Выбрать главу

Bet, nākamajā dienā nonācis atpakaļ Ņujorkā, viņš vis­pirms devās uz Vestendas tavernu Brodvejā un pasūtīja jack Daniel's viskiju. Viņš vēl nebija pašā dibenā. Tikai pēc diviem mēnešiem, padzīts no Kolumbijas universitātes Fizikas fa­kultātes, viņš bija sasniedzis tādu degradācijas līmeni, kas bija pietiekami šausmīgs, lai liktu uz visiem laikiem atteik­ties no dzeršanas.

Nākamajos gados Deivids sakārtoja savu dzīvi, ieguva doktora grādu vēsturē un laiku pa laikam prātoja par sazi­nāšanos ar Moniku, lai izskaidrotu notikušo. Taču nerīko­jās. Divtūkstoš pirmajā gadā viņš žurnālā Scientific American uzgāja rakstu par Moniku. Viņa joprojām strādāja Prinsto­nas universitātē un joprojām nodevās stīgu teorijai, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem izrādījās diezgan uzlabota, taču bija tikpat neskaidra, nepabeigta un smagnēja kā iepriekš. Tagad Monika pētīja varbūtību, ka papildu dimensijas nav savijušās saritinājumos, bet gan atrodas aiz kosmiskās bar­jeras, kur nav mums saskatāmas. Deividu neinteresēja fizi­ka, viņu interesēja biogrāfiskie dati, kas bija minēti raksta pēdējās rindkopās. Izrādījās, ka Monika uzaugusi Anakosti- jā - nabadzīgākajā Vašingtonas rajonā. Viņas māte lietojusi heromu, tēvs nošauts aplaupīšanas mēģinājumā, kad meita bija tikai divus mēnešus veca. To lasot, Deividam sažņau­dzās sirds. Monika taču bija stāstījusi, ka tēvs iedvesmojis viņu kļūt par fiziķi, bet nu izrādījās, ka viņa šo cilvēku vis­pār nav pazinusi.

Vēlreiz par Moniku Deivids iedomājās pēc laulības šķir­šanas un vairākas reizes jau grasījās viņai zvanīt, taču vien­mēr nolika klausuli un tūdaļ atvēra internetā pārlūkpro­grammu, lai ierakstītu viņas vārdu meklētājā un pārlasītu uzrādīto informāciju. Tā viņš uzzināja, ka Monika kļuvusi par profesori, piedalās tērzētavā par Āfrikas vēsturi un Ņu­jorkas maratonu noskrējusi trijās stundās un piecdesmit divās minūtēs - četrdesmit trīs gadus vecai sievietei tas ir vērā ņemams rezultāts. Taču lieliskākais atradums bija Mo­nikas fotogrāfija laikraksta Princeton Packet internetā versijā - viņa stāvēja pie vienkāršas divstāvu ēkas ar milzīgu lieveni.

Deivids uzreiz pazina šo vietu - Merserstrita simt divpa­dsmit, māja, kur Alberts Einšteints nodzīvoja sava mūža pē­dējos divdesmit gadus. Savā testamentā Einšteins bija norā­dījis, ka māju nedrīkst pārvērst par muzeju, tāpēc tā kalpoja par privātu rezidenci profesoriem, kas strādāja Prinstonas Padziļināto pētījumu institūtā. Paraksts zem fotogrāfijas vēs­tīja, ka profesore Reinoldsa nesen pārcēlusies uz šo māju, jo tās iepriekšējais iemītnieks pensionējies.

Uz turieni ari devās Deivids, kad izkāpa no vilciena Prinstonas stacijā. Viņš atkal izgāja cauri tumsā slīgstošajai universitātes pilsētiņai - šoreiz skaidrā prātā, taču tikpat iz­misis kā iepriekšējā reizē, turklāt šaubijās, vai Monika prie­cāsies, viņu ieraugot.

Kad aizsardzības ministrs gāzelēdamies ienāca apsprie­žu telpā, Lūsīla runāja pa telefonu ar saviem aģentiem Tren- tonā. Viņa tā sabijās, ka gandrīz izmeta telefonu no rokas. Ar aizsardzības ministru viņa bija tikusies tikai vienu reizi ceremonijā Baltajā namā, kad tika pasludināta jaunā teroris­ma apkarošanas programma; viņi bija sarokojušies un apmai­nījušies ar dažām pieklājības frāzēm. Bet tagad šis vīrs bija nostājies viņas priekšā - galva kareivīgi pieliekta, sīkās ač­teles aiz brillēm bez ietvara nepatika piemiegtas. Lai gan bija trīs naktī, viņa plānie, sirmie mati bija rūpīgi sasukāti, kakla­saite glīti sasieta nevainojamā Vindzoras mezglā. Viņam aiz muguras stāvēja gaisa spēku ģenerālis, kas nesa ministra portfeli.

