- Jēziņ! - Monika kliedza. - Kāpēc tev vajadzēja runāt ar to veco sakārni?
Deivids drebēja. Vecais vīrs bija viņu pazinis.
Spidometra bultiņa rādīja deviņdesmit. Monika nospieda gāzes pedāli, un mašīna traucās prom pa maģistrāli.
- Nākamā nobrauktuve nav tālu, - viņa teica. - Jātiek prom no šā ceļa, iekams mūsu draugs nav piezvanījis policijai.
Deivids atsauca atmiņā vīru ar suni. Salocīta avīze, viņš prātoja. Tāpēc viņš mani pazina.
It kā uzminējusi Deivida domas, Monika no plastikāta somas izņēma Pittsburgh Post-Gazette.
- Šo te ieraudzīju Starbucks avīžu stendā. - Viņa pasniedza avīzi Deividam.
Raksts bija ievietots pirmajā lappusē. Zem virsraksta "Narkomāns nogalinājis sešus aģentus" mazākiem burtiem bija norādits - "Policija meklē Kolumbijas universitātes profesoru". Bet augšā bija melnbalta Deivida fotogrāfija, kas savulaik publicēta uz viņa grāmatas pēdējā vāka.
Semjons stāvēja pie Vašingtona pārbrauktuves sabiedriskajā parkā Ņūdžersijā un vērās rāmajos Delavēras upes ūdeņos. Viņš atradās tukšā autostāvvietā lidzās upei un bija atspiedies pret koši dzeltenu Ferrari.
Viņš šo mašinu - 575 Maratiello Coupe - bija dabūjis Prinstonas autodarbnicā. Mehāniķis Kits, ko viņš bija saticis Monikas Reinoldsas mājā, izstastīja, kur meklēt atslēgas. Ļoti veiksmīgi, jo pēc saskriešanās ar viru no Prinstonas policijas iecirkņa Semjonam bija nācies pamest savu mersedesu. Būtu bijis vēl labāk, ja Kīts būtu atzinies, kurp devās Deivids Svifts un Monika Reinoldsa, taču jauneklis uzstaja, ka to nezinot - pat pēc tam, kad Semjons bija nocirtis viņam trīs pirkstus un uzšķērdis zarnas.
Semjons papurināja galvu. Tagad viņa rīcībā bija tikai zīmīte, ko Monika bija atstājusi uz virtuves galda. Semjons izņēma no kabatas salocīto papīra lapiņu un vēlreiz pārlasīja, taču tā daudz nepalīdzēja.
Kīt, piedod, bet mums ar Deividu jāsteidzas. Viņam ir svarīgas ziņas, kas mums jāpārbauda. Piezvanīšu, kad būšu atgriezusies.
P. S. Ledusskapī ir apelsīnu sula, bet groziņā - maizītes. Neaizmirsti aizslēgt durvis!
Pēdējās rindiņas daļēji klāja asiņains pirkstu nospiedums, ko Semjons bija atstājis, paņemot zīmīti. Pirms iziešanas no mājas viņš paņēma smalkmaizītes. Kits savu pēdējo maltīti jau bija notiesājis.
Semjons ielika zīmīti atpakaļ kabatā un ieskatījās pulksteni. Deviņi divdesmit piecas. Laiks kārtējai sarunai ar klientu. Henrijs Kobs zvanīja viņam katru rītu tieši pusdes- mitos, lai noskaidrotu, ciktāl izpildīts uzdevums. Henrijs Kobs noteikti bija izdomāts vārds. Ar šo cilvēku Semjons nekad nebija ticies aci pret aci - viņi runāja tikai pa telefonu, izmantojot dažādus kodus, ko bija ieteicis Henrijs -, taču, spriežot pēc akcenta, viņa īstais vārds varētu but Ab- duls vai Muhameds. Semjons vēl nebija noskaidrojis klienta tautību, taču viņš noteikti dzīvoja kaut kur starp Kairu Ēģiptē un Karači Pakistānā. Daudzus gadus pavadījis, nogalinot musulmaņu kaujiniekus Čečenijā, Semjons jutās diezgan pārsteigts, ka viņu nolīdzis tieši islāmistu grupējums. Bet iespējams, ka viņš nav pilnībā novērtējis džihāda piekritējus. Ja viņi cieši apņēmušies kaut ko izdarīt, tad parūpēsies, lai uzdevumu izpilda pats labākais kandidāts. Un Semjonam - kā jau čečeni varēja pārliecināties - bija lieliski sasniegumi.
Lai kadu organizāciju vadīja Henrijs, viens bija skaidrs viņu resursi ir iespaidīgi. Lai sagatavotu Semjonu misijas izpildei, Henrijs bija nosūtījis viņam milzīgu kaudzi grāmatu par daļiņu fiziku un vispārējo relativitāti, kā arī vairākus dučus žurnāla Physical Review un Astrophysical joiirml eksemplāru. Vēl vairāk, Henrijs bija piešķīris divsimt tūkstošus dolāru, lai segtu Semjona izdevumus, un apsolīja vēl miljonu, kad darbs būs pabeigts.
