Pirmo reizi Deivids viņu ieraudzīja konferences noslēguma sesijā, kas bija noorganizēta Džedvina ēkas lielajā auditorijā. Monika stāvēja publikas priekšā, gatava sākt daudz- dimensiju telpu prezentāciju. Vispirms Deivids pamanīja, cik viņa gara - galvastiesu garāka par izdēdējušo Fizikas fakultātes dekānu, kas iepazīstināja pārējos ar Moniku, nosaucot sievieti par "izcilāko studenti, ar kādu viņam jebkad bijusi laime strādāt kopā". Deivids prātoja, vai tikai vecais vīrs nav iemīlējies savā studentē, kura bija ne tikai gara, bet ari skaista. Viņas seja atgādināja kādu antīku grieķu gudrības dievietes Atēnas portretu, tikai ķiveres vietā Monikai bija neskaitāmas smalkas bizītes, savukārt viņas āda bija kafijas liķiera un krēma maisījuma krāsā. Garā kleita no Ganas nacionālajā aušanas tehnikā darinātā dzelteni sārtā auduma ap pleciem bija saņemta ielocēs; viņas brūnās rokas rotāja vairākas zelta aproces. Džedvina ēkas pelēcībā viņa šķita kā mirdzošs elementārdaļiņu stariņš.
Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados sievietes fi- ziķes bija liels retums, bet melnādaina stīgu teorijas pētniece - neparasts fenomens. Zinātnieki auditorijā izturējās pret viņu kā pret jebkuru fenomenu - bijīgi un skeptiski. Taču, tiklīdz Monika sāka prezentāciju, viņu pieņēma kā savējo, jo viņa runāja pārējiem saprotamā valodā - grūti uztveramajā matemātikas mēlē. Piegājusi pie tāfeles, viņa uzrakstīja garu vienādojumu rindu - katrā bija simboli, kas apzīmēja fundamentālus Visuma parametrus: gaismas ātrumu, gravitācijas konstanti, elektrona masu, daļiņu mijiedarbības stiprumu. Un tad ar vieglumu, ko Deivids varēja tikai apskaust, viņa sāka manipulēt ar šiem neskaitāmajiem simboliem tik ilgi, kamēr tie pārvērtās vienā elegantā vienādojumā, kas aprakstīja telpas formu apkārt vibrējošai stīgai.
Deivids nespēja izsekot viņas stāstītajam; tolaik viņš jau apzinājās savas matemātiskās spējas, un parasti, sastopoties ar tādiem ģēnijiem kā Monika, viņu pārņēma dusmas un skaudība. Taču viņa tikai turpināja burt simbolus uz tāfeles un mierīgi atbildēt uz kolēģu jautājumiem, un Deivids atskārta, ka nejūtas sarūgtināts. Viņš bez cīņas padevās Monikas pārspēkam. Kad viņa pabeidza prezentāciju, Deivids pielēca kājās un steidzās iepazities.
Kad Deivids nosauca savu vārdu, Monika izbrīnīta sarauca pieri - viņas sejā jautās pārsteigums un prieks.
- Protams, es jūs pazīstu! - viņa iesaucās. - Nesen lasīju darbu, ko jūs izstrādājāt kopā ar Hansu Klainmanu. Relativitāte divdimensiju telplaikā, vai ne? Diezgan jauks darbiņš.
Monika paspieda Deivida roku. Viņš jutās apmulsis - nespēja noticēt, ka šī sieviete patiešām lasījusi viņa darbu.
- Nekas dižs jau nebija, - Deivids atbildēja. - Nemaz nevar salīdzināt jūsējo. Prezentācija bija vienkārši lieliska. - Viņš centās izdomāt kādu gudrāku komentāru, taču neveiksmīgi. - Elpu aizraujoša! Tiešām!
- Ak, izbeidziet! - Monika izplūda smieklos - burvīgos, skanīgos smieklos. - Jūs liekat man justies kā filmu zvaigznei! - Tad, paspērusi soli tuvāk Deividam, uzlika plaukstu viņa apakšdelmam, it kā viņi būtu seni draugi. - Tātad jūs studējat Kolumbijas universitātē, ja? Kā tad fakultātē sokas?
