- Kā tu vari to zināt? Varbūt viņus nogalināja FIB. Izskatās, ka valdība un teroristi meklē vienu un to pašu.
Deivids papurināja galvu.
- Nē, FIB būtu aizveduši viņus uz nopratināšanu. Manuprāt, teroristi par apvienoto teoriju uzzinājuši pirmie. Varbūt Klainmans, Bušē vai Makdonalds kaut ko izpļāpājuši. Teroristi viņus atrada un spīdzināja, lai izdabūtu informāciju. Kad tapa zināms, ka zinātnieki nogalināti, Amerikas izlūkdienests saprata, ka noticis kaut kas nopietns. Tāpēc FIB aģenti tik veikli parādījās slimnīcā. Iespējams, viņi izsekoja Klainmanu.
Deivids bija sācis runāt arvien skaļāk, pēdējie vārdi spēji atbalsojās virtuves sienās. Apķēries viņš paskatījās uz Moniku, lai redzētu viņas reakciju. Sieviete vairs neizskatījās tik skeptiska, taču arī pārliecības viņas sejā nebija. Viņa atlaida vīrieša plecu un atkal ielūkojās savā klēpjdatorā, kurā bija parādījies ekrāna saudzētājs - rotējoša Kalabi-Jau saritinā- juma attēls.
- Izklausās neloģiski, - Monika teica. - Iespējams, tev taisnība par to slepkavošanu, varbūt teroristi tiešām nonāvējuši Klainmanu un pārējos, jo viņi piedalījušies kāda slepena projekta izstrādē. Taču es nespēju noticēt, ka tas projekts bijis apvienoto lauku teorija, ko Einšteina asistenti slēpuši piecdesmit gadus. Tam ir gaužām grūti noticēt!
Deivids atkal palocīja galvu. Viņš spēja saprast šīs izjūtas. Tā nebija vienkārša priekšrokas došana kvantu teorijai, nevis klasiskajām. Uz speles bija likts viss viņas mūža darbs. Deivids taču apgalvoja, ka nekam, ko viņa ar kolēģiem sasniegusi stigu teorijā divu gadu desmitu garumā - rūpīgajam darbam, sūri grūti gūtajiem panākumiem un spožajiem atklājumiem -, nekam nav bijis būtiskas nozīmes. Balva par viņu darbu - Visa Esošā teorija - pieder zinātniekam, kas nomiris, pirms viņi visi dzimuši. Šādu variantu, maigi sakot, bija grūti pieņemt.
Deivids novērsās - bija jāizdomā, kā pārliecināt Moniku. Viņam bija neparasta hipotēze, taču trūka neparastu pierādījumu. Viņa rīcībā nebija pat parastu pierādījumu. Bet, skatoties virtuves kailajās sienās, viņam prātā iešāvās jauna doma. Ne visai patīkama; patiesību sakot, tik pretīga, ka sirds sāka neprātīgi dauzīties. Taču tas bija pierādījums.
- Paskaties apkart, - Deivids teica, atkal pievērsies Monikai un rādīdams uz sienām un skapīšiem. - Paskaties uz šo virtuvi! Tā nav izdemolēta, nav neviena uzraksta. Nevienas svastikas.
Monika neizpratnē raudzījās uz sarunu biedru.
- Jā? Un tad?
- Kāpēc Ņūdžersijas skūtgalvji izdemolējuši pilnīgi visu māju, bet virtuvi likuši mierā? Vai tas nešķiet mazliet savādi?
- Bet kas tam kopīgs…
- Tie nebija nekādi skūtgalvji, Monika. Kāds sagrāvis šo māju, jo meklējis Einšteina piezīmes. Meklējis tās zem grīdas dēļiem, izrakņājis pagalmu un izdauzījis caurumus sienās. Un visur sazīmējis svastikas, lai izskatītos pēc vanda- lisma akta. Taču virtuvi likuši mierā, jo tā piebūvēta krietni pēc Einšteina nāves, tātad tajā zinātnieks neko nebūtu varējis paslēpt. Un tā paša iemesla dēļ viņi nav aiztikuši arī tavas mēbeles.
Monika aizlika roku priekšā mutei. Garie, slaidie pirksti pieskārās lūpām.
- Ja atļauts minēt, - Deivids turpināja, - es teiktu, ka te pastrādājis FIB. Teroristi negaidītu tavu aizbraukšanu. Viņi gluži vienkārši tevi nogalinātu, kamēr tu guli. Tāpat es gribētu teikt, ka viņi tas piezīmes nav atraduši. Einšteins bija daudz gudrāks. Viņš neko nepierakstīja.
Lai arī lielāko daļu Monikas sejas aizklāja roka, Deivids tomēr pamanīja sejas izteiksmi. Vispirms acis iepletās - aiz bailēm un pārsteiguma bet jau pēc dažām sekundēm tās samiedzās un starp uzacīm parādījās dziļa vertikāla rieva. Viņa bija pārskaitusies - nikna. Neonacistu skūtgalvji bija nelieši, bet ko teikt par federālajiem aģentiem, kas uz sienām sazīmējuši svastikas, lai piesegtu slepenu operāciju? Tā bija pilnīgi cita neliešu kategorija.
