Monika aiztaisīja ceļojumu somas rāvējslēdzēju.
- Mēs esam divi gudri cilvēki, Deivid. Gan atradīsim izeju.
Turēdama ceļojumu somu vienā rokā un datorsomu otrā, Monika devās ārā no virtuves. Deivids sekoja viņai dzīvojamajā istabā.
- Pagaidi! Mēs nedrīkstam! Mani vajā policija! Jābrīnās, ka man izdevās tikt ārā no Ņujorkas!
Monika apstājās pie izdemolētā kamīna un nolika somas uz grīdas. Tad viņa no kamīna malas paņēma revolveri un atvēra cilindru. Starp uzacīm viņai atkal bija parādījusies vertikālā rieva, lūpas bija cieši sakniebtas.
- Paskaties uz šo, - viņa teica, ar revolveri rādīdama uz divām sarkanajām svastikām uz griestiem un uzrakstu. - Tie nelieši ielauzušies manā mājā - manā mājā! - un aprakstījuši manas sienas. Tu domā, ka es ļaušu viņiem sveikā tikt cauri? - Monika paķēra no kamīna malas patronas un citu pēc citas ielādēja revolverī. - Nē, es gribu tikt skaidrībā. Es gribu saprast, kas te notiek, un tad piespiedīšu tos pretekļus samaksāt par visu!
Deivids skatījās uz revolveri Monikas rokās. Viņam tas nepatika.
- Tas ierocis pie laba gala nenovedīs. Viņiem ir simtiem aģentu un tūkstošiem policistu. Nav prātīgi sākt šaudīties.
- Neuztraucies, es negrasos sākt bruņotu cīņu. Mēs rīkosimies klusi, nevis stulbi. Neviens nezina, ka esi kopā ar mani, tātad manu mašīnu FIB nemeklēs. Tu tikai nerādi savu seju, un viss būs kārtībā. - Ielādējusi pēdējo patronu, Monika aizvēra revolvera cilindru. - Es uzkāpšu augšā, lai paņemtu kādas drēbes. Vai paņemt tev skujamo no Kita piederumiem?
Deivids palocīja galvu. Viņš vairs nespēja strīdēties ar Moniku. Viņa atgādināja dabas spēku - nepakļāvīgu un neapturamu -, kas visu telplaiku apliec sev apkārt.
- Ko tu teiksi Kītam?
Monika paņēma abas somas vienā rokā, bet otrā turēja revolveri.
- Atstāšu zīmīti. Pateikšu, ka mums jādodas uz konferenci vai kaut ko tamlīdzīgu. - Viņa izgāja priekšnamā un devās augšup pa kāpnēm. - Viņš pārāk nebēdāsies. Kītam ir ari citas draudzenes, ar kurām burvīgi pavadīt laiku. Puisim ir apbrīnojama izturība!
Deivids atkal palocīja galvu. Tātad viņas attiecības ar Kitu nebija pārak nopietnas. Deivids pārsteigts atskārta, ka viņu šis fakts iepriecina.
Semjons brauca par Aleksandra ceļu. Pusjūdzes attālumā no Einšteina mājas viņš atpakaļskata spoguli ieraudzīja mirgojošas gaismas. Balti zilā Prinstonas pilsētas policijas iecirkņa patruļas mašīna.
- job tvoju matj! - viņš nolamājās, ar dūri uzsizdams pa stūres ratu. Ja tas būtu noticis kaut minūti agrāk, kad viņš vēl bija uz pirmā ceļa, viņš varētu vienkārši piespiest gāzes pedāli - viņa SLK 32 AMG mersedess viegli varēja apsteigt jebkuru amerikāņu automašīnu -, bet tagad viņš brauca pa pilsētas ielām un viegli varēja nonākt lamatās. Nekas cits neatlika - vajadzēja paļauties uz likteni.
Semjons apturēja auto ielas malā, apmēram piecdesmit metru attālumā no ieejas parkā. Tuvumā nebija ne māju, ne veikalu, uz ielas nebija neviena transporta līdzekļa. Patruļas mašīna apstājās desmit metrus aiz Semjona, bākugunis atstāja ieslēgtas, un vairākas tracinošas sekundes nekas nenotika. Policists, iespējams, pa rāciju ziņoja dispečeram Semjona mersedesa pazīmes. Beidzot - pēc pusminūtes - no policijas mašīnas izkāpa muskuļots puisis zilā formastērpā. Semjons pieregulēja sānskata spoguli, lai varētu nopētīt policistu. Jauneklis, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs.
Muskuļotas rokas un pleci, tukls viduklis. Iespējams, lielāko daļu dežūras laika pavada, sēžot mašīnā un gaidot, kad garām pabrauks iedzēruši studenti.
Kad policists pienāca pie mašīnas, Semjons atvēra logu. Puisis uzlika rokas uz šofera puses durvīm un paliecās tuvāk.