Saruna turpinājās vēl vairākas stundas - vispirms fakultātes atpūtas telpā, kur Deivids sastapa vēl dažus Prinstonas universitātes aspirantus, pēc tam vietejā restorānā ar nosaukumu "Sarūsējušais kuģis", kur daudzsološie jaunie fiziķi pasūtīja kokteiļus "Margarita" un spriedelēja par relatīvi pozitīvajām supersimetrijas teorijas pusēm. Pēc dažām glāzēm Deivids atzinās Monikai, ka ne visu sapratis viņas prezentācijā, un viņa, pacietīgi izskaidrodama katru matemātisko darbību, labprāt aizpildīja baltos plankumus sarunu biedra zināšanās. Vēl pēc dažām glāzēm Deivids apjautājās, kāpēc Monika sākusi interesēties par fiziku, un viņa izstāstīja, ka tas noticis tēva dēļ - šis cilvēks ieguvis tikai deviņu klašu izglītību, taču allaž nācis klajā ar interesantām teorijām par pasaules kārtību. Ap pusnakti Deivids un Monika bija palikuši restorānā pēdējie, bet vienos naktī viņi mīcījās uz di- vāna Monikas nelielajā dzīvoklītī.
Deividam šāda notikumu secība bija diezgan ierasta. Viņš jau sešus mēnešus bija ļāvies uzdzīvei, kas stipri aizēnoja otro gadu aspirantūrā, un, dzerot kopā ar sievieti, viņš allaž centās viņu iedabūt gultā. Lai gan daudz inteliģentāka un skaistāka par tām, ar kurām Deividam bija izdevies pārgulēt, Monika uzvedās tāpat kā pārējās - bija impulsīva, vientuļa un centās slēpt, cik nelaimīga jūtas. Šķita, viss virzās ierastajās sliedēs, bet tad Monika piecēlās no dīvāna, lai novilktu savu tērpu, kas nokrita viņai pie kājām krāsainā kaudzē, un kaut kas notika. Ieraudzījis viņas kailo augumu, Deivids sāka raudāt. Tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka sākumā Deividam šķita - raudātāja ir Monika. Kāpēc viņa raud? - Deivids prātoja. Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? Bet nē, viņa neraudāja. Elsas plosīja viņa paša krūtis, asaras ritēja pār viņa paša vaigiem. Deivids steigšus piecēlās un aizgriezās. Jēziņ, viņš nodomāja, kas, pie velna, ar mani notiek?
Pēc dažām sekundēm viņš sajuta uz pleca Monikas roku.
- Deivid? - viņa čukstēja. - Vai ar tevi viss kārtībā?
Viņš papurināja galvu un izmisīgi centās paslēpt seju.
- Piedod, - Deivids nomurmināja un atkāpās. - Es labāk iešu prom.
Taču Monika viņu nelaida. Viņa apvija rokas vīrieša viduklim un pievilka sev klāt.
- Kas notika, mīļumiņ? Man taču tu vari to izstāstīt!
Viņas āda bija maiga un vēsa. Deividu pārņēma savādas izjūtas, un tajā pašā brīdī viņš saprata, kāpēc raud. Salīdzinājumā ar Moniku Reinoldsu viņš nebija nekas. Pirms nedēļas viņš izkrita eksāmenā, un tas nozīmēja, ka Kolumbijas universitātes Fizikas fakultātes vadība drīz vien palūgs viņu aiziet no aspirantūras. Dzeršana, protams, sekmēja šo izkrišanu - ir visai grūti uztvert kvantu teoriju, ja tevi nepārtraukti moka paģiras -, taču Deivids šaubījās, vai skaidrā prātā rezultāts būtu cits. Ļaunākais bija tas, ka tēvs bija pareģojis šādu iznākumu. Pirms diviem gadiem viņš bija apciemojis veco vīru noplukušas viesnīciņas istabiņā, kur Džons Svifts dzīvoja kopš iznākšanas no cietuma. Un tēvs bija smējies, kad Deivids stāstīja par saviem plāniem kļūt par fiziķi.
- Tu nekad nebūsi zinātnieks, - tēvs bija brīdinājis. - Tu visu salaidīsi dēlī.
Taču Monikai viņš to nespēja atzīt, tāpēc vienkārši atraisīja sievietes rokas.
- Piedod, - Deivids atkal noteica, - taču man jāiet prom.
Aizgājis no Monikas dzīvokļa un klīzdams pa tumsā slīgstošo Prinstonas universitātes pilsētiņu, Deivids joprojām raudāja. Tu esi idiots, viņš čukstēja, nolādēts idiots! Viss tikai alkohola dēļ, tās sasodītās dzeršanas dēļ! Tu vairs nespēj saprātīgi domāt! Viņš apstājās pie studentu kopmītnes un uz brīdi atslīga pret gotiskās akmens ēkas sienu, lai sakopotu domas. Vairs nekādas dzeršanas, viņš sev apzvērēja. Tā bija tava pēdējā glāzīte.