Monika pagriezās pret viņu.
- Beidzot! - viņa iesaucās. - Tu nogulēji trīs stundas! - Monika noņēma austiņas, un, iekams viņa izslēdza aparātu,
Deivids saklausīja piesmakuša repa dziedātāja balsi. Tad viņa piedāvāja savam pasažierim cepumus. - Gribi brokastis?
- Jā, protams, paldies. - Paņēmis paciņu rokā, Deivids saprata, ka ir ārkārtīgi izsalcis. Iebāzis mutē divus cepumus, viņš pagrāba vēl trīs. - Kur mēs esam?
- Brīnišķīgajos Pensilvānijas rietumos. Līdz Pitsburgai palikusi mazāk neka stunda.
Priekšējā paneļa pulkstenis rādīja astoņi četrdesmit septiņas.
- Ātri atbraucām.
- Traks esi? - Monika izgrūda. - Ja es brauktu kā parasti, tad mēs jau sen būtu galā. Taču es turējos zem septiņdesmit, lai neradītu aizdomas policistos.
Deivids palocīja galvu.
- Laba doma. Iespējams, tagad viņiem visiem jau ir mana fotogrāfija. - Viņš no paciņas izņēma vēl divus cepumus, tad atkal paskatījās uz Moniku un beidzot ieraudzīja maisiņus zem viņas acīm. - Ei, tu laikam esi briesmīgi nogurusi! Varbūt tagad pie stūres sēdīšos es?
- Nē, viss ir kārtībā, - Monika aši atteica, - es neesmu nogurusi.
Viņa ieķerās stūres ratā ar abām rokām - it ka nostiprinātu savas tiesības to turēt. Bija skaidrs, ka viņai nepatiktu, ja kads cits vadītu automobili. Tas arī saprotams, Deivids nodomāja. Viņas mašīnite ir lieliska!
- Esi pārliecināta?
- Jā, protams. Man patik sēdēt pie stūres. Labāk raisās domas. Esi lasījis manu pēdējo rakstu žurnālā Phi/sical Ke- viezv? "Gravitācijas iespaids uz nekompaktajām papildu dimensijām"? Šī ideja man ienāca prātā, reiz brīvdienās braucot uz Kolumbijas apgabalu.
Deivids atcerējās, ka tur Monika uzaugusi - Vašingtonas rajonā Anakostijā, Kolumbijas apgabalā. Tur tika noslepkavots viņas tēvs, bet māte sāka aizrauties ar heroinu. Deivids vēlējās apjautāties Monikai, vai ģimene joprojām tur dzivo, taču nesaņēmās.
- Un par ko tu domāji tagad? - viņš jautāja. - Tas ir, pirms manas pamošanās.
- Par apslēptajiem mainīgajiem. Iespējams, esi kaut ko dzirdējis.
Deivids pārstāja ēst un nolika cepumu paciņu. Apslēptie mainīgie bija ļoti nozīmīga daļa Einšteina pētījumos par apvienoto teoriju. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš nonaca pie pārliecības, ka dīvainajā daļiņu uzvedībā ir kāda neredzama kārtība. Mikroskopiskā pasaule izskatījās haotiska, taču tikai tāpēc, ka neviens nespēja saskatit mainīgos lielumus, sīkos Visuma pirkstu nospiedumus.
- Mēģināji iztēloties, kā Einšteinam tas izdevās?
Monika sarauca pieri.
- Es joprojām to nespēju iztēloties. Kvantu teorija neiederējās klasisko teoriju vidu. Tikpat labi varētu četrstūrainu tapu iedzīt apaļā caurumā. Abu sistēmu matemātikas būtiski atšķiras.
Deivids centās atcerēties, ko viņš savā grāmatā rakstījis par mainigajiem lielumiem.
- Matemātikā es nebūšu tev liels palīgs. Taču Einšteins apzinājās, ka kvantu mehānika ir nepilnīga. Savās vēstulēs un lekcijās viņš to allaž salīdzināja ar kauliņu spēli. Teorija nespēj pateikt, kad tieši radioaktīvais atoms sabruks vai kad iztriektās daļiņas beigs eksistēt. Kvantu mehānika spēja dot tikai varbūtības, un Einšteins to uzskatīja par nepieņemamu.
- Jā, jā, zinu. "Dievs nespēlē kauliņus." - Monika iepleta acis. - Visai augstprātīgs apgalvojums, ja atļauts izteikties.
Kā gan Einšteins varēja iedomāties, ka drīkst pamācīt Dievu, kas darāms?
