Monika atkrita krēslā kā sitienu saņēmusi. Viņa pavēra
lūpas, it kā samulsumā spētu izdvest tikai: "O!"
- Nogalināts? Kā? Kurš?
- Nezinu. Policija teica, ka tā bijusi laupīšana, taču, manuprāt, noticis kaut kas cits. - Deivids uz mirkli apklusa. Viņa teorija par profesora slepkavu bija pavirši izstrādāta, tāpēc viņš nezināja, kā lai to izklāsta Monikai. - Aprunājos ar Klainmanu slimnīcā mirkli pirms viņa nāves. Un tad sākās tas murgs. - Viņš jau grasījās izstāstīt par FIB ēku Brīvības ielā, taču tad pārdomāja. Labāk visu pēc kārtas. Nevajag sievieti pārbiedēt.
Monika papurināja galvu un skatijās vienā punktā uz nospodrinātā virtuves galda.
- Augstais Dievs, - viņa čukstēja, - tas ir šausmīgi! Vispirms Bušē, tagad Klainmans.
Pirmais vārds Deividam bija pamatīgs trieciens.
- Bušē?
- Jā, Žaks Bušē no Parīzes universitātes. Tu taču viņu pazīsti, vai ne?
Deivids viņu pazina ļoti labi. Bušē bija viens no franču fizikas grandiem - izcils zinātnieks, kas palīdzēja uzbūvēt vienu no spēcīgākajiem daļiņu paātrinātājiem Eiropā. Piecdesmito gadu sākumā viņš bija viens no Einšteina asistentiem.
- Kas ar viņu notika?
- Šodien institūta direktoram piezvanīja viņa sieva. Teica, ka pagājušajā nedēļā Bušē miris, tāpēc grib viņa vārdā noformēt dāvinājumu. Direktors jutās pārsteigts, jo nekur nebija redzējis nekrologu. Sieva paskaidroja, ka ģimene nav publiskojusi šo informāciju, jo tā bijusi pašnavība. Šķiet, sēdēdams vannā, pārgriezis vēnas.
Deivids bija intervējis Bušē, kad rakstīja grāmatu "Uz titānu pleciem". Viņi bija paēduši lieliskas vakariņas fiziķa lauku mājā Provansā un līdz trijiem nakti spēlējuši kārtis. Bušē bija gudrs, jocīgs, bezrūpīgs cilvēks.
- Viņš bija slims? Un tāpēc izdarīja pašnāvību?
- Par to direktors neko neteica. Taču pieminēja, ka sievas vārdi izklausījušies ļoti savādi. Šķiet, viņa joprojām nespēj tam noticēt.
Deivida prāts sāka drudžaini darboties. Vispirms Bušē, tagad - Klainmans. Nedēļas laikā viens pēc otra nomiruši divi Einšteina asistenti. Protams, abi bija cienījamā vecumā - aptuveni astoņdesmit gadi. Agri vai vēlu tādi nomirst. Bet ne jau šādi.
- Vai tev ir dators? - Deivids jautāja. - šis tas jāapskatās internetā.
Monika samulsusi norādīja uz melnu klēpjdatoru līdzās kastei uz marmora virsmas.
- Tam ir bezvadu pieslēgums. Ko tu gribi sameklēt?
Deivids nolika klēpjdatoru uz galda, ieslēdza un atvēra
Google programmu.
- Amilu Guptu, - viņš atbildēja, ierakstot šo vārdu meklētājā. - Ari viņš piecdesmitajos gados strādāja kopā ar Ein- šteinu.
Jau pēc sekundes ekrānā parādījās meklējumu rezultāti. Lielākoties tika rakstīts par Guptas darbu Kārnegi universitātes Robotikas institūtā. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados - pēc tam, kad viņš trīsdesmit gadus bija nodarbojies ar zinātni, - Gupta pēkšņi pameta fizikas pasauli un sāka strādāt kādā programmnodrošinājumu firmā. Desmit gadu laikā viņš nopelnīja vairākus simtus miljonu do- laru. Viņš kļuva par filantropu, kas ziedo naudu dažādiem netradicionāliem pētniecības projektiem, taču visvairāk viņu interesēja mākslīgais intelekts. Piecdesmit miljonus dolāru viņš piešķīra Robotikas institūtam un pēc dažiem gadiem kļuva par tā direktoru. Kad Deivids intervēja Guptu, bija stipri jānopūlas, lai uzturētu sarunu par Einšteinu, jo Gupta vēlējās runāt tikai un vienīgi par robotiem.
Pārskatījis vismaz simts mājaslapu, Deivids beidzot pārliecinājās, ka par Guptu nekādu briesmīgu ziņu nav. Taču tas nenomierināja. Iespējams, viņš jau bija miris, tikai neviens vēl nav atradis līķi.
