Aizsardzības ministrs paraustīja plecus.
- Dzērājs ir un paliek dzērājs. Mēs varam apgalvot, ka puisis aizrāvies ar kokaīnu un pārdevis to bagātnieku bērneļiem, kas studē Kolumbijas universitātē. FIB grasījies viņu arestēt kādā zaņķi Hārlemā, bet viņš kopā ar drauģeļiem apsteidzis aģentus un nogalinājis pusduci cilvēku. Vai tāda pasaciņa derēs?
Lūsīla centās izdomāt diplomātisku atbildi.
- Ir dažas problēmas. Pirmkārt, FIB parasti nemēdz…
- Es negribu zināt detaļas. Vienkārši sagudrojiet kaut ko un pavēstiet van Klīvam un tai bijušajai sievai! Varbūt viņi vairs nebūs tik līdzcietīgi pret Sviftu un izstāstīs, kur viņš varētu slēpties. Un to pašu paziņojiet ari medijiem. Tad mēs varēsim sākt meklēšanu visā valstī.
Lūsīla papurināja galvu. Informēt aizsardzības ministru bija viena lieta, bet saņemt no viņa pavēles - pavisam cita. Kāpēc šis tipiņš iedomājies, ka drikst vadīt tiesībsargājošo spēku operāciju?
- Neesmu pārliecināta, ka tā butu pareiza rīcība, - Lūsīla teica. - Varbūt vajadzētu sazināties ar FIB direktoru un…
- Neuztraucieties, direktors piekritīs. Es ar viņu aprunāšos, tiklīdz būšu atgriezies Vašingtonā. - Ministrs aizvēra mapi un pasniedza ģenerālim, tad pagriezās uz papēža un devās ārā no apspriežu telpas. Ģenerālis viņam sekoja.
Lūsīla sašutusi pielēca kājās.
- Pagaidiet, ministra kungs! Manuprāt, jums vajadzētu vēlreiz visu apdomāt!
Ministrs pat nepagriezās. Viņš vienkārši pacēla roku atvadu mājienam un gāja ārā pa durvīm.
- Pārdomām nav laika! Karā jādodas ar tādu armiju, kāda tev ir.
Einšteina māju Merserstrītā Deivids jau reiz bija apmeklējis - tolaik, kad rakstīja grāmatu "Uz titānu pleciem". Tā kā ēka piederēja fakultātei, publikai tā nebija atvērta, taču Deivids bija uzrakstījis īpašu pieprasījumu un izskaidrojis savu vajadzību, tāpēc Padziļināto pētījumu institūts atļāva pusstundu ilgu apmeklējumu. Pētījumam tas izrādījās nenovērtējams. Atvēlēto laiku Deivids pavadīja kabinetā otrajā stāvā, kurā pēdējos gados strādājis arī Einšteins. Pie trim istabas sienām atradās grāmatplaukti, kas stiepās no griestiem līdz grīdai, ceturtajā bija logs ar skatu uz pagalmu. Skatoties uz rakstāmgaldu līdzās logam, Deividu pārņēma savāds reibonis. Viņš iztēlojās, kā pirms pusgadsimta pie tā sakumpis sēdējis Einšteins un stundām rakstījis ar tintes pildspalvu, lapu pēc lapas aizpildot ar telplaika metriku un Riči tenzoriem.
Tagad, tumsā tuvojoties šai mājai, Deivids atskārta, ka pēdējo desmit gadu laikā apkārtne pamatīgi uzposta. Kāds lieveņa priekšā izveidojis puķu dobes un apcirpis mežonīgās vīnstīgas, kas savulaik vijās apkārt notekcaurulei. Klusītēm Deivids kāpa augšup pa lieveņa pakapieniem, nospieda durvju zvana pogu - zvans izrādījās pārsteidzoši skaļš - un gaidīja. Diemžēl gaisma mājā neiedegās. Pēc pusminūtes viņš pogu nospieda vēlreiz un uzmanīgi ieklausījās, vai mājā neparādīsies kādas dzīvības pazīmes. Nolādēts, Deivids klusībā sodījās, varbūt neviena nav mājās. Varbūt Monika nedēļas nogali nolēmusi pavadīt citur.
Kļūdams nepacietīgs, Deivids jau grasījās nospiest zvana pogu trešo reizi, taču tad pamanīja kaut ko savādu - durvis nesen pārbūvētas. Aplodas joprojām nebija nokrāsotas, durvīs ielikta jauna atslēga, un tās misiņš spoži spīdēja. Šķita, ka meistars strādājis steigā un nevīžīgi - rezultāts bija pilnīgs pretstats rūpīgi sakoptajai mājai. Domas pārtrauca sauciens aiz muguras:
- Ei, tu!
Deivids pagriezās un ieraudzīja, ka lievenim tuvojas baskājains jauneklis kailām krūtīm, ģērbies tikai džinsos, gariem, gaišiem matiem, muskuļotu augumu. Taču Deivida uzmanību saistīja beisbola nūja, ko svešais turēja rokā.
