- Nacisti? Ko tu ar to gribi teikt?
- Ieiesi mājā, redzēsi!
Deivids iegāja nelielā dzīvojamā istabā ar ķieģeļu kamīnu vienā pusē un erkera logu otrā. Viņš atcerējās, ka agrāk kamīnam bija glīts koka apšuvums, bet tagad izskatijās, ka to kāds pamatīgi izpostījis ar cirvi. Lakotais plaukts bija vienos robos. Ari pats kamīns bija stipri cietis - tam trūka vismaz ducis ķieģeļu. Sienās caurumus atstājis pamatigs veseris, vairākās vietās izlauzti grīdas dēļi. Bet ļaunākais, ka viscaur bija uzzīmētas svastikas - iegrebtas kamīnā, iecirstas grīdas dēļos, uzkrāsotas uz sienām. Pāris milzīgu sarkanu svastiku bija izzīmēts uz griestiem, bet starp tām uzrakstīts: "Nēģerietei vieta Āfrikā!"
- Nevar būt, - Deivids nočukstēja. Viņš pagriezās pret Moniku, kas nolika revolvera patronas uz kamīna malas un skatījās griestos.
- Skūtgalvji, varbūt vidusskolēni, - viņa teica. - Redzēju viņus slaistāmies autobusu pieturā, ģērbušos ādas jakās un Dr. Martens firmas zābakos ar biezām zolēm. Varbūt ieraudzīja manu fotogrāfiju avīzē un iedomājās, ka pienākusi lielā iespēja. Protams, pasaulē slavenāka žīda mājā dzīvo nēģeru kuce… Kur vēl labāku iemeslu!
Deivids saviebās.
- Kad tas notika?
- Pagājušajās brīvdienās, kad biju aizbraukusi pie draugiem uz Bostonu. Tie riebekļi rīkojušies patiešām gudri. Nogaidījuši, kad neviena nav mājās, un uzlauzuši durvis. Ārpusē neko nav darījuši, jo zinājuši, ka viņus kāds var pamanīt.
Deivids iedomājās par kabinetu otrajā stāvā.
- Vai augšā ari visu izdemolējuši?
- Jā, gandrīz visu māju. Pat zālienu pagalmā. Par laimi, virtuvei likuši mieru, ari mēbeles nav stipri bojātas. - Viņa norādīja uz melno ādas dīvānu, hromēto kafijas galdiņu un koši sarkanu Barselonas krēslu. Šis lietas nekad nav piederējušas Einšteinam.
Kīts, sabāzis īkšķus džinsu kabatās, pārkāpa vienam caurumam grīdā. Tikai tagad Deivids pamanīja, ka viņam uz kreisā pleca ir tetovējums - klaburčūska -, bet sejā jaušama divdesmit gadu veca puiša aizrautība.
- Kad dzirdējām durvju zvanu, iedomājāmies, ka tie atkal ir tie panki, kas pārliecinās, vai mājā neviena nav. Nospriedām - ja iedegsim gaismu, puišeļi tūdaļ aizbēgs, tāpēc izgāju pa pagalma durvīm, lai pārsteigtu viņus nesagatavotus.
Monika apvija roku Kīta viduklim un atslīga pret tetovēto plecu.
- Kīts ir ārkārtīgi labs, - viņa teica. - Šonedēļ katru nakti palika pie manis.
Kīts atbildes vietā pārlaida roku Monikas gurnam un noskūpstīja viņas pieri.
- Kas cits man atlika? Tu esi mana labākā kliente. - Jauneklis, plati smaidīdams, pievērsās Deividam. - Saproti, es remontēju Mo mašīnu. Prinstonas autodarbnīcā. Viņai pieder viena sasodīti temperamentīga Corvette.
Deivids apmulsis vērās jaunekli. Slavenā stigu teorijas aizstāve Monika satiekas ar automehāniķi? Šķita neticami. Taču viņš tūliņ izmeta šo domu no prāta, jo bija citas problēmas risināmas.
- Monika, vai mēs varētu kaut kur apsēsties? Saprotu, ka tev tāpat klājas grūti, taču esmu nonācis briesmīgā nelaimē, un man vajadzētu tikt skaidrībā, kas īsti notiek.
Sieviete sarauca pieri un rūpīgi nopētīja vēlīno viesi - it kā pirmo reizi atskārstu, cik lielā izmisumā viņš nonācis.
- Varam iet virtuvē, - viņa teica. - Arī tur valda nekārtība, bet vismaz to svastiku nav.
Virtuve bija liela un moderna - tā mājai piebūvēta pirms dažiem gadiem šaurā ķēķa vietā, kurā reiz rosījusies Einšteina otrā sieva Elza. Zem skapīšiem stiepās plata marmora virsma, nišā bija novietots galds. Lai ari priekšpilsētas standartiem virtuve bija liela, ikvienā brivā stūrītī bija saliktas kastes, grāmatas, lampas un greznumlietiņas, kas pārvietotas šurp no pārējām istabām. Monika vedināja Deividu pie galda un noņēma no krēsla grāmatu sainīti.
