Tolaik zinātnieku sabiedrī­ba bija aizrāvusies ar šo jauno ideju, jo tā solīja atrisināt senu problēmu. Lai gan Einšteina relativitātes teorija perfekti iz­skaidroja gravitāciju, bet kvantu mehānika - ikvienu daļiņu fizikas niansi, abas teorijas bija matemātiski nesavienojamas. Trīsdesmit gadus Einšteins bija pulējies apvienot abus fizi­kas likumus, lai radītu vienotu, visaptverošu teoriju, kas iz­skaidrotu visus dabas spēkus. Taču visi publicētie Einšteina risinājumi izrādījās kļūdaini, un pēc viņa nāves daudzi fizi­ķi secināja, ka izcilais ģēnijs meklējis nepareizajā virzienā. Vi­sums, viņi apgalvoja, vienkārši ir pārāk sarežģīts, lai to ap­rakstītu vienā vienādojumu ķēdē.

Taču, sākot no divdesmita gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, daži fiziķi atdzīvināja apvienotās teorijas ideju, iz­virzot hipotēzi, ka visas fundamentālās daļiņas patiesībā ir sīkas enerģijas stīgas un katra ir mazāka nekā triljonā daļa no milimetra triljonas daļas. Tūkstoš deviņi simti astoņdes­mitajā gadā stīgu teorijas aizstāvji nāca klajā ar paziņojumu, ka viņu modelī stigas vibrē desmit dimensijās, no kurām se­šas ir saritinātas kā caurulītes un ir pārāk mazas, lai būtu redzamas. Teorija bija pārāk neskaidra, nepabeigta un neti­cami smagnēja, taču iesvēla iztēli pētniekiem visa pasaulē. Viena no viņiem bija Monika Reinoldsa - divdesmit četrus gadus veca aspirante Prinstonas universitātes Fizikas fakul­tātē.