Bet, nākamajā dienā nonācis atpakaļ Ņujorkā, viņš vispirms devās uz Vestendas tavernu Brodvejā un pasūtīja jack Daniel's viskiju. Viņš vēl nebija pašā dibenā. Tikai pēc diviem mēnešiem, padzīts no Kolumbijas universitātes Fizikas fakultātes, viņš bija sasniedzis tādu degradācijas līmeni, kas bija pietiekami šausmīgs, lai liktu uz visiem laikiem atteikties no dzeršanas.
Nākamajos gados Deivids sakārtoja savu dzīvi, ieguva doktora grādu vēsturē un laiku pa laikam prātoja par sazināšanos ar Moniku, lai izskaidrotu notikušo. Taču nerīkojās. Divtūkstoš pirmajā gadā viņš žurnālā Scientific American uzgāja rakstu par Moniku. Viņa joprojām strādāja Prinstonas universitātē un joprojām nodevās stīgu teorijai, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem izrādījās diezgan uzlabota, taču bija tikpat neskaidra, nepabeigta un smagnēja kā iepriekš. Tagad Monika pētīja varbūtību, ka papildu dimensijas nav savijušās saritinājumos, bet gan atrodas aiz kosmiskās barjeras, kur nav mums saskatāmas. Deividu neinteresēja fizika, viņu interesēja biogrāfiskie dati, kas bija minēti raksta pēdējās rindkopās. Izrādījās, ka Monika uzaugusi Anakosti- jā - nabadzīgākajā Vašingtonas rajonā. Viņas māte lietojusi heromu, tēvs nošauts aplaupīšanas mēģinājumā, kad meita bija tikai divus mēnešus veca. To lasot, Deividam sažņaudzās sirds. Monika taču bija stāstījusi, ka tēvs iedvesmojis viņu kļūt par fiziķi, bet nu izrādījās, ka viņa šo cilvēku vispār nav pazinusi.
Vēlreiz par Moniku Deivids iedomājās pēc laulības šķiršanas un vairākas reizes jau grasījās viņai zvanīt, taču vienmēr nolika klausuli un tūdaļ atvēra internetā pārlūkprogrammu, lai ierakstītu viņas vārdu meklētājā un pārlasītu uzrādīto informāciju. Tā viņš uzzināja, ka Monika kļuvusi par profesori, piedalās tērzētavā par Āfrikas vēsturi un Ņujorkas maratonu noskrējusi trijās stundās un piecdesmit divās minūtēs - četrdesmit trīs gadus vecai sievietei tas ir vērā ņemams rezultāts. Taču lieliskākais atradums bija Monikas fotogrāfija laikraksta Princeton Packet internetā versijā - viņa stāvēja pie vienkāršas divstāvu ēkas ar milzīgu lieveni.
Deivids uzreiz pazina šo vietu - Merserstrita simt divpadsmit, māja, kur Alberts Einšteints nodzīvoja sava mūža pēdējos divdesmit gadus. Savā testamentā Einšteins bija norādījis, ka māju nedrīkst pārvērst par muzeju, tāpēc tā kalpoja par privātu rezidenci profesoriem, kas strādāja Prinstonas Padziļināto pētījumu institūtā. Paraksts zem fotogrāfijas vēstīja, ka profesore Reinoldsa nesen pārcēlusies uz šo māju, jo tās iepriekšējais iemītnieks pensionējies.
Uz turieni ari devās Deivids, kad izkāpa no vilciena Prinstonas stacijā. Viņš atkal izgāja cauri tumsā slīgstošajai universitātes pilsētiņai - šoreiz skaidrā prātā, taču tikpat izmisis kā iepriekšējā reizē, turklāt šaubijās, vai Monika priecāsies, viņu ieraugot.
Kad aizsardzības ministrs gāzelēdamies ienāca apspriežu telpā, Lūsīla runāja pa telefonu ar saviem aģentiem Tren- tonā. Viņa tā sabijās, ka gandrīz izmeta telefonu no rokas. Ar aizsardzības ministru viņa bija tikusies tikai vienu reizi ceremonijā Baltajā namā, kad tika pasludināta jaunā terorisma apkarošanas programma; viņi bija sarokojušies un apmainījušies ar dažām pieklājības frāzēm. Bet tagad šis vīrs bija nostājies viņas priekšā - galva kareivīgi pieliekta, sīkās ačteles aiz brillēm bez ietvara nepatika piemiegtas. Lai gan bija trīs naktī, viņa plānie, sirmie mati bija rūpīgi sasukāti, kaklasaite glīti sasieta nevainojamā Vindzoras mezglā. Viņam aiz muguras stāvēja gaisa spēku ģenerālis, kas nesa ministra portfeli.