- Kungs, vai jūs zināt, ar kādu ātrumu braucat?
- Simt četrdesmit trīs kilometri stundā, - Semjons atbildēja. - Apmēram.
Policists sarauca pieri.
- Tie nav nekādi joki. Jūs varējāt kādu nogalināt! Jūsu vadītāja apliecību un mašīnas dokumentus, ludzu!
- Protams. - Semjons iebāza roku jakas kabatā. Viņam bija viltota vadītāja apliecība, taču mersedesa dokumentu nebija, jo mašīnu viņš pirms divām dienām nozaga kādā autoveikalā Konektikutā. Tāpēc viņš no kabatas izņēma nevis maku, bet gan ieroci, un iešāva policistam pierē.
Puisis sagrīļojās. Semjons iedarbināja mersedesu un traucās prom. Pēc dažām minūtēm kāds garāmbraucējs pamanīs līķi, un jau pēc pusstundas Prinstonas policija meklēs Semjona transporta līdzekli. Bet viss bija kārtībā. Viņš šajā pilsētā ilgāk uzkavēties neplanoja.
Kīts sapņoja par Monikas Corvette. Viņa bija atvedusi mašīnu uz darbnīcu un pateikusi, ka tai uzkarst motors, taču, paceļot pārsegu, izrādījās, ka motora nav vispār. Tā vietā saritinājies gulēja Deivids Svifts. Kīts pievērsās Monikai, lai pajautātu, kas notiek, taču viņa draiski paslēpās.
Kīts sajuta roku uz pleca. Un tas vairs nebija sapnis. Kāda roka bija sagrābusi plecu un parvēla viņu uz muguras. Droši vien Monika beidzot nāk gulēt, Kīts nosprieda. Varbūt grib drusku pamīlēties. Lieliska partnere, taču sasodīti griboša.
- Ak, Mo, - viņš ievaidējās, taču acis joprojām turēja ciet. - Es taču teicu, ka man rit agri jāceļas.
- Tu neesi Deivids Svifts.
Nepazīstamā balss izrāva Kitu no miega. Viņš atvēra acis un ieraudzīja kailas galvas un resna kakla aprises. Vīrieša roka pieķērās Kīta rīklei un spieda viņu pie gultas.
- Kur viņi ir? - svešais jautāja. - Uz kurieni viņi aizbrauca?
Pirksti bija sažņauguši Kīta balseni. Viņš gulēja, nespēdams pakustēties, pārāk nobijies, lai pretotos.
- Lejā! - Kīts čērkstošā balsi izdvesa. - Viņi ir lejā!
- Nav gan.
Kits tumsā saklausīja švīkstoņu un ieraudzīja kaut ko no- mirgojam. Tas bija garš asmens, kas atstaroja zilgano rītausmas gaismu, kas plūda iekšā pa guļamistabas logu.
- Labi, draudziņ, - svešais teica, - mums nāksies aprunāties.
SESTĀ NODAĻA
Karena soļoja šurpu turpu pa nopratināšanas telpu FIB ēkā. Vispirms viņa piegāja pie metāla durvīm, kas no ārpuses bija aizslēgtas. Tad pagāja garām spogulim, kas klāja gandrīz visu sienu; aģenti to droši vien izmantoja, lai no blakus telpas novērotu nopratināšanu. Visbeidzot viņa piegāja pie zili zeltainas zimes ar ērgļa attēlu un uzrakstu "Federālais izmeklēšanas birojs - aizstāvot Ameriku". Ap metāla galdu telpas centrā atradās vairāki krēsli, taču Karena bija pārāk uztraukusies, lai sēdētu. Sieviete vismaz piecdesmit reizes apgāja apkārt telpai - no bailēm, dusmām un noguruma viņai reiba galva. Aģenti bija aizveduši Jonu prom.
Piecos no rīta Karena gaitenī izdzirdēja soļus. Slēdzenē pagriezās atslēga, un jau pēc brīža telpā parādījās aģents, kas bija viņu arestējis, - garš, muskuļots gaišmatis. Mugurā viņam joprojām bija tā pretīgā pelēkā jaka, zem kuras vīdēja ieroča maksts. Karena atcerējās viņa vārdu - aģents Broks. Tas nelietis bija uzlicis rokudzelžus septiņus gadus vecam zēnam!
- Kur ir mans dēls? - Karena noprasīja. - Es gribu redzēt savu dēlu!
Broks izstiepa rokas, it kā gribētu satvert savu gūstekni. Viņam bija dzedras, zilas acis.
- Ē, lēnāk! Ar jūsu dēlu viss ir kārtībā! Viņš guļ kādā citā telpā.
Karena neticēja. Kad aģenti bija izrāvuši viņu no mātes rokām, Jona bija kliedzis kā negudrs.