Smieklīgi, bet Semjons būtu ar mieru pabeigt šo darbiņu par baltu velti - ja vien jau no paša sākuma butu zinājis, ap ko lietas grozās. Pilnībā Henrija ambīcijas viņš saprata tikai pirms nedēļas, kad ieradās Žaka Bušē lauku mājā Provansā.
Semjons pārsteidza franču fiziķi vannā, un pēc nelielas pretošanās vecais vīrs sāka runāt. Diemžēl šim cilvēkam bija zināma tikai daļa no Einheitliche Feldtheorie, taču viņš izstāstīja Semjonam pietiekami daudz par sekām, kādas var būt, ja teoriju izmanto nelāgiem mērķiem. Bušē acīmredzot bija iedomājies, ka Semjonu šis stāsts nobiedēs - tā nobiedēs, ka viņš atmetīs ar roku visai misijai. Taču Semjons gavilēja. Laimīgā kārtā viņa paša intereses saskanēja ar klienta vēlmēm. Triumfēdams viņš turpināja pratināt Bušē, līdz vecais vīrs sāka vannā drebēt. Tad Semjons pāršķēla fiziķa delnu locītavas un noskatījās, kā vannas ūdenī viļņojas asinis.
Deviņos divdesmit deviņās Semjons paņēma mobilo telefonu un, gaidīdams Henrija zvanu, atvēra vāciņu. Ekrānā parādījās Sergejs un Larisa; abi smaidīja.
- Pacietieties, - Semjons nočukstēja. - Vairs nav ilgi.
Precīzi deviņos trīsdesmit iezvanījās telefons. Semjons
pielika aparātiņu pie auss.
- Sveicināti, Džordžs Osmonds klausās, - viņš teica. Tas bija viņa segvārds.
- Labrīt, Džordž! Priecājos jūs dzirdēt! - Lēna, piesardzīga balss ar Tuvo Austrumu akcentu. - Stāstiet, kā vakar veicās spēlē!
Henrijs nez kāpēc bija izvēlējies beisbola metaforas. Lai gan viņu sarunas brīžiem šķita pat smieklīgas, Semjonam bija jāatzīst, ka piesardzība nav lieka. Kopš vienpadsmitā septembra neviena telefona saruna nebija droša. Nācās rēķināties ar to, ka varas iestādes var noklausities ikvienu.
- Mazliet skumji, - Semjons atbildēja. - Patiesībā bez rezultāta.
Gara pauze. Bija skaidrs, ka Henrijs nav apmierināts.
- Un bumbas padevējs? - Tā viņi sauca Klainmanu.
- Viņam nebija iespējas pat sākt. Baidos, ka viņš šosezon vairs nespēlēs.
Vēl garāka pauze.
- Kā tad tā?
- Saķeršanās ar Yankees. Par to šodien raksta visas avīzes. Protams, žurnālisti ne visas detaļas izpratuši pareizi. Viņi to centušies pārvērst par kārtējo narkotiku skandālu.
Šoreiz klusums vilkās gandrīz pusminūti. Semjons iztēlojās savu klientu, tērpušos baltā disdašā [10] un rokā virpinām lūgšanu krelles.
- Man tas nepatik, - pasūtītājs beidzot noteica. - Es ļoti cerēju uz šo padevēju. Kā gan mēs bez viņa uzvarēsim?
- Neuztraucieties, man ir kāda ideja. Jaunāks, ļoti daudzsološs spēlētājs. Manuprāt, viņi savulaik strādājuši kopā.
- Vai es par šo spēlētāju agrāk esmu dzirdējis?
- Arī viņš ir pieminēts avizēs. Koledžas spēlētājs. Domāju, viņš ir tieši tas, kas mums vajadzīgs.
- Vai jūs zināt, kur viņš ir?
- Vēl ne. Pagājušonakt gandrīz izdevās viņu noķert, taču viņš pēkšņi aizbrauca no pilsētas.
Henrijs neapmierināts norūcās. Viņš noteikti nebija pacietīgs vīrs, taču šādi cilvēki reti bija pacietīgi.
- Tas ir nepieņemami, - Henrijs teica. - Es jums maksāju pietiekami labu algu, tāpēc gribu redzēt rezultātu.
Semjonu šis teikums aizkaitināja. Viņš lepojās, ka ir profesionālis.
- Nomierinieties. Jūs nebūsiet velti maksājis. Es zinu, kurš man palīdzēs atrast šo spēlētāju.
- Kurš?
- Aģents Yankees organizācijā.
Atkal iestājās gara pauze, taču šoreiz tā bija citāda. Tajā jautas prātošana, izbrīns.
- Yankees? - klients nomurmināja. - Jums tur ir draugi?
- Mums ir tikai lietišķas attiecības. Saprotiet, Yatikees ir pārliecināti, ka agri vai vēlu atradīs šo spēlētāju. Tiklīdz viņi noskaidros, kur to puisi meklēt, aģents nodos informāciju man.