Iestājās klusums, un viņi turpināja braukt pa Pensilvāni- jas maģistrāli. Deivids ceļa malā pamanīja norādi "Pitsbur- ga, 37 jūdzes". Atskārstot, cik tuvu ir mērķis, viņu pārņēma nemiers. Viņiem vajadzētu nevis spriedelēt par Einšteina apvienoto lauku teorijas aprisēm, bet gan domāt, kā satikt Amilu Guptu. FIB aģenti, iespējams, jau novēro Robotikas institūtu, ievāc ziņas par katru, kas tuvojas Ņūvela-Saimona ēkai. Ja ari viņiem izdosies paslidēt garām aģentiem, ko iesākt tālāk? Brīdināt Guptu par briesmām un pierunāt aizbraukt no valsts? Dabūt pāri Kanādas vai Meksikas robežai un nogādāt vietā, kur viņu neatrastu ne FIB, ne teroristi? Uzdevums bija tik grūts, ka Deivids tikko spēja to aptvert.
Pēc brīža Monika bija beigusi prātot un pievērsās blakussēdētājam. Deivids bija iedomājies, ka atskanēs vēl kāds jautājums par plakni, taču viņa teica:
- Tu esi precējies, vai ne?
Monika centās izklausīties vienaldzīga, taču tas neizdevās. Viņas balsī Deivids saklausīja vilcināšanos.
- Kāpēc tu tā domā?
Monika paraustīja plecus.
- Tava grāmata bija veltīta sievietei, vārdā Karena. Sapratu, ka tā ir tava sieva.
Viņas sejā nejautās ieinteresētība, tomēr Deivids to sajuta. Bija pārāk neparasti, ka viņa atcerējusies tieši to lappusi. Monika kopš tās nakts, ko viņi pirms divdesmit gadiem pavadīja kopā, acīmredzot nebija zaudējusi veselīgu ziņkāri par viņu. Iespējams, internetā meklējusi informāciju par Deividu tikpat bieži, cik viņš par Moniku.
- Mēs vairs neesam precējušies. Mēs ar Karenu izšķīrāmies pirms diviem gadiem.
Monika palocīja galvu, joprojām tēlodama vienaldzību.
- Vai viņa kaut ko zina? Par to, kas notika pagājušajā naktī?
- Nē, es ar viņu neesmu ticies kopš brīža, kad runāju ar Klainmanu slimnīcā. Un tagad nedrīkstu viņai zvanīt, jo FIB noteikti uzmana dzīvokli. - Iedomājoties par Karenu un Jonu, Deividu atkal pārņēma nemiers. - Ļoti ceru, ka tie nolādētie aģenti liks viņiem mieru.
- Viņiem?
- Mums ir septiņus gadus vecs dēls. Viņa vārds ir Jona.
Monika pasmaidīja. Bija skaidrs, ka smaids nevilšus izlauzies cauri vienaldzības maskai, un Deivids kārtējo reizi jutās pārsteigts, cik tas ir piemīlīgs.
- Brīnišķīgi, - viņa teica. - Kāds viņš ir?
- Viņam patik zinātnes, bet tas nav nekāds pārsteigums. Viņš jau cenšas radīt kosmosa kuģi, kas varētu pārvietoties ātrāk par gaismu. Taču viņam patik arī beisbols un pokemo- ni, un vispārēja rosīšanās. Tev vajadzēja redzēt, kā viņš vakar parkā ar ūdens… - Atcerējies, kas notika ar ūdenspistoli, Deivids apklusa.
Monika dažas sekundes paklusēja, raudzīdamās uz ceļu un gaidīdama stāsta turpinājumu. Tad viņa paskatījās uz Deividu, un smaids viņas sejā apdzisa.
- Kas notika?
Deivids dziļi ievilka elpu. šķita, ka krūškurvis ir nospriegots kā bungas.
- Jēziņ, - viņš nočukstēja. - Pie velna, kā mēs ar to visu tiksim galā?
Monika kodīja apakšlūpu. Nenolaizdama acis no maģistrāles, viņa uzlika roku Deividam uz ceļa.
- Būs labi, Deivid. Iesim soli pa solim. Vispirms mums jāaprunājas ar Guptu. Un pēc tam varēsim izstrādāt plānu.
Sievietes slaidie pirksti papliķēja un mierinoši paspieda Deivida ceļgalu, un tad viņa atkal pilnībā pievērsās stūrēšanai. Lai ari šis žests nebija izkliedējis Deivida bažas, viņš par to jutās pateicīgs.
Pēc minūtes Monika norādīja uz vēl vienu ceļazīmi. Tā vēstīja, ka pēc divām jūdzēm būs Ņūstentonas servisa stacija.
- Apstāsimies tur, - viņa teica, - mums gandrīz beigusies degviela.