Kamēr Deivids vērās klēpjdatora ekrānā, pie galda pienāca Kīts, katrā rokā turēdams pa kafijas krūzei. Vienu viņš pasniedza Deividam.
- Lūdzu, - Kīts teica. - Vēlies arī pienu un cukuru?
Deivids pateicīgi paņēma krūzi. Viņa prāts vai kliedza alkās pēc kofeīna.
- Nē, nē, pietiks ar melnu. Paldies.
Otru krūzi Kīts pasniedza Monikai.
- Paklau, Mo, es iešu augšā. Astoņos no rīta man jau jābūt darbnīcā. - Viņš uzlika roku Monikas plecam un paliecās uz priekšu tā, ka abu sejas teju saskārās. - Ar tevi viss būs kārtībā?
Monika paspieda viņa roku un pasmaidīja.
- Jā, viss būs kārtībā. Atpūties, mīļumiņ. - Viņa noskūpstīja Kītu uz vaiga un, kad puisis jau gāja prom, uzšāva pa dibenu.
Malkodams kafiju, Deivids pētīja Monikas seju. Bija skaidri redzams, kā viņa jūtas. Neapšaubāmi, viņa bija aizrāvusies ar šo puisi. Lai arī Monika bija divdesmit gadus vecāka par savu draudziņu, patlaban abi šķita vienaudži. Kopš pēdējās Deivida vizītes pie Monikas - tajā nelielajā aspirantes dzīvoklītī - viņas seja tikpat kā nebija mainījusies.
Pēc mirkļa Monika pamanīja šo pētījošo skatienu. Samulsis Deivids pielika krūzi pie lūpām un applaucēdamies izdzēra pusi kafijas. Tad viņš krūzi nolika uz galda un atkal pievērsās klēpjdatoram. Bija jāpārbauda vēl viens cilvēks, un viņš meklētājā ierakstīja Elestēra Makdonalda vārdu.
Makdonalds bija viens no neveiksmīgākajiem Einšteina asistentiem. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajā gadā viņš pārcieta nervu sabrukumu, tāpēc bija jāpamet Padziļināto pētījumu institūts. Viņš atgriezās pie ģimenes Skotijā, taču pilnībā tā arī neatveseļojās. Makdonalda uzvedība kļuva pavisam dīvaina - Glazgovas ielās viņš mēdza kliegt uz garāmgājējiem, bet pēc dažiem gadiem uzbruka policistam, tāpēc tika ievietots pansionātā. Deivids viņu tur apmeklēja tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā; atņēmis sveicienu un piekritis intervijai, Makdonalds tomēr neatbildēja ne uz vienu jautājumu par strādāšanu kopā ar Einšteinu. Viņš vienkārši sēdēja un skatījās taisni uz priekšu.
Ekrānā parādījās garš saraksts, taču tā bija informācija par dažādiem cilvēkiem - skotu folkmūziķi Elestēru Makdonal- du, austrāliešu politiķi Elestēru Makdonaldu un citiem. Bet no fiziķa Elestēra Makdonalda ne miņas.
Monika piecēlās un paskatījās Deividam pār plecu.
- Elestērs Makdonalds? Kas viņš ir?
- Vēl viens Einšteina asistents. Viņš sen izkritis no aprites, tāpēc informāciju atrast grūti.
Monika palocīja galvu.
- Jā, viņš pieminēts tavā grāmatā. Tas, kurš sajuka prātā, ja?
Deividu pārņēma prieks. Monika "Uz titānu pleciem" bija lasijusi ļoti rūpīgi. Viņš piegāja pie loga, paņēma savu grāmatu un atvēra nodaļu par Makdonaldu. Uzmeklējis pansionāta nosaukumu - "Holirūdas pansionāts garīgi slimajiem" -, Deivids noliecās pie klēpjdatora un ierakstīja to meklētājā blakus Elestēra Makdonalda vārdam.
Parādījās tikai viens ieraksts. Deivids noklikšķināja uz mājaslapas adreses, un jau nākamajā mirkli ekrānā parādījās laikraksta Glasgoiv Herald internetā versija, kas radīta trešajā jūnijā, tātad pirms deviņām dienām.
Izmeklēšana Holiūdā
Skotijas Veselības departaments šodien paziņojis, ka ierosināta izmeklēšana par nelaimes gadījumu Holirūdas pansionātā garīgi slimajiem, kā rezultātā iestājusies nāve. Viens no iemītniekiem - astoņdesmit vienu gadu vecais Elestērs Makdonalds - agrā pirmdienas rītā atrasts miris hidroterapijas telpā. Departamenta pārstāvji apgalvo, ka Makdonalds noslīcis vienā no terapijas baseiniem pēc tam, kad naktī izgājis no savas istabas. Departaments vēlas noskaidrot, vai nakts dežurantu rīcībā nav konstatējamas kļūdas, kas novedušas pie nelaimes gadījuma.