- Jā, jā, es runāju ar tevi! - jauneklis sacīja. - Pie velna, ko tu te dari? Gribi pārliecināties, ka neviena nav mājās?
Deivids atkāpās no durvīm un izpleta rokas, lai svešais redzētu, ka tajās nekā nav.
- Man ļoti- žēl, ka traucēju tik vēlu. Mans vārds ir Deivids…
- Žēl? Tu saki - žēl? Pēc minūtes tev, pretekli, būs simtkārt vairāk žēl!
Nonācis uz augšējā pakāpiena, jauneklis atvēzēja beisbola nūju. Tā pāršķēla gaisu tikai dažu collu attālumā no Deivida galvas - tik tuvu, ka bija dzirdams spējš švīksts.
- Jēziņ! - Deivids atkāpdamies iesaucās. - Izbeidziet! Esmu savējais!
Jauneklis nerimās.
- Man tu neesi nekāds savējais! Tu esi viens sasodīts nacists! - Viņš atvēzēja nūju un atkal bija gatavs sitienam.
Domāt nebija laika, tāpēc Deivids paļāvās uz instinktiem. Viņš prata kauties. Tēvs bija iemācījis vienu pamatnoteikumu - nebaidies cīnīties negodīgi! Kamēr svešais atvēzējās, Deivids turējās atstatu, bet tad metās uz priekšu un spēra puisim pa kājstarpi. Tas saliecās, bet Deivids trieca ar dūri jauneklim krūtis. Kailā mugura ar troksni atsitās pret lieveņa margām. Kamēr svešais cīnījās pēc elpas, Deivids izrāva viņam no rokas nūju. Pēc trim sekundēm kautiņš jau bija beidzies.
Deivids pieliecās tuvāk saļimušajam.
- Mēģināsim vēlreiz, - viņš teica. - Man ļoti žēl, ka traucēju tik vēlu. Mans vārds ir…
- Nekusties, pretekli!
Deivids pacēla galvu un ieraudzīja Moniku, kas stāvēja durvīs un tēmēja uz viņu ar revolveri. Viņas acis spoži mirdzēja, bet rokas žņaudza ieroci. Naksnīgajā vējiņā plīvoja koši dzeltens naktskrekls.
- Met zemē nūju un atkāpies no viņa! - Monika nokomandēja.
Deivids darīja, kā likts - ļāvis nūjai nokrist uz lieveņa, viņš pakāpās trīs soļus atpakaļ.
- Monika, - viņš ierunājās, - tas esmu es, Deivids. Es…
- Aizveries! - Viņa acīmredzot nepazina vēlīno viesi. - Kīt, ar tevi viss kārtībā?
Jauneklis atbalstījās uz elkoņiem.
- Jā, viss kartībā, - viņš teica, taču joprojām šķita apdullis.
- Monika, tas esmu es, - Deivids atkārtoja. - Deivids Svifts. Mēs satikamies astoņdesmit devītajā, kad tu prezentēji savu pētījumu par stīgu teoriju.
- Es teicu, aizveries! - Monika uzkliedza, taču Deivids manīja, ka viņa sākusi apdomāties un sarauc uzacis.
- Deivids Svifts, - viņš atkārtoja. - Es biju aspirants Kolumbijas universitātē. Relativitāte divdimensiju telplaikā. Atceries?
Monika beidzot pazina viņu, taču, kā jau Deivids bija paredzējis, nebūt nepriecājās. Drīzāk šķita, ka viņa kļuvusi vēl dusmīgāka. Nolaidusi revolveri un uzlikusi to uz drošinātāja, sieviete sarauca pieri.
- Pie velna, kas te notiek? Kāpēc tu pēkšņi parādies nakts vidū? Es tev gandrīz smadzenes izšķaidīju!
- Tu viņu pazīsti, Mo? - Kīts jautāja un mēģināja pietraus- ties kājās.
Monika palocīja galvu.
- Satikāmies aspirantūrā. Nejauši. - Viņa izņēma no revolvera patronas.
Kaimiņu mājā iedegās gaisma. Nolādēts, Deivids domās sodījās. Ja mēs tūdaļ neapklusīsim, kāds vēl izsauks policiju. Viņš veltīja Monikai ludzošu skatienu.
- Paklau, man vajadzīga tava palīdzība. Ja tas nebūtu tik svarīgi, es tevi netraucētu. Vai varam ieiet iekšā un aprunāties?
Monika joprojām rauca pieri, bet pēc dažām sekundēm nopūtās.
- Pie velna! Nāc iekšā! Es tik un tā vairs neaizmigšu.
Viņa pieturēja durvis, kamēr Deivids iegāja iekšā. Kīts paņēma savu besibola nūju - Deividam jau šķita, ka viņš atkal atvēzēsies, bet puisis tikai papurināja galvu.
- Ei, vecīt, piedod, - viņš teica. - Likās, ka tu esi kārtējais nacistu riebeklis. Viņi nekādi neliek Mo mierā.