Iebraucot servisa stacijā, Deivids ar acīm meklēja policistus. Paldies Dievam, patruļdienesta mašīnas nekur neredzēja. Kamēr Deivids centās dziļāk paslēpties pasažiera sēdeklī, Monika iepildīja mašīnā Shell Ultra Premium benzīnu. Tad viņa iekāpa mašīnā un iestūrēja stāvlaukumā. Viņi pabrauca garām milzīgai betona ēkai, kurā bija izvietojusies Burger King ēstuve, Nathan's restorāniņš un Starhucks kafejnīca.
- Man nepatīk sarežģīt lietas, taču man vajadzīga tualete, - Monika teica. - Un tev?
Deivids nopētīja stāvlaukumu, taču policijas mašīnas neredzēja. Bet ja nu policists nolikts postenī pašā ēkā, tieši pie vīriešu tualetes durvīm? Iespēja visai niecīga, tomēr risks bija.
- Es palikšu mašīnā. Iečurāšu glāzītē.
Monika veltīja viņam brīdinošu skatienu.
- Bet uzmanīgi! Labāk pat nemēģini apčurāt sēdekli!
Viņa iestūrēja mašīnu brīvā stāvvietā apmēram trīsdesmit
pēdu attālumā no cita transporta līdzekļa. Deivids pasniedza viņai pāris divdesmit dolāru banknotes.
- Vai tu varētu šo to nopirkt? Kādu sviestmaizi, ūdeni, čipsus?
- Gribi teikt, ka tev apnika cepumi? - Atvērusi vadītāja puses durvis, Monika atkal pasmaidīja un devās uz tualešu pusi.
Tiklidz viņa bija prom, Deivids atskārta, ka ari pašam ļoti gribas atbrīvot urīnpūsli. Viņš pārmeklēja mašīnu, ceredams atrast kādu kārbu, taustīdams zem sēdekļiem pēc tukšas pudeles vai kafijas krūzītes, taču neveiksmīgi - salons bija nevainojami tīrs. Deivids nolēma, ka pagaidīs, kamēr atgriezīsies Monika ar ūdens pudeli, un izdzers to, taču negribējās čurāt viņas klātbūtnē. Izmisis Deivids paskatījās pāri stāvlaukumam un apmēram piecdesmit pēdu attālumā ieraudzīja kokus un zālienu. Pie piknika galdiņa kāda ģimene tiesāja Burger King sviestmaizes, taču izskatījās, ka viņi tūdaļ brauks prom. Jauna sieviete skaļi pamācīja bērnus savākt atkritumus, savukart vīrietis, turēdams rokā mašinas atslēgas, nepacietīgi piecēlās kājās.
Pēc dažam minūtēm ģimene devās uz savu minivenu, un Deivids izkāpa no mašīnas. Iedams uz zāliena pusi, viņš vispirms paskatījās pār vienu plecu, tad pār otru. Redzeslokā bija tikai vecs vīrs, kas gar stāvlaukumu pastaigājās kopā ar taksi. Deivids pagāja garām piknika galdiem, nostājās aiz lielākā koka un attaisīja bikšu rāvējslēdzēju. Pabeidzis viņš devās atpakaļ pie mašīnas. Taču, spēris kāju uz asfalta, pamanīja, ka viņam tuvojas vecis ar suni.
- Ei, tu! - vecais vīrs uzsauca.
Deivids sastinga. Viņam ienāca prātā, ka tas patiesībā ir nomaskējies policists. Kad vīrietis pienāca tuvāk, Deivids atvieglots secināja, ka večuks patiešām ir aizvēsturisks - visu laiku siekalojās, bet seja bija sačokurojusies kā rozīne. Vecais vīrs ar salocītu avīzi uzsita Deividam pa krūtīm.
- Es redzēju, ko tu darīji! - viņš bārās. - Vai tad tu nezini, ka te ir tualete?
Apjucis Deivids uzsmaidīja vecajam kungam.
- Paklau, es tiešām atvainojos. Bet ļoti vajadzēja.
- Tas ir pretīgi, zinies! Tev…
Vecais pēkšņi mitējās rāties un, samiedzis acis, vērās Dei- vidā, bet tad ieskatījās avīzē. Večuka seja zaudēja krāsu. Kādu mirkli viņš stāvēja, pavēris muti un atklājis šķību, dzeltenīgu zobu rindu. Tad viņš pagriezās un sāka skriet projām, mežonīgi raustīdams suņa pavadu.
Tajā brīdī Deivids izdzirdēja Monikas balsi:
- Nāc atpakaļ!
Viņa stāvēja pie mašīnas un turēja rokā lielu plastikāta somu. Kamēr Deivids skrēja uz mašīnu, viņa nolika somu uz sēdekļa, apsēdās pie stūres un iedarbināja motoru. - Ātrāk, ātrāk!
Tiklīdz Deivids atkrita pasažiera sēdeklī, mašīna sāka braukt. Jau pēc dažām sekundēm viņi bija ārā no servisa stacijas teritorijas un izgrieza uz maģistrāles.