-    Es tev pārzvanīšu, - Lusīla noteica klausulē un tad pie­cēlās kājās. - Ministra kungs, es…

-     Sēdi, Lūsij, sēdi. - Ministrs ar rokas mājienu norādīja uz krēslu. - Iztiksim bez formalitātēm. Es tikai pats savām acīm gribēju pārliecināties, kā veicas izmeklēšana. Gaisa spēki bija pietiekami laipni, lai ar lidmašīnu atvizinātu mani uz Ņujorku.

Lieliski, nosprieda Lūsīla. Kāds taču varēja mani brīdi­nāt!

-     Ser, mēs domājām, ka esam noskaidrojuši meklējamās personas atrašanās vietu. Mūsu rīcībā ir informācija, ka viņš tagad atrodas Ņudžersijā, un mēs…

-     Ko? - aizsardzības ministrs paliecās uz priekšu un pa­grieza galvu sānis, it kā būtu pakurls ar vienu ausi. - Man šķita, ka esat iespieduši to puisi Manhetenā. Vai tad uz vi­siem tiltiem un tuneļos nebija izlikti posteņi?

Lūsīla nervozi sagrozījās krēslā.

-     Diemžēl iznāca vilcināšanās, kamēr sagādājām policijai Deivida Svifta fotogrāfiju. Tiklīdz bijām to izplatījuši, kads virsnieks no Pensilvānijas stacijas ziņoja, ka redzējis aizdo­mās turamo. Viņš teica, ka Svifts apmēram pusdivos naktī iekāpis Ņūdžersijas vilcienā.

-     Kā tad viņš tika vilcienā? Vai viņam bija viltoti doku­menti?

-    Nē, izskatās, ka aizdomas turamais bijis kopā ar vairā­kiem citiem cilvēkiem, kas steigušies uz vilcienu. Ar kaut kā­diem iereibušiem tēviņiem. Izcēlusies jezga, un virsnieks nav pārbaudījis dokumentus.

Ministrs sarauca pieri. Mutes kreisais kaktiņš savilkās glu­ži vai makšķerāķa formā.

-     Nepiedodami. Armijā tādus virsniekus nošauj! Rītaus­mā viņu nošautu paša vienības karavīri!

Lūsīla nezināja, ko lai atbild, tāpēc nolēma ignorēt šo sa­vādo repliku.

-    Es tikko runāju ar saviem aģentiem Ņūdžersijā. Viņi de­vās uz Trentonas staciju, taču vilcienā aizdomās turamā ne­bija. Tagad mēs izmeklējam versiju, ka Svifts izkāpis no vil­ciena kopā ar tiem dzērājiem. Virsnieks no Pensilvānijas sta­cijas ziņoja, ka viņi bijuši no Metučenas.

-    Neizklausās visai daudzsološi. Kādas vēl ir versijas?

-    Esam izvietojuši novērošanas posteņus pie Svifta kolē­ģu mājām. Daži dzivo Ņūdžersijā, un ir pilnigi iespējams, ka palidzlbu viņš meklēs tieši tur. Tāpat esam atveduši uz no­pratināšanu Svifta bijušo sievu. Viņa kopā ar dēlu un drau­gu - vecāku vīru, vārdā Emorijs van Klīvs - ir lejā. Mēs gra- sāmies…

-    Pag, kā viņu sauc?

-    Emorijs van Klīvs. Advokāts, partneris Mortona Makin- tīra un…

-    Jēziņ! - Ministrs pielika roku pie pieres. - Vai tad jūs nezināt, kas viņš tāds ir? Van Klīvs pēdējās vēlēšanās bija viens no lielākajiem ziedotājiem! Viņš prezidenta kampaņai ziedoja divdesmit miljonus dolāru!

Lūsīla sastinga. Dzirdētais viņai nepatika.

-    Ser, mēs tikai izpildām FIB direktora pavēles. Viņš lika rūpīgi izmeklēt šo lietu, un tā mēs ari darām.

Saviebies ministrs noņēma brilles un paberzēja virsde- guni.

-    Ticiet man, Lūsij, es patiešām vēlos, lai jūs no sirds iz­meklētu šo lietu un mestu cīņā visus spēkus. Šis projekts ir viena no Pentagona prioritātēm. Ja informācija nonāks Irā­nas vai Ziemeļkorejas rokas, sekas var but katastrofālas. - Viņš atkal uzlika brilles un veltīja Lūsilai snaipera skatienu. - Taču pret tādu cilvēku kā Emorijs van Klīvs nedrīkst iz­mantot standarta nopratināšanas metodes. Viņš ir viens no ievērojamākajiem republikāņu ziedotājiem. Kad pagājušajā pavasari prezidents bija ieradies vizītē, viņi kopā spēlēja golfu!

-    Un ko jūs iesakāt, ser?

Ministrs pār plecu paskatījās uz ģenerāli. Ne vārda ne­teicis, virs atvēra portfeli, izņēma mapi un pasniedza minis­tram, kas sāka to šķirstīt.

-    Te teikts, ka tas Svifts bijis atkarīgais.

-      Divdesmit gadu vecumā viņam bijušas problēmas ar dzeršanu, - Lūsīla paskaidroja.