- Es tev pārzvanīšu, - Lusīla noteica klausulē un tad piecēlās kājās. - Ministra kungs, es…
- Sēdi, Lūsij, sēdi. - Ministrs ar rokas mājienu norādīja uz krēslu. - Iztiksim bez formalitātēm. Es tikai pats savām acīm gribēju pārliecināties, kā veicas izmeklēšana. Gaisa spēki bija pietiekami laipni, lai ar lidmašīnu atvizinātu mani uz Ņujorku.
Lieliski, nosprieda Lūsīla. Kāds taču varēja mani brīdināt!
- Ser, mēs domājām, ka esam noskaidrojuši meklējamās personas atrašanās vietu. Mūsu rīcībā ir informācija, ka viņš tagad atrodas Ņudžersijā, un mēs…
- Ko? - aizsardzības ministrs paliecās uz priekšu un pagrieza galvu sānis, it kā būtu pakurls ar vienu ausi. - Man šķita, ka esat iespieduši to puisi Manhetenā. Vai tad uz visiem tiltiem un tuneļos nebija izlikti posteņi?
Lūsīla nervozi sagrozījās krēslā.
- Diemžēl iznāca vilcināšanās, kamēr sagādājām policijai Deivida Svifta fotogrāfiju. Tiklīdz bijām to izplatījuši, kads virsnieks no Pensilvānijas stacijas ziņoja, ka redzējis aizdomās turamo. Viņš teica, ka Svifts apmēram pusdivos naktī iekāpis Ņūdžersijas vilcienā.
- Kā tad viņš tika vilcienā? Vai viņam bija viltoti dokumenti?
- Nē, izskatās, ka aizdomas turamais bijis kopā ar vairākiem citiem cilvēkiem, kas steigušies uz vilcienu. Ar kaut kādiem iereibušiem tēviņiem. Izcēlusies jezga, un virsnieks nav pārbaudījis dokumentus.
Ministrs sarauca pieri. Mutes kreisais kaktiņš savilkās gluži vai makšķerāķa formā.
- Nepiedodami. Armijā tādus virsniekus nošauj! Rītausmā viņu nošautu paša vienības karavīri!
Lūsīla nezināja, ko lai atbild, tāpēc nolēma ignorēt šo savādo repliku.
- Es tikko runāju ar saviem aģentiem Ņūdžersijā. Viņi devās uz Trentonas staciju, taču vilcienā aizdomās turamā nebija. Tagad mēs izmeklējam versiju, ka Svifts izkāpis no vilciena kopā ar tiem dzērājiem. Virsnieks no Pensilvānijas stacijas ziņoja, ka viņi bijuši no Metučenas.
- Neizklausās visai daudzsološi. Kādas vēl ir versijas?
- Esam izvietojuši novērošanas posteņus pie Svifta kolēģu mājām. Daži dzivo Ņūdžersijā, un ir pilnigi iespējams, ka palidzlbu viņš meklēs tieši tur. Tāpat esam atveduši uz nopratināšanu Svifta bijušo sievu. Viņa kopā ar dēlu un draugu - vecāku vīru, vārdā Emorijs van Klīvs - ir lejā. Mēs gra- sāmies…
- Pag, kā viņu sauc?
- Emorijs van Klīvs. Advokāts, partneris Mortona Makin- tīra un…
- Jēziņ! - Ministrs pielika roku pie pieres. - Vai tad jūs nezināt, kas viņš tāds ir? Van Klīvs pēdējās vēlēšanās bija viens no lielākajiem ziedotājiem! Viņš prezidenta kampaņai ziedoja divdesmit miljonus dolāru!
Lūsīla sastinga. Dzirdētais viņai nepatika.
- Ser, mēs tikai izpildām FIB direktora pavēles. Viņš lika rūpīgi izmeklēt šo lietu, un tā mēs ari darām.
Saviebies ministrs noņēma brilles un paberzēja virsde- guni.
- Ticiet man, Lūsij, es patiešām vēlos, lai jūs no sirds izmeklētu šo lietu un mestu cīņā visus spēkus. Šis projekts ir viena no Pentagona prioritātēm. Ja informācija nonāks Irānas vai Ziemeļkorejas rokas, sekas var but katastrofālas. - Viņš atkal uzlika brilles un veltīja Lūsilai snaipera skatienu. - Taču pret tādu cilvēku kā Emorijs van Klīvs nedrīkst izmantot standarta nopratināšanas metodes. Viņš ir viens no ievērojamākajiem republikāņu ziedotājiem. Kad pagājušajā pavasari prezidents bija ieradies vizītē, viņi kopā spēlēja golfu!
- Un ko jūs iesakāt, ser?
Ministrs pār plecu paskatījās uz ģenerāli. Ne vārda neteicis, virs atvēra portfeli, izņēma mapi un pasniedza ministram, kas sāka to šķirstīt.
- Te teikts, ka tas Svifts bijis atkarīgais.
- Divdesmit gadu vecumā viņam bijušas problēmas ar dzeršanu, - Lūsīla paskaidroja.