Выбрать главу

Skatoties ekrānā, Deivids nodrebēja. Makdonalds noslī­cis baseinā, Bušē pārgriezis vēnas savā vannā. Un tad viņš atcerējās detektīva Rodrigesa vārdus Svētā Lūkas slimnīcā - Klainmans atrasts savā vannas istabā. Tātad visus trīs ve­cos fiziķus vienoja ne tikai darbs kopā ar Einšteinu, bet ari nāve. Nelieši, kas bija spīdzinājuši Klainmanu, nogalinājuši arī Makdonaldu un Bušē, radot iespaidu, ka tas bijis nelai­mes gadījums vai pašnāvība. Bet motīvs? Kāds bija motīvs? Vienīgais pavediens bija Klainmana pēdējie vārdi - Einheit- liche Feldtheorie. Pasauļu sagrāvējs.

Monika piespiedās Deividam tuvāk, lai varētu izlasīt rak­stu. Viņas elpa kļuva straujāka.

-     Nolādēts! - viņa nočukstēja. - Ļoti savādi.

Deivids pagriezās un saskatījās ar sievieti. Bija pienācis laiks izklāstīt savu hipotēzi.

-    Ko tu zini par Einšteina pierakstiem par apvienoto lau­ku teoriju?

-    Par ko? - Monika soli atkāpās. - Einšteina teoriju? Kāda tai…

-    Vienkārši paklausies! Es runāju par viņa mēģinājumiem radīt tādu vienādojumu, kas aptvertu gravitāciju un elek­tromagnētismu. Atceries viņa pierakstus par piecdimensi- ju saritinājumiem un Rīmana ģeometriju? Vai tev tie ir pa­zīstami?

Monika paraustīja plecus.

-     Ne īpaši. Tiem ir tikai vēsturiska vērtība. Ar stīgu teo­riju tiem nav nekā kopīga.

Deivids sarauca pieri. Viņš bija cerējis - iespējams, muļ­ķīgi -, ka Monika šo tēmu pārzinās kā savus piecus pirkstus un tāpēc palīdzēs atšķetināt daudzās mīklas.

-     Kā tu uzdrošinies tā teikt? Saistība ar stīgu teoriju no­teikti ir! Kā tad Einšteina darbs kopā ar Kalucu*? Viņi pir­mie postulēja piektās dimensijas eksistenci! Un tu visu savu darba mūžu esi veltījusi, pētot papildu dimensijas!

Monika papurināja galvu. Viņas sejā bija tāda izteiksme kā pacietīgam profesoram, kas neaptēstam pirmkursniekam pūlas ieskaidrot pašus zinātnes pamatus.

-      Einšteins centās izstrādāt klasisku teoriju. Teoriju ar striktiem cēloņiem un sekām, bez mistiskiem kvantu mainī­gajiem. Bet stīgu teorija atvasināta no kvantu mehānikas. Tā

* Kaluca - Teodors Francs Eduards Kaluca (1885-1954), vācu matemāti­ķis un fiziķis.

ir kvantu teorija, kas ietver gravitāciju un ir pilnīgi atšķirī­ga no Einšteina darbiem.

-    Bet vēlākajos darbos viņš pievērsās jaunai pieejai, - Dei­vids strīdējās pretī. - Viņš mēģināja integrēt kvantu mehā­niku daudz vispārīgākā teorijā. Kvantu teorija tad butu pla­šākas teorijas īpašais gadījums.

Monika nepiekrītot pavēcināja ar roku.

-    Zinu, zinu. Bet ar ko tas viss beidzās? Neviens no viņa risinājumiem neapstiprinājās. Viņa pēdējie darbi bija pilnīgas muļķības.

Deividam kļuva karsti. Viņam nepatika Monikas balss to­nis. Iespējams, viņš nebija tāds matemātikas ģēnijs, taču šo­reiz nešaubījās, ka viņam taisnība.

-    Einšteins atklāja pareizo risinājumu. Taču nepublicēja.

Monika pielieca galvu un izbrīnīta raudzījās sarunu bied­rā. Viņas lūpu kaktiņi mazliet paliecās uz augšu.

-    Tiešām? Vai tev kāds atsūtījis sen zudušu manuskriptu?

-    Nē, Klainmans pirms nāves pastāstīja. Viņš teica: "Herr Doktor bija taisnība." Tieši tādiem vārdiem. Un tāpēc viņu nogalināja. Tāpēc nogalināti viņi visi.

Monika saklausīja Deivida balsī neatlaidību un savilka no­pietnu sejas izteiksmi.

-    Paklau, Deivid, es saprotu, ka esi satraucies, bet tas, ko tu stāsti, nav iespējams. Einšteins pilnīgi noteikti nav for­mulējis apvienoto teoriju. Viņš zināja par gravitāciju un elek­tromagnētismu. Taču lidz pat sešdesmitajiem gadiem fiziķi nebija pietiekami izpētījuši daļiņu vājo mijiedarbību, bet par stipro mijiedarbību uzzināja vēl pēc desmit gadiem. Kā Ein­šteins varēja atklāt Visa Esošā teoriju, ja viņam nebija izpro­tamas divas no četrām fundamentālajām mijiedarbībām? Tik­pat labi varētu likt mozaīku, ja puses tās gabaliņu trūkst!

Deivids uz brīdi iegrima domās.

-    Taču viņam nebija jāzina pilnīgi viss, lai radītu vispārī­gu teoriju. Tā drīzāk ir krustvārdu mikla, ne mozaika. Ja vien tavā rīcība ir pietiekami daudz izejas datu, tu vari ra­dīt vispārējas aprises, bet tukšos laukumus aizpildīt vēlāk.

Monika nešķita pārliecināta - izteiksme sievietes sejā ap­liecināja, ka, viņasprāt, ideja ir absurda.

-     Pieņemsim. Bet, ja reiz viņš atklaja pareizo risinājumu, kāpēc to nepublicēja? Tas taču bija viņa mūža sapnis!

Deivids palocīja galvu.

-     Bija gan. Taču tas notika tikai dažus gadus pēc Hirosi- mas. Lai arī Einšteins nepiedalījās atombumbas radīšanā, to­mēr saprata, ka viņa vienādojums bija norādījis īsto ceļu. E=mc2 - milzīga enerģija, ko rada niecīgs urāna daudzums. Un šī apziņa mocīja Einšteinu. Reiz viņš teica: "Ja būtu zi­nājis, ka viņi to izdarīs, es butu kļuvis par kurpnieku."

-    Jā, jā, esmu to dzirdējusi.

-     Bet tu padomā! Vai, atklajot apvienoto teoriju, Einšteins neuztrauktos, ka atkal notiktu tas pats? Viņš saprata, ka jā­novērtē sekas, kādas varētu būt šim atklājumam. Un, ma­nuprāt, viņš paredzēja, ka teoriju var izmantot militāriem mērķiem. Iespējams, lai radītu kaut ko vēl briesmīgāku par atombumbu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Kas var būt vēl briesmīgāks?

Deivids papurināja galvu. Šī bija viņa versijas vājākā daļa.

Deividam nebija ne jausmas, kas ir Einheitliche Feldtheorie, bet vēl mazāk viņš saprata, kādas tai varētu būt sekas.

-    Nezinu, bet tam jābūt kaut kam šausmīgam. Un tieši tāpēc Einšteins nolēmis nepublicēt savu teoriju. Taču viņš nespēja ari to aizmirst. Viņš ticēja, ka fizika atklāj Dieva darbus. Viņš ne­spēja vienkārši izdzēst teoriju un izlikties, ka tā nekad nav ek­sistējusi. Un uzticēja to saviem asistentiem. Iespējams, katram atklājis daļu teorijas un piekodinājis turēt slepenībā.

-    Un kāds no tā labums? Ja jau teorija bija tik briesmīga, ari asistenti nedrīkstēja to publicēt.

-    Viņš domāja par nākotni. Einšteins bija neglābjams op­timists. Viņš tiešām uzskatīja, ka pēc dažiem gadiem ameri­kāņi un krievi noliks ieročus un izveidos pasaules valdību. Tad karš tiks pasludināts ārpus likuma un visi dzīvos mie­rā. Tatad asistentiem vienkārši jānogaida, līdz pienāks ši diena, un tad jāizklāsta teorija. - Pēkšņi Deividam sāka sā­pēt acis. - Bet viņiem nācās gaidīt visu mūžu.

Monika veltīja Deividam līdzjūtīgu skatienu, taču bija skaidrs, ka nav noticējusi nevienam viņa vārdam.

-    Neparasta hipotēze, Deivid. Un neparastām hipotēzēm vajadzīgi neparasti pierādījumi.

Deivids saņēmās.

-    Klainmans slimnīcā nosauca man vairākus ciparus. Tei­ca, ka šo atslēgu viņam uzticējis Einšteins, bet viņš to no­dod tālāk man.

-     Diez vai tas ir…

-     Nē, tas nav pierādījums. Pierādījums ir tas, kas notika pēc tam.

Tad Deivids izstāstīja par nopratināšanu FIB ēkā un vē­lāko slaktiņu. Sākumā Monika vienkārši klausījās, nespēda­ma noticēt dzirdētajam, bet brīdī, kad Deivids stāstīja par to, kā pazuda gaisma un gaiteņos atbalsojās šāvieni, viņa ne­apzināti ieķērās sava naktskrekla malā un savilka pirkstus dūrē. Kad stāsts bija galā, Monika šķita tikpat pārbijusies kā viņš, kad no stāvlaukuma izskrēja uz Brīvības ielas. Viņa ieķērās Deividam plecā.

-    Ak, - viņa nočukstēja. - Kas bija tie uzbrucēji? Teroristi?

-      Nezinu, neredzēju. Redzēju tikai beigtus FIB aģentus. Taču varu saderēt, ka tie ir tie paši nelieši, kas nogalināja Klainmanu, Bušē un Makdonaldu.