Beidzot viņa nolaida roku un atkal satvēra Deivida plecu.
- Kādus ciparus tev nosauca Klainmans?
Semjons bez problēmām tika pāri Hudzonas upei. Pie Linkolna tuneļa bija izvietots postenis - pāris policistu pavēlēja atvērt mašīnas logu, un dienesta suns iebāza degunu salonā, taču Semjons viesnīcā bija nomainījis drēbes un dušā nomazgājis jebkuras sprāgstvielas paliekas, tāpēc vācu aitu sunim atlika vien stulbi blenzt uz stūres ratu. Semjons uzrādīja policistiem savus dokumentus - prasmīgi viltotu Ņujorkas štata autovadītāja apliecību -, un viņam atļāva braukt tālāk.
Pēc piecām minūtēm viņš jau bija uz Ņūdžersijas maģistrāles, kas šķēla tumšās, mitrās Medoulendas pļavas. Viņš varēja braukt, cik vien ātri vēlējās, jo maģistrāle bija gandrīz tukša - bija četri no rīta, bet visi štata policisti palīdzēja Ņujorkas tiesībsargiem posteņos uz tiltiem un pie tuneļiem. Garām Ņūarkas lidostai viņš patraucās ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā, tad nogriezās uz rietumiem un brauca Eksona naftas pārstrādes fabrikas kompleksa virzienā.
Bija dziļa nakts. Tālumā no tumsas iznira fabrikas torņi. No viena skursteņa sprāga ārā liesmiņas, taču tās bija vārgas un mirgoja - atgādināja signallampiņu. Traucoties garām cauruļu un degvielas cisternu labirintiem, Semjonam šķita, ka ceļš pavisam satumsis un viņš brauc zem ūdens. No prāta neizgāja divas sejas - viņa bērnu sejas -, taču ne tās laimīgās, kādas viņš bija saglabājis mobilā telefona ekrānā. Prāta ainā Sergejs un Larisa nesmaidīja. Sergejs aizvērtām acīm gulēja dubļainā grāvī, viņa rokas klāja plaši apdegumi, bet matos bija saķepušas asinis. Savukārt Larisas acis bija plaši atvērtas, it kā vēl būtu dzīvas, it kā meitene joprojām skatītos sprādziena liesmās, kas viņu aprij.
Semjons nospieda gāzes pedāli, un mersedess rāvās uz priekšu. Drīz vien viņš nonāca pie devītās nobrauktuves un nogriezās uz pirmās autostrādes dienvidu virzienā. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš būs Prinstonā.
4026367956447800
Deivids ar zīmuli uzrakstīja šos ciparus uz piezīmju papīra un pasniedza Monikai, bet tūdaļ viņu pārņēma spēja vēlme izraut lapu sievietei no rokām un saplosīt sīkās driskās. Viņš baidījās no šiem sešpadsmit cipariem. Viņam gribējās tos iznīcināt, izdeldēt, izdzēst uz visiem laikiem. Taču viņš saprata, ka to nedrīkst. Nekā cita viņam nebija.
Monika turēja lapu abās rokās un pētīja ciparus. Acis šaudījās no kreisās puses uz labo - viņa centās saskatīt kādu sistēmu, progresiju, ģeometrisku secibu. Viņas sejā Deivids saskatīja to pašu izteiksmi, kas bija vērojama konferencē, kurā viņa prezentēja savu pētījumu par stīgu teoriju. Tā bija dieviete Atēna, kas gatavojas kaujai.
- Kartība, šķiet, nav nejauša, - Monika norādīja. - Ir trīs nulles, trīs četrinieki un trīs sešnieki, taču tikai viens pāris, tas ir, septiņnieku pāris. Tādā skaitļu rindā nav iespējams uzrakstīt vairāk trijotņu nekā pāru.
- Vai tas varētu būt kods kādam datora failam? Klainmans lietoja vārdu "atslēga", tātad tas varētu būt loģiski.
Monika turpināja skatities uz skaitļiem.
- Rindas garums ir piemērots. Sešpadsmit cipari, un katru var pārveidot četrās ciparkoda daļās. Tātad kopā butu sešdesmit četras daļas, kas ir standarta garums šifrēšanas kodam. Taču secībai jābūt nejaušai, lai varētu strādāt. - Viņa papurināja galvu. - Ja secība nav nejauša, kodu pārāk viegli var uzlauzt. Kādēļ lai Klainmans rīkotos tik nepārdomāti?
- Varbūt tas ir atšķirīgs kods. Varbūt tā ir identificēšanas iezīme. Kaut kas, kas mums palīdzētu sameklēt failu, nevis atkodēt to.