- Piedod, ka te tāda nekārtība, - viņa teica. - Vajadzēja to visu nest šurp, jo kabinets ir pamatīgi izpostīts.
Deivids palīdzēja novākt galdu un krēslus. Nesdams vienu grāmatu sainīti, lai noliktu uz palodzes, viņš virspusē ieraudzīja pazīstamus vākus. "Uz titānu pleciem".
Apsēdusies Monika smagi nopūtās, tad pievērsās Kītam, maigi uzlikusi roku viņam uz ceļa.
- Mīļumiņ, vai uzvārīsi mums kafiju? Nāvīgi gribas iedzert kaut ko siltu!
Kīts papliķēja viņas roku.
- Protama lieta! Kolumbiešu, augstākā labuma, vai ne?
Monika palocīja galvu un tad noskatījās, kā jauneklis pieiet pie kafijas automāta virtuves otrā galā. Tiklīdz viņš bija drošā attālumā, Monika paliecās tuvāk Deividam.
- Tātad - kas tā par nelaimi?
Dienēdams speciiaza un cīnīdamies pret čečenu nemierniekiem, Semjons bija apguvis noderīgu ienaidnieka pamanīšanas tehniku. To varēja rezumēt astoņos vārdos - lai kādu atrastu, tev jāzina, kas viņam vajadzīgs. Čečenu kaujinieks, piemēram, grib nogalināt krievu karavīru, tātad viņš jāmeklē kalnos netālu no militārajām bāzēm. Ļoti vienkārši. Bet ar Deividu Sviftu bija mazliet sarežģitāk - viņu meklēja arī amerikāņi. Pieņemot, ka šim vēstures profesoram piemita veselais saprāts, viņš noteikti turēsies tālāk no sava dzīvokļa, kabineta Kolumbijas universitātē un visām citam vietām, kur varētu gaidīt FIB. Tāpēc Semjonam atkal nācās improvizēt. Viņš internetā sāka meklēt informāciju par Deivida Svifta slēptākajām vēlmēm.
Trijos nakti viņš joprojām sēdēja savā pārmērīgi dārgajā viesnīcas numurā un vērās klēpjdatora ekrānā. Semjons bija mēģinājis ielauzties Kolumbijas universitātes datu bāzē, taču drīz vien nonāca pie lieliska secinājuma - mājaslapas administrators novēroja fakultātes darbinieku aktivitātes internetā, iespējams, tādēļ, lai pārliecinātos, ka viņi darba laikā neizmanto pornogrāfiskās vietnes. Semjons ieķiķinājās - pa- domijai tas patiktu. Labākais bija tas, ka atskaite par aktivitātēm nebija šifrēta. Nospiedis dažus taustiņus, viņš lejup- ielādēja visus vietrāžus par lapām, kuras Deivids Svifts pārlūkojis pēdējo deviņu mēnešu laikā.
Klēpjdatora ekrānā parādījās garš saraksts ar internetā mājaslapām. Četri tūkstoši septiņsimt piecdesmit pieci nosaukumi. Pārāk daudz, lai visus pārbaudītu. Taču sarakstu varēja arī saīsināt, apskatot tikai ierakstus Google meklētājā. Tas, ko tu meklē, liecina par tavām vēlmēm, domās nosprieda Semjons. Google bija jauns logs uz cilvēka dvēseli.
Parādījās tūkstoš simt divdesmit seši ieraksti. Joprojām pārāk daudz, taču tagad varēja uzzināt meklētos vārdus. Viņa klēpjdatorā bija programma, kas tekstā identificē kristiešu vārdus. Atlikušo vietrāžu analīze uzrādīja, ka Deivids Svifts šo vārdu ierakstījis simt četrdesmit septiņas reizes. Tagad internetā mājaslapu saraksts bija pietiekami īss, lai to varētu pārbaudīt, taču Svifts uzdevumu bija padarījis vēl vienkāršāku. Vairāk nekā vienu reizi parādījās tikai viens vārds. Kopš septembra trīs dažādos datumos Deivids Svifts bija meklējis informāciju par kādu Moniku Reinoldsu. Ieskatījies šajās lapās pats, Semjons ātri vien saprata, kāpēc.
Viņš piezvanija uz viesnīcas reģistratūru un lūdza pēc piecām minūtēm sagatavot viņa mersedesu braukšanai. Semjons bija nolēmis braukt uz Ņūdžersiju, lai apmeklētu bavā- riešu žīda pēdējo mājvietu.
***
Deivids dziļi ievilka elpu.
- Hanss Klainmans ir miris, - viņš iesāka. - Nogalināts.