- Bet šai analoģijā ir daudz dziļāka doma. - Deivids tikko bija atcerējies nodaļu savā gramatā. - Kad tu met kauliņus, cipari šķiet nejauši, taču patiesībā tā nav. Ja tu stingri kontrolē apslēptos mainīgos - kauliņu mešanas spēku, trajektorijas leņķi, gaisa spiedienu telpā -, tu ikreiz vari uzmest septiņi. Ja tu perfekti izproti sistēmu, pārsteigumiem nav vietas. Un Einšteins uzskatīja, ka tāpat ir ar elementārdaļiņām. Tu tās perfekti izpratīsi, ja atklāsi apslēptos mainīgos, kas apvieno kvantu mehāniku ar klasisko teoriju.
Monika papurināja galvu.
- Principā izklausās pareizi, taču, tici man, tik vienkārši nemaz nav. - Viņa atrāva vienu roku no stūres un norādīja uz ainavu aiz loga. - Redzi šo jauko skatu? Lielisks piemērs klasiskai lauka teorijai, piemēram, relativitātes teorijai. Brīnišķīgi lēzeni kalni un ielejas, kas iezīmē telplaika izliekumu. Ja tu ievēro govi, kas staiga pa lauku, tu ļoti precīzi vari aprēķināt, kur tā būs pēc pusstundas. Bet kvantu teorijā? Tur viss ir kā pretīgākajā un dīvainākajā Dienvidbronksas daļā. Kā no zila gaisa tavā priekšā pēkšņi parādās visdīvainākās un neparedzamākas lietas. - Monika ar roku iezīmēja zig- zagu, atdarinādama kvantu jucekli. - Tāda ir problēma dažos vārdos. Tu nevari panākt, ka Dienvidbronksa brīnumainā kārtā parādās labības lauka vidu.
Monika pasniedzās pēc cepumu paciņas. Skatīdamās uz ceļu priekšā, viņa nokoda gabaliņu cepuma. Deivids redzēja, ka viņa joprojām domā par šo problēmu, lai gan bija apgalvojusi, ka visi mēģinājumi ir velti. Viņam ienāca prātā, ka Monikai, iespējams, ir vēl kādi iemesli doties uz Pitsburgu. Līdz šim viņš bija domājis, ka vienigais iemesls ir dusmas, primitīvais naids pret FIB aģentiem, kas ielauzušies Monikas mājā, taču tagad sāka saprast, ka ir vēl kaut kas. Viņa gribēja uzzināt par Visa Esošā teoriju. Ja ari to neizdotos publicēt, ja ari nedrīkstētu par to izstāstīt nevienai dzīvai dvēselei, viņa to tik un tā gribēja zināt.
Un ari Deivids vēlējās to pašu. Atmiņā atausa iepriekšējās nakts notikumi.
- Profesors Klainmans pieminēja vel kaut ko. Darbu par relativitāti, ko rakstīju aspirantūrā.
- To, ko rakstīji kopā ar viņu?
- Jā. "Vispārējā relativitāte divdimensiju telplaikā". Pieminēja to mirkli pirms ciparu nosaukšanas. Teica, ka esmu nonācis tuvu patiesībai.
Monika izbrīnā sarauca pieri.
- Taču tajā darbā netika apskatīti reāli Visuma modeļi, vai ne?
- Nē, mēs apskatījām plakni, tas ir, Visumu, kurā ir tikai divas telpas dimensijas. Matemātika ir stipri vienkāršāka, ja nav jāņem vērā trīs dimensijas.
- Un kādi bija rezultāti? Es tavu darbu lasīju visai sen.
- Mēs atklājām, ka divdimensiju masas neiedarbojas ar gravitācijas spēku viena uz otru, taču izmaina telpu sev apkārt. Un mēs formulējām divdimensiju melnā cauruma modeli.
Monika veltīja Deividam aizdomu pilnu skatienu.
- Kā tad to dabūjāt gatavu?
Deivids saprata, kāpēc Monika jūtas apmulsusi. Trijās dimensijās melnie caurumi rodas, kad milzu zvaigznes sabrūk pašas zem sava svara. Taču divdimensiju telpa nebūtu gravitācijas spēka, kas izraisītu sabrukšanu.
- Mēs pieņēmām, ka divas daļiņas saduras un izveido caurumu. Teorija bija visai sarežģīta, un es neatceros detaļas. Taču darbs ir pieejams internetā.
Monika, ar nagiem bungodama pa stūres ratu, mirkli apsvēra dzirdēto.
- Interesanti. Zini, ko es mēdzu teikt par to, ka klasiskā teorija ir tik skaista un gluda? Melnie caurumi ir milzīgs izņēmums. To fizika